http://www.1001geschichte.de/ wp-conte...tion056.pdf

Karina –Tunisijā iznīcinātā laime.

Tas ir dīvaini – gadiem ilgi mans musulmaņu vīrs un es mierīgi un apmierināti dzīvojām kopā Vācijā. Nu labi, sākumā mums bija nesaprašanās dēļ viņa musulmaniskās audzināšanas par sieviešu tēmu, bet galu galā mēs pieskaņojāmies viens otram. Kādā brīdī viņš saprata, ka nespēs mani pāraudzināt un beidzot arī akceptēja, ka es ik pa pāris nedēļām kopā ar savām draudzenēm aizgāju iedzert kādu vīna glāzi, kamēr viņš pieskatīja mūsu bērnu. Mēs abi divi strādājām, es veikalā, viņš kādā lielā benzīntankā. Katru gadu mēs varējām atļauties četru nedēļu atvaļinājumu Tunisijā un katru reizi tas bija brīnišķīgi. Tad nomira viņa tēvs un mums ar visām mantām bija jāpārvācas uz Tunisiju, jo vīram bija jāpārņem ģimenes bizness. Tagad viņš bija boss un ar to arī sākās mūsu posts. Vīram bija vēl trīs māsas, kuras strādāja šajā biznesā, bet viņš tām acīmredzami neuzticējās, kaut arī vecākā māsa tēva laikā vienmēr bija to darījusi.
Mani šī pārvākšanās darīja ļoti nelaimīgu, jo mūsu meita, kas tai laikā bija astoņus gadus veca, negribēja turp doties. Un viņai arī bija tur grūti. Lai gan mans vīrs bija viņai iemācījis kaut ko no arābu valodas, tomēr skolā viņai gāja ļoti grūti, jo viņa skolotāju vienkārši ignorēja. Neviena skolas biedre ar viņu nerunāja. Kad mans vīrs vēl pieprasīja, lai viņa pie sava rozā skolas mēteļa valkātu arī lakatu, viņa acīmredzami kļuva nelaimīgāka. Lūkojoties uz viņu man  sāpēja sirds. Bet es vienmēr cerēju, ka viņa pieradīs. Tas nenotika. Mana pelīte šajā svešajā zemē jutās slikti. Tai vietā, lai palīdzētu viņai, mans vīrs uzņēma meitas nepiemērošanos kā apvainojumu savai dzimtenei un ticībai un ķērās arī pie manis pāraudzināšanas. Es nedrīkstēju to un šito, viņš aizliedza man vienai pašai braukt uz pludmali un nolika mani savas mātes pakļautībā, kura noteica visu kārtību mājās. Es vairs nedrīkstēju neko, arī kaut ko pati izlemt vairs ne. Tas noveda līdz drausmīgam kraham. Es pateicu vīram, ka vēlos pati savu dzīvokli un savu agrāko patstāvību. Es liku viņam izvēlēties: es un meita vai viņa māte, jo kopš ierašanās Tunisijā, man nebija ļauts ne reizi gatavot ēst vai iepirkties, tikai veikt mājas netīros darbus.
Tad mans vīrs atcerējās, ka Vācijā man bija uzkrājums krājaizdevumu sabiedrībā un piedāvāja man to izmantot personīgajam dzīvoklim. Viņš man apsolīja, ka tad viss būšot tāpat kā agrāk un mēs paši izlemšot kā dzīvot. Mūsu meita pat akceptēja lakata nēsāšanu cerībā, ka viņa atkal varēs būt viena kopā ar mani, nevis omas pakļautībā, kura viņai neatļāva gandrīz neko. Viņai nebija ne reizi ļauts iziet ārā no mājas un rotaļāties ar citiem bērniem. Tam visam vajadzēja mainīties jaunajā dzīvoklī. Vismaz es tā ļoti cerēju.
Neilgi pēc tam, kad 30 tūkstoši vācu marku tika pārskaitīti mana vīra kontā, viņš man paziņoja, ka ir izlēmis visu darīt citādi. Nebūs nekāda personīgā dzīvokļa, bet naudu viņš ieguldīs savā biznesā. Viņš uzcēla vēl vienu noliktavu un nopirka preces. Mana vīramāte triumfēja un lika mums to skaidri manīt. Viņa terorizēja mani kur vien varēja un bieži noveda manu mazulīti līdz asarām ar savu bardzību. Mans vīrs vienmēr bija viņas pusē un lamāja mūs, kad mēs neklausījām viņa māti. Viņš gan piekrita mūs palaist pēcpusdienās uz vietējo pludmali.
Vēl gadu mēs to izturējām, bet tad vairs nespējām. Vīra jaunākā māsa juta pret mums līdzjūtību, tāpēc šad un tad paslepus mums kaut ko iedeva. Viņa sēdēja firmas birojā un pārvaldīja kasi. Tā kā mūsu situācija kļuva arvien sliktāka, bet manam vīram tas nerūpēja (es viņu redzēju vairs tikai naktīs, kad viņam sagribējās seksu), mēs kopā ar meitu nolēmām pamest valsti. Es apvedu ap stūri savu jauko vīra māsu, un kamēr mana meita pasauca viņu ārā pagalmā vismaz uz piecām minūtēm, es paņēmu mūsu vācu pases un pāris naudas zīmes no seifa (vīram vienmēr bija valūta no darījumiem ar eiropiešiem), noliku atslēgu atpakaļ vietā, kuru es iepriekš biju izspiegojusi. Es paņēmu mūsu peldlietas un visi domāja, ka mēs aizejam uz pludmali. Tajā pašā stundā mēs iekāpām autobusā uz Tunisu, nopirkām biļetes uz nākošo lidojumu un aizlidojām uz Vāciju vēl pirms mājās kāds kaut ko pamanīja. Man patiešām paveicās. Tikai vēlāk es sapratu, ka pasu kontrole tajā dienā droši vien nebija pietiekami precīza, jo, ja tie būtu piereģistrējuši, ka mana meita ir tunisieša bērns (par laimi viņa ir blonda tāpat kā es, un gaišacaina), iespējams viņi būtu mūs aizturējuši. Vācijā mēs apmetāmies sākumā pie manas mātes un diezgan drīz es atradu darbu. Es iesniedzu šķiršanos, bet mans vīrs vairākas reizes centās dabūt mūs atpakaļ. Nesekmīgi. Mana mīlestība pret viņu bija mirusi. Savu naudu atpakaļ es tā arī nesaņēmu.

murmi, nenovirzies no tēmas..atbildi konkreti uz uzdoto jautajumu

Jā, man tas liekas pieņemami šariata kā tiesību sistēmas darbības rezultātu kontekstā. Bija viens krievu tūrists, kurš Ēģiptē izdomāja kā dzimtenē ... pa kluso - nozagt. Tipa - lielvalsts un lielas tautas pārstāvis, kas man par to būs? Pasākums beidzās smagā stāvoklī slimnīcā, pie tam policija knapi paspēja ... smalko tūristu paglābt. Zini, lai arī mēs esam samierinājušies un viens otram sakām, ka zags vienmēr, ir tādas vietas uz pasaules, kur nezog gandrīz vispār, tā kā ir vērts pārdomāt, vai tāda tieslietu un labošanas darbu sistēma, kāda ir pie mums, dod jelkādu rezultātu. Korejā, cik man zināms, par narkotiku lietām publiski soda ar nāvi. Stadionā.

tātad var sist par dzimusakariem..par milestibu galu galā..
Tev pienemamai barbaru likumi..
un kāpēc te Tu studē svešu tantu seksanketas..muslims ļjubiteļs vai zinies.pheee??

elizabet! 
Sorry, bet man ir tādas aizdomas, ka jauc mani ar kādu. ))) Neatminos to šampi...
Un ar musli precējusies neesmu. Man pietika ar komunikāciju netā. Viņu izturēšanās mums ir tik neparasta, ka radīja manī interesi izpētīt, kas tiem lācīšiem vēderā.  Un atklāju - terra incognita!

Murminator, Korejā soda ar publisku nāvi (sarauj ar lielgabala lādiņu) arī par to, ka ģenerālis mazliet aizsnaudies vadoņa runas laikā.
Un, tepat, nesen, tika šauti nost visi, kuri pārāk daudz virināja savu muti, kritizējot valsti un vadoni.
Tā kā jūties vien laimīgs, ka dzīvo tik humānā valstī. Citādi tā Tava mutes palaišana labi nebeigtos.

Jebkurā reliģijā ir daudz kas labs. Kā man viens turks komentēja viņu valsts kaut kāda liela bosa pieķeršanu krāpšanā un zagšanā, kas beidzās ar apcietināšanu, : kārtīgs muslims tā nedara! Jebkurā tautā ir savi labie un sliktie. 
Ko vēlas islāma valsts cīnītāji? Atgriezt mūsdienu pasaulē islāma sākuma laikus, t.i. 7. gadsimtu. Vai jūs vēlaties dzīvot tajā iekārtā, kas valdīja pirms 1, 3 tūkstošiem gadu???? Kristīgajai ticībai var pārmest inkvizīcijas laikus, bet tas bija 16. gs. Mēs tā kā būtu izauguši no tiem laikiem. Islamisti mierīgi nogriež galvas cilvēkiem 21. gs.

tātad var sist par dzimusakariem..par milestibu galu galā..
Tev pienemamai barbaru likumi..
un kāpēc te Tu studē svešu tantu seksanketas..muslims ļjubiteļs vai zinies.pheee??

Aha, tik’ pēc jūsu skaistās un kvēlās mīlestības nevienam īsti nevajadzīgi bērni mēdz palikt. Par tiem konstanti šajā sabiedrībā neviens nedomā un neaizdomājas.

Murminator, Korejā soda ar publisku nāvi (sarauj ar lielgabala lādiņu) arī par to, ka ģenerālis mazliet aizsnaudies vadoņa runas laikā.

Es runāju par Dienvidkoreju.

Ko tad pēkšņi par to slikto Koreju? Ziemeļkoreja tak labāka. Tur lielāka kārtība, disciplīna. Tur gan ar tādiem pretvalstiskiem murminatoriem ilgi neauklētos.

Ko tad pēkšņi par to slikto Koreju? Ziemeļkoreja tak labāka. Tur lielāka kārtība, disciplīna. Tur gan ar tādiem pretvalstiskiem murminatoriem ilgi neauklētos.

Neesmu bijis - nezinu. Ja Tev labāk zināms, tad lai nu tā būtu.

ir trakai jābūt, lai parakstītos uz attiecībām ar musulmani! ar pilnīgu svešinieku no citas pasaules!

mana draudzene dzīvo... Londonā... ( viņš tur arī piedzimis)...

agita44..tas jau ir savādāk, ja dzimis Eiropā. Trakāk jau ir ar tiem, ka nākuši pa tiešo no musulmaņu zemēm

nu... par tiem es vispār nerunāju...  

Suada. Sadedzināta dzīva

Šī grāmata ir satriecoša arābu sievietes liecība par „goda slepkavībām” – joprojām nesalaužamo seno tradīciju – sodīt ar nāvi sievieti, ja tā nav ievērojusi savas zemes vīriešu diktētos noteikumus. Šī baisā paraža pasaulē ik gadu noved nāvē desmitiem tūkstošu sieviešu. Suada stāsta par sevi vienkārši un patiesi, pārvarēdama bailes un kaunu. Viņa ir viena no retajām, kuru, gandrīz sadegušu, tomēr vēl dzīvu, brīnumainā kārtā izdevies izglābt, un viņa ir vienīgā, kurai ir drosme liecināt – to neskaitāmi daudzo sieviešu vietā, kuru vairs nav…. Viņa ir uzdrošinājusies runāt, lai gan apzinās – nāves sodam, kuru tai piesprieduši vistuvākie cilvēku, viņas ģimene, - noilguma nav. 

Es esmu meitene, bet meitenei jāiet ātrā gaitā, zemu noliektu galvu, it kā tā skaitītu savus soļus. Tā nedrīkst pacelt acis, tai liegts lūkoties pa labi vai kreisi no ceļa, jo, ja tās skatiens nejauši sastapsies ar vīrieša acīm, viss ciems uzskatīs, ka viņa ir padauza.
Ja kāda precēta kaimiņene vai jebkurš cits pamanīs meiteni vienu uz ielas, bez mātes vai vecākās māsas, bez aitām, bez zāļu klēpja vai groza ar vīģēm, tad par viņu atkal teiks – padauza.
Lai iegūtu tiesības raudzīties uz priekšu, iegriezties veikaliņā pie bodnieka, veikt epilāciju vai nēsāt rotaslietas – meitenei ir jābūt precētai.
Ja meitene līdz četrpadsmit gadiem nav vēl apprecējusies, kā tas notika ar manu māti, ciems sāk par viņu vīpsnāt. Taču, lai apprecētos, meitenei ir jāgaida sava kārta ģimenē. Vispirms precas vecākā, tikai tad pārējās.
Man tēvs Adnans ir neapmierināts ar manu māti Leilu, kura viņam dzemdējusi tik daudz meitu. Viņš ir neapmierināts arī ar savu otro sievu Aišu, jo arī tai ir tikai meitas.
Nura, pati vecākā, apprrecējās vēlu, kad man pašai jau bija piecpadsmit. Otro māsu – Kainatu – neviens negrib precēt. Man esot jāgaida Kainatas kāzas, pirms domāt par savām. Iespējams, kainata nav pietiekami glīta. Bet varbūt tā ir pārāk laiska darbos. Es nezinu, kāpēc pie viņas neviens nenāk precībās. Taču, ja viņa paliks vecmeitās, - to apsmies viss ciems. Un mani līdz ar viņu.
Kopš sevi atceros, man nav bijis ne spēļu, ne īstas līksmes. Mūsu ciemā piedzimt par meiteni ir lāsts. Sapnis par brīvību ir saistīts ar laulībām – pamest tēva māju, nomainot to pret vīra mājokli. Pat – ja vīrs tevis sitīs… Ja precēta sieviete atgriežas tēva mājās, - tas ir negods. Tā nedrīkst meklēt sev aizsardzību. Nekur, izņemot vīra māju. Pretējā gadījumā – viņas ģimenes pienākums ir aizvest to atpakaļ pie vīra.
Manu māsu viņas vīrs sita. Un viņa apkaunoja tēvu, nākdama pie mums sūdzēties. Un tomēr, viņai ir paveicies. Viņai ir vīrs, par kura esamību es pagaidām varu tikai sapņot.
…..
Savā terasē es fantazēju…. Esmu viņa sieva un raugos, kā viņa mašīna attālinās. Vakarā, saulei rietot, viņš atgriezīsies no darba. Es noaušu viņa zābakus un, stāvot uz ceļiem, nomazgāšu viņa kājas. Kā mana māte – tēvam. Es pasniegšu viņam tēju, raudzīšos, kā viņš aizsmēķē savu garo pīpi, sēdēdams kā karalis – savas mājas durvju priekšā. Es būšu sieviete, kurai ir vīrs!
Un es drīkstēšu lietot kosmētiku, braukt vīram blakus automašīnā un pat aizbraukt uz pilsētu. Es paciestu visu, lai tikai iegūtu brīvību! Kad man sagribētos, es drīkstētu viena pārkāpt mājas slieksni un iziet ielās. Lai nopirktu maizi.
Bet es nekad nebūšu padauza. Es neskatīšos uz citiem vīriešiem. Es iešu ātri, bet taisni un lepni, neskaitot soļus un nenolaižot acis. Un neviens ciemā neiedrošināsies teikt par mani ko ļaunu, jo es būšu precējusies.
…..
Es piedzimu mazā lauku ciemā. …tikai nedaudz reižu biju aizkļuvusi no sava ciema tālāk par dažiem kilometriem aiz tā pēdējās mājas (piezīme - apmēram 20 gadu vecumā!). Zināju, ka kaut kur tālu ir lielpilsētas. Bet man nebija ne jausmas, vai Zeme ir apaļa vai plakana, patiesībā man nebija īsta priekšstata par pasauli. Man bija teikts, ka ebreji, kuri ir sagrābuši mūsu zemi, ir jāienīst, viņiem nedrīkst tuvoties, aizliegts pat pieskarties, sarunāties. Vismaz divas reizes dienā bija jāskaita lūgšanas, tā kā to darīja mans tēvs un māte, un māsas. Bet par korānu es uzzināju tikai pēc daudziem gadiem – Eiropā. Skolu apmeklēja mans vienīgais brālis, mūsu mājas karalis, ne meitenes. Piedzimt par meiteni mūsu ģimenē bija nelaime. Sievai vispirms jādzemdē dēls. Vismaz viens. Bet, ja dzimst vienas vienīgas meitenes, viņa tiek apsmieta. Ir vajadzīgas divas, bet ne vairāk kā trīs maitas, lai tās apdarītu mājas darbus, strādātu dārzā vai apkoptu lopus. Šādi es nodzīvoju daudzus gadus, nezinot neko vairāk, jo es biju meitene, bet tas ir vēl ļaunāk nekā būt mājlopam.
Tāda bija mana pirmā - arābu sievietes dzīve Jordānas upes rietumu krastā. Tad es nomiru. Nomiru fiziski, sociāli, nomiru uz visiem laikiem.
Man otrā dzīve sākās septiņdesmito gadu beigās Eiropā = starptautiskajā lidostā. Es biju cilvēka atliekas, mirstošas uz nestuvēm. Es toreiz vairāk gribēju mirt nekā sastapties ar šo savu otro dzīvi, kura man tik negaidīti un dāsni tika dāvāta. Manā gadījumā izdzīvošana ir brīnums. Un tas man dod iespēju liecināt to sieviešu vārdā, kurām šādu izredžu nav, kuras arī šodien turpina mirt tikai tāpēc, ka ir sievietes.
……
Man bija jāsāk strādāt ap astoņiem, deviņiem gadiem, bet pirmajām mēnešreizēm jāsākas desmit gados. pie musm teic, ka meitene ir nobriedusi, kad tas ar viņu atgadās. man bija kauns par šīm asinīm, jo tās bija jāslēpj pat no mātes, slepus jāizmazgā platās biskes, jāpadara tās atkal nevainojami baltas un ātri jāizžāvē saulē, lai vīrieši vai kaimiņi tās neredzētu. Es atminos, ka par ieliktņiem man šajās nolādētajās dienās kalpoja papīrs. Dienās, kad tevi nicināja, it kā tu būtu spitālīgā.

Kāds uzskata, ka tumsoņi esam mēs:
"Minēšu gadījumu, kad dzīvoju ar vienas muslimu nācijas pārstāvjiem. viņi lepojas ar to, ka islāmam nepretojās atšķirībā no citām apkārtējām tautiņām. rezultātā, viņu labās tradīcijas pastāvēja paralēli islāma praksei. un islāms kalpoja kā stimuls atbrīvoties no sliktām tradīcijām (labi, radās arī islāma deviācijas). kontaktējoties ar viņiem es sapratu, ka salīdzinot ar viņiem savā runā, uzvedībā es un mēs latvieši esam tik tumsonīgi (gribētu lietot arābu terminu pirms islāma perioda apzīmēšanai- Džahilia). bet tas nozīmē, ka mums vēl ir daudz kas darāms."

Man gan ir interesanti lasīt. Galu galā tak var lasīt citas diskusijas. Gaidu turpinājumu.

Nu, šitais pēdējais Annijas stāstiņš ir plaši pazīstams kā kkādu žurnālistu izgudrojums.

"Minēšu gadījumu, kad dzīvoju ar vienas muslimu nācijas pārstāvjiem. viņi lepojas ar to, ka islāmam nepretojās atšķirībā no citām apkārtējām tautiņām. rezultātā, viņu labās tradīcijas pastāvēja paralēli islāma praksei. un islāms kalpoja kā stimuls atbrīvoties no sliktām tradīcijām (labi, radās arī islāma deviācijas). kontaktējoties ar viņiem es sapratu, ka salīdzinot ar viņiem savā runā, uzvedībā es un mēs latvieši esam tik tumsonīgi (gribētu lietot arābu terminu pirms islāma perioda apzīmēšanai- Džahilia). bet tas nozīmē, ka mums vēl ir daudz kas darāms."

Kā ir ar to, ka mūsu jaunās sievietes vairs oficiāli nelaulājas? Tipa vēl piebalso saviem draugiem, ka zīmogs pasē neesot dzīvē galvenais. Teikšu atklāti, par sevišķi gudrām man ir grūti tādas uzskatīt.
Kā ir ar to, ka šodien jaunas sievietes gejus uzskata par normāliem cilvēkiem, nu, tipa, manu vīrieti man "nocēla" Kārlis! Nu un tad? Normāla situācija!

Nu tā jau nu nav, ka visi tā domā, bet jā, tā tas notiek un ne jau nu LV tikai. Tas notiek visā rietumu pasaulē. Vai pirms 25 gadiem pie mums bija tāds seksa kults? Ielūkojies jebkurā portālā un visur ir sastopama seksa tēma. Kas notiek šeit, tautā? Tas pats. 
murminator,  
Ja pats tajā visā piedalies, kā vari pārmest citiem?