piekrītu... bet krievs tomēr nav melnais, ... bet taisnība Tev ir...

http://www.1001geschichte.de/ wp-conte...tion018.pdf

Nadine. Tas notika Kasablankā
Man bija astoņpadsmit gadi, kad es ar saviem klasesbiedriem, trim puišiem un divām meitenēm, pēc absolvēšanas ar mugursomām devāmies ceļojumā uz Maroku. Tas bija brīnišķīgi. Mēs bijām ceļā četras nedēļas. Gandrīz vienmēr mēs braucām ar autobusu, vai, ja laimējās, apturējām kādu smago automašīnu. Naktsmītnes mēs meklējām ārpus pilsētas kādā mazā ciematā. Marokāņu ģimenes ir ļoti viesmīlīgas un labprāt pieņem pāris ārzemju jauniešus uz vienu vai divām naktīm. Tāpat bija arī šajā ciematā.
Tikai šeit viss bija kaut kā citādi. Šī nama zēns, nedaudz vecāks par mani, tā ievilka mani savā burvestībā, ka es nespēju neko citu, kā nepārtraukti uz viņu lūkoties. Es nekad nebiju redzējusi tik skaistu cilvēku. Bet izskatījās, ka arī viņš bija no manis tik fascinēts, ka neizlaida mani no acīm. Maniem draugiem bija gandrīz neērti, bet es biju kā apmāta. Jaunekļa vārds bija Mustafa. Viņš dzīvoja kopā ar vecvecākiem un divām jaunākām māsām un nodarbojās ar lauksaimniecību. Abi viņa vecāki strādāja Francijā un sūtīja naudu ģimenes uzturēšanai. To visu viņš man izstāstīja vakarā, kad mēs visi sēdējām pludmalē pie ugunskura un nedaudz uzpīpējām zālīti. Tur, protams, bija arī mani draugi. Normālā situācijā mēs nepīpējām hašišu un mums nebija nekādu darīšanu ar narkotikām, bet šeit Marokā mēs atļāvāmies nelielas vaļības. Tā kā mēs nebijām pie tā pieraduši, tad man kļuva nelabi un Mustafa mani apskāva. Vēlāk es pamodos zem vienas segas kopā ar viņu. Nekas nebija noticis, mēs tikai viens otru bijām apskāvuši.
Nākošajā dienā mums bija jādodas tālāk uz Kasablanku. Man bija ļoti smagi šķiroties no Mustafa un kad viņš piedāvāja vēl pāris dienas mūs pavadīt, es biju laimīga. Manus draugus tas apmierināja – viņš kā vietējais varēja mums kaut ko parādīt. Kasablankā mēs apmetāmies pansijā un Mustafa izkārtoja mums ļoti izdevīgu cenu. Tā iznāca, ka mēs ar Mustafa pastāvīgi bijām kopā. Viņš izkārtoja tā, ka mēs abi varējām pārnakšņot vienā istaba un notika tas, kam bija jānotiek.
Es vēl nekad nebiju tā iemīlējusies un tas bija manāms. Mani draugi nebija par to priecīgi un lūkojās uz mani ar raizēm. Pēc četrām dienām mums bija jādodas uz Marakešu un pēc tam uz mājām. Man tagad beidzot bija no viņa jāatvadās pavisam. Man iešāvās prātā doma vienkārši palikt pie viņa, bet mani draugi to nekad nepieļautu un es arī nevarēju to nodarīt saviem vecākiem, kas bija man tik ļoti uzticējušies palaižot šajā ceļojumā. Ar smagu sirdi mēs apmainījāmies ar adresēm un telefona numuriem, cieši apskāvāmies un devāmies katrs uz savu pusi.
Atlikušo ceļojuma laiku es centos par viņu nedomāt, bet tas man neizdevās. Kad pēc piecām nedēļām atgriezos mājās, es jutos ļoti, ļoti vientuļa. Pēc divām dienām es saņēmu pirmo vēstuli no Mustafa. Mēs sazinājāmies franciski. Es biju priecīga, ka skolā pabeidzu valodas kursu.
Mustafa vēstule bija brīnumskaista. Tādu mīlas vēstuli es nekad vēl nebiju saņēmusi. Es biju tik satriekta, ka tūlīt pat viņam piezvanīju. Mēs abi telefonā raudājām un es zināju, ka man viņš ir atkal jāredz. Kad bija gatavas mūsu ceļojuma fotogrāfijas, viņa seja bija man vienmēr līdzi. Tad man bija saruna ar māti, jo viņa manīja, ka kaut kas nav kārtībā. Viņa mani apskāva un ieteica puisi aizmirst un paturēt to kā jauku atmiņu. Viņa man izstāstīja, ka par tādām divu nacionalitāšu attiecībām nav dzirdējusi neko labu un ka tās parasti ir neveiksmīgas. Tam es neticēju. Mustafa nav tāds tips, kas vārētu apspiest sievieti, viņš vienmēr bija mīļš.
Vēstules pienāca arvien biežāk un telefona rēķini pieauga nesamērojami. Es vairs nespēju izturēt un gribēju tikt pie viņa. Mani vecāki bija pret to, ka es viena pati dotos uz Maroku. Pēc ilgām runām viņi piekrita uzaicināt kādu laiku Mustafa uz Vāciju un abi parakstīja Ārvalstnieku reģistrācijas biroja formulāru. Es nevarēju uzrādīt nekādus ienākumus un tāpēc nevarēju arī uzņemties atbildību par apciemojumu.
Un tad viņš stāvēja manā priekšā, kad mēs ar māti sagaidījām viņu lidostā. Šo brīdi es nekad neaizmirsīšu. Raudādami mēs metāmies viens otra apskāvienos.
Beigu sākums aizsākās pēc mūsu kāzām. Katru dienu es devos uz 40 km tālo universitāti, Mustafa apmeklēja vācu valodas trīs mēnešu kursus. Mans tēvs bija noīrējis mums nelielu dzīvokli vecā mājā, ar ko Mustafa nebija apmierināts, jo tas neatbilda manu vecāku mājas līmenim. Kad es viņam atgādināju par pieticīgajiem dzīves apstākļiem Marokā, kur nebija vannas istabas, nemaz nerunājot par pienācīgām mēbelēm, viņš kļuva ļoti dusmīgs un teica, ka es esot viņu apmānījusi un nepildot savu doto solījumu, ka viņš šeit varēšot dzīvot labi. Es zvēru, es nekad neko tādu viņam netiku solījusi. Gluži pretēji, viņš zināja, ka mēs esam atkarīgi no maniem vecākiem. Bet pie maniem vecākiem viņš arī negribēja dzīvot – tas bija saprotams, jo mana māte visur iejaucās. Tagad es saprotu, ka viņa gribēja mani tikai pasargāt.
Es nevarēju saprast kāpēc mans Mustafa ejot laikam tik ļoti pārmainījās. Viņš man uzstādīja tikai noteikumus. Viņš negribēja, lai es studētu, viņš ciest nevarēja, ka es ar draugiem sarunāju tikšanos, viņš pārmeta man, ja es zvanīju, es nedrīkstēju darīt neko, ko viņš negribēja. Tomēr viņš atvainojās katru reizi un teica, ka viņam vēl jāmācās kā uzvesties Vācijā.
Viņš mācījās trīs gadus, tostarp mūs laulība bija kļuvusi par elli. Viņam bija dažas darba vietas, kuras visas viņam nebija gana labas. Mums piedzima bērns, kurš piespieda mani pārtraukt studijas. Reizēm es piestrādāju birojā, kamēr mans vīrs pieskatīja mūsu meitiņu. Ar to naudas mazumiņu, ko es nopelnīju, kopā ar bērna pabalstu pietika tikai pārtikai. Īri un visu pārējo tāpat kā agrāk maksāja mani vecāki.
Tad viņš saņēma savu beztermiņa uzturēšanās atļauju. Tai pašā mirklī, kad tā nonāca viņa rokās, viņš paziņoja, ka tagad apprecēs savu Feridu. Es jutos kā apdullināta. Viņš man paskaidroja, ka tā meitene viņam bija apsolīta vēl tad, kad viņš bija zēns. Uz līdz pat šai dienai viņa to gaidīja. Viss, ko viņš bija darījis – bija viņas labā. Dēļ viņas viņš notēlojis mīlestību pret mani, jo ikviens kārtīgs muslims taču zina, ka nedrīkst precēt vienu vācu mauku. Bet Allāhs viņam to ir piedevis, jo viņš to bija darījis savas ģimenes labā. Tagad viņš meklēs labi apmaksātu darbu un pēc tam apprecēs Marokā Feridu. Ferida būtu labāk piemērota viņa meitas audzināšanai muslimu garā, jo viņš taču negrib, lai meita kļūtu par tik sliktu sievieti kā es.
Es savācu visu savu drosmi un izstāstīju vecākiem, cik slikti man klājās pēdējos divos gados, un ko mans vīrs man tikko pateica. Mans tēvs ķērās pie lietas. Mūsu advokāts panāca laulības šķiršanu un es pārvācos ar mazo pie vecākiem. Mustafa bija dots viens mēnesis atbrīvot dzīvokli. Viņš pārvācās pie marokāņu drauga, kas palīdzēja atrast darbu firmā, kurā pats strādāja. Es sev vaicāju, kāpēc viņš to nedarīja agrāk? Bija ļoti sāpīgi, bet es  nespēju viņu vairs redzēt pēc tā visa, ko viņš man bija nodarījis. Laiku pa laikam viņš apciemoja mūsu meitu, bet tā kā pēc šķiršanās aizgādība tika piešķirta man, tad apciemojumi beidzās. Viņš teica, ka varētu paņemt savu meitu, kad tā būs pietiekami veca, lai apmeklētu korāna skolu, jo viņš vēlās to izglītot Marokā par kārtīgu muslimu. Bet to es nekad nepieļaušu, zvēru.

annij, bet, patiešām, kāpēc tev tas šķiet tik būtiski????

es palasījos...  
 lietainā, vēsā diena tapat neka cita prātīga nevar sadarīt...
 un man radās nesaprašana par dažam lietam...
 vai esat dzirdejuši, ka uzturoties citā valstī ir jaciena tās likumi un jadzīvo pec tiem?  
musulmaņu kopienās izglītotas sievietes joprojam ir mazakuma, daudzas no vinam nemaz nav iemacījušās rakstīt, jo pietiek ar to, ka zin ka koranu izlasīt...
bet bagatakie no musulmaņu vīriešiem ir tendeti uz labu izglītību- ir taču jabūt gimene kadam ar ko var arī parunat ne tikai drāzties... te nu arī tad izpaužas visa veida valdzinajums pret izglītotam eiropas sievietem...  
 musulmaņu vīrieši ir tādi paši ka visi citi- vieņiem ir tadas pašas fantazijas un tieksmes ka jebkuram citam vīrietim, tikai ir lietas, ko korans viņiem liedz darīt.. tad nu ir emancipetās un visu pieņemošas eiropietes..
tiem, kas līdz galam vēl nesaprot šis ticības divkosīgumu iesaku paskatīties kaut pāris sērijas no rumaņu seriala " Manas Austrumu naktis" ... serials ir samerā lets un bez dziļas domas, taču ļoti labi parāda ikdienas dzīvi musulmaņu ģimenē..

Dīvaini. Es reģistrējos publiskā forumā. Nekas neliecināja, ka tas būtu privāts. Vai es būtu kaut ko palaidusi garām? Kāpēc KĀDA atļaujas man norādīt, ko es drīkstu vai nedrīkstu darīt? Kāpēc KĀDA nevar paiet garām šai tēmai un slāt tālāk ar visiem savas žults krājumiem? Vai liels rindiņu daudzums vienuviet iedarbojas kā sarkana lupata, kas uzbudina nervus? Vai tas būtu kāds mazohisma paveids?

pasen lasīju grāmatu " Kabulas grāmattirgotājs". ieteiktu izlasīt, tad varbūt daudz, kas kļūtu saprotams - kā viss notiek musulmaņu ģimenēs

Par melnākajām musulmaņu pasaules pusēm var uzzināt grāmatā "Suada. Sadedzināta dzīva",  Autors Marija Terēze Kjuni

annij, vai nu negrib, vai neredzēja manu jautājumu, tāpēc vēlreiz... kāpēc tieši tevi, tas tik ļoti interesē?

elizabet, šī tēma ir par noteiktām attiecībām, nevis par mani. Man nav nekādas vēlmes saņemt samazgu straumes, kas ir garantētas pie JEBKURA mana skaidrojuma. Kāpēc nevar apspriest konkrēto tēmu, nevis tincināt par maniem motīviem? Var arī neapspriest un doties uz citām tēmām, kas ir tuvākas.

Krasi atšķirīgu tautu, kultūras un reliģiju pārstāvju - savstarpējās, ilgtermiņa attiecības ir teju neiespējamas, protams, ir atsevišķi izņēmumi un šādās attiecībās - vairāk vai mazāk kādam ir jāpiekāpjas un jāatsakās no savas vērtību skalas, kas ir gājusi līdzi laikam.. Piemēram, elementārākā lieta - valodas barjera... pieņemsim, ka abu pušu pārstāvji, lieliski komunicē angliski, bet, lai iegūtu valodu tādā līmenī - ka izprot otru pilnībā, ir ļoti grūti (neiet runa par virspusīgu komunikāciju, vai biznesa līmeņa saziņu), jo, lai cilvēks pilnvērtīgi spētu izteikties - emocijas, izjūtas, morālo vai fizisko stāvokli - parasti tiek lietoti salīdzinājuma izteikumi - "esmu kā ar tanku sabraukts", "izsūkts kā sūklis" u.c. tad jābūt ir ne tikai valodas līmenim, bet arī izpratnes līmenim - un te jau iejaucās kultūras un reliģijas vērtības (vai islāmu pārstāvim, šādi izteikumi, ko vispār izsaka un paskaidro)... Vai elementārākie joki - vari latviešu joku pārvērst citā valodā, bet tās tautas pārstāvim, tas vienkārši var būt neizprotams, jo nav kultūras vērtību sakritības... Neņemot vērā komunikāciju, tālākas problēmas jau ir sarežģītākas.. Piemēram, latviešu meitene - nekad nebūs pieņemta islāmu ģimenē... Protams, tādas attiecības var veidot te Latvijā, vai citā valstī un vīrieša vecāki var būt saprotoši - bet tiklīdz būs ģimenes kontakts, var būt ļoti smagi.. Ja jaunā paaudze ir multikulturāla, tad ieskaidrot omītei, opītim, kuru viedoklis ir ļoti svarīgs, ka blondā baltā meitene ar citu ticību ir īstā - nu nebūs reāli... turklāt, svārkus, atklātu apģērbu sievietes var aizmirst, par to uz ielas (attiecīgajā valstī) varēs noklausīties pamatīgu lekciju, līdz pat policijas izsaukšanai... Un šādi, šo sarakstu varētu turpināt bezgalīgi... uzvedība, apģērbs, ticība, manieres, pat ēdiens - katrā jomā ir virkne nosacījumu, kuru kādai no pusēm būs jāpieņem uz mūžu - ja īstermiņā 2, 5, 10 gadi tas ir iespējams, bet savu attiecīgo "vietas kodu" izdzēst uz mūžu ir ļoti smagi, teju neiespējami... Voi, izplūdu jau par tālu.. bet tā varētu diskutēt mūžīgi...  
P.S. Un ne jau visi, latviešu - vietējie vīrieši ir tik ļauni, nederīgi... varbūt vaina ir ne tikai mūsos?...

Saprotu, ka vietējiem vīriešiem ar potenci ir, kā ir, - ziemeļnieki esam - saules maz, enerģijas maz, utt., tik’ vienu saprast nevaru. Vai staigāt pusplikām pat tur, kur vīriešiem ar to lietu viss ir kārtībā, tā ir tāda brīvības izpratne un apliecinājums?

... ne jau velti daudzos gadījumos ir tāda attieksme, kā te rakstīja vienā no Annijas garajiem tekstiem, - "vācu mauka".

Tas teiciens "musulmanis nevar precēties ar eiropiešu mauku" parādās daudzos stāstos. Šos vārdus vislabākie, vismīļākie, viscēlākie, vissaprotošākie (aplidošanas stadijā) mušļi saka savām "vienīgajām mīlestībām", kad attiecības un viņu lielie plāni tikt pie vietas, uzturēšanās atļaujas, naudas un seksa Eiropā izgāžas. Kā man teica kāds muslis: vīrietis nedrīkst apprecēt sievieti, ar kuru tam ir bijis sekss. Savukārt eiropiešiem tas sen vairs nav nekāds grēks samīlēties pirms laulībām. Diemžēl rietumnieces muslimu noteikumus nezina un visu mēra ar savu mērauklu. Tie mušļi, kas pārkāpj Korāna nosacījumus, ir vai nu grēcīgi (cilvēki vien jau ir), vai arī visu dara ar aprēķinu, pieņemot, ka laicīgas laulības nav leģitīmas, spēkā ir tikai mošejā noslēgtās. Un galu galā vienmēr ir risinājums - kārtīgi nolūgties Allāhu un paprasīt piedošanu.
Mūsu cilvēki nereti šķiras, jo nespēj atrisināt konfliktus, kas rodas no viņu vecāku ģimeņu atšķirīgajām paražām, tradīcijām, uzskatiem. Tad kā ir jāpūlās, lai pārvarētu un samierinātos ar tām milzīgajām atšķirībām, kas valda starp kristiešu un musulmaņu sabiedrībām! Jo vairāk es uzzinu par Islāmu, jo vairāk stādos priekšā, cik atšķirīgi mēs esam. Tās ir divas dažādas pasaules. Tik pat labi tās varētu atrasties uz dažādām planētām. 
Arī starp kristiešiem atrodas vīrieši, kas sit savas sievas. Bet te ir būtiska atšķirība. Kristīgā sabiedrība to nosoda. Mušļiem ar to nav problēmu, tas ir normāli, ja pat Korāns atrunā sišanas metodiku.

annij, es atkal tev uzbāžos))))... man bija personīga interese par to, kas tavā dzīvē mainījies... sasaistīju tēmu ar tavu personīgo dzīvi... nu, piedo, ja vari)))..kā nekā šampis kopā dzerts)

Atļaušos atgādināt, ka šariats cilvēkam, kurš ir stājies dzimumsakaros, neatrodoties laulībā, nosaka, ja pareizi atceros, 40 sitienus ar nūju publiski.

murmi un tas Tev liekas pieņememi???

Murmi, un kā tev liekas, vai šo visu stāstu varoņi-muslimi saņēma šos sitienus?Ņifiga, jo atrada attaisnojumus, palūdzas tam allāham, utt.Divkosīgi ir un paliks tie musulmņi un beidz te idealizēt viņu kultūru..

Nē, Anksa, man liekas pieņemami, kad noziedznieki tiek izolēti no pārējiem un uzturēti uz nenoziedznieku rēķina. Man liekas pieņemami, ka to visu sauc "labošanas darbu iestādes", nekonkretizējot, cik procentuāli no visiem ieslodzītajiem tik tiešām labojas un nostājas uz īstā ceļa. Un tā - gadu gadiem!

murmi, nenovirzies no tēmas..atbildi konkreti uz uzdoto jautajumu

Murmi, un kā tev liekas, vai šo visu stāstu varoņi-muslimi saņēma šos sitienus?Ņifiga, jo atrada attaisnojumus, palūdzas tam allāham, utt.Divkosīgi ir un paliks tie musulmņi un beidz te idealizēt viņu kultūru..

Es neko neidealizēju. Tikpat labi pēc jūsu loģikas iznāk, ka par visiem latviešiem var spriest pēc tām mātēm, kuras atstāj savus zīdaiņus iekš "Babybox". Es skaidroju, ka tas, ko dara tie cilvēki, nav pieņemams ne viņu kultūrā, ne - reliģijā, tāpēc ... Kad vispārina murminators, tad tas ir nepareizi un slikti. Jautājums, ko jūs pašas tagad darāt? Es skaidroju, ko ir jāievēro musulmanim? Un pēc tam katrs pats var izdomāt, vai Islāms šeit ir pie vainas vai nē?