http://www.1001geschichte.de/
wp-conte...tion018.pdf Nadine. Tas notika Kasablankā
Man bija astoņpadsmit gadi, kad es ar saviem klasesbiedriem, trim puišiem un divām meitenēm, pēc absolvēšanas ar mugursomām devāmies ceļojumā uz Maroku. Tas bija brīnišķīgi. Mēs bijām ceļā četras nedēļas. Gandrīz vienmēr mēs braucām ar autobusu, vai, ja laimējās, apturējām kādu smago automašīnu. Naktsmītnes mēs meklējām ārpus pilsētas kādā mazā ciematā. Marokāņu ģimenes ir ļoti viesmīlīgas un labprāt pieņem pāris ārzemju jauniešus uz vienu vai divām naktīm. Tāpat bija arī šajā ciematā.
Tikai šeit viss bija kaut kā citādi. Šī nama zēns, nedaudz vecāks par mani, tā ievilka mani savā burvestībā, ka es nespēju neko citu, kā nepārtraukti uz viņu lūkoties. Es nekad nebiju redzējusi tik skaistu cilvēku. Bet izskatījās, ka arī viņš bija no manis tik fascinēts, ka neizlaida mani no acīm. Maniem draugiem bija gandrīz neērti, bet es biju kā apmāta. Jaunekļa vārds bija Mustafa. Viņš dzīvoja kopā ar vecvecākiem un divām jaunākām māsām un nodarbojās ar lauksaimniecību. Abi viņa vecāki strādāja Francijā un sūtīja naudu ģimenes uzturēšanai. To visu viņš man izstāstīja vakarā, kad mēs visi sēdējām pludmalē pie ugunskura un nedaudz uzpīpējām zālīti. Tur, protams, bija arī mani draugi. Normālā situācijā mēs nepīpējām hašišu un mums nebija nekādu darīšanu ar narkotikām, bet šeit Marokā mēs atļāvāmies nelielas vaļības. Tā kā mēs nebijām pie tā pieraduši, tad man kļuva nelabi un Mustafa mani apskāva. Vēlāk es pamodos zem vienas segas kopā ar viņu. Nekas nebija noticis, mēs tikai viens otru bijām apskāvuši.
Nākošajā dienā mums bija jādodas tālāk uz Kasablanku. Man bija ļoti smagi šķiroties no Mustafa un kad viņš piedāvāja vēl pāris dienas mūs pavadīt, es biju laimīga. Manus draugus tas apmierināja – viņš kā vietējais varēja mums kaut ko parādīt. Kasablankā mēs apmetāmies pansijā un Mustafa izkārtoja mums ļoti izdevīgu cenu. Tā iznāca, ka mēs ar Mustafa pastāvīgi bijām kopā. Viņš izkārtoja tā, ka mēs abi varējām pārnakšņot vienā istaba un notika tas, kam bija jānotiek.
Es vēl nekad nebiju tā iemīlējusies un tas bija manāms. Mani draugi nebija par to priecīgi un lūkojās uz mani ar raizēm. Pēc četrām dienām mums bija jādodas uz Marakešu un pēc tam uz mājām. Man tagad beidzot bija no viņa jāatvadās pavisam. Man iešāvās prātā doma vienkārši palikt pie viņa, bet mani draugi to nekad nepieļautu un es arī nevarēju to nodarīt saviem vecākiem, kas bija man tik ļoti uzticējušies palaižot šajā ceļojumā. Ar smagu sirdi mēs apmainījāmies ar adresēm un telefona numuriem, cieši apskāvāmies un devāmies katrs uz savu pusi.
Atlikušo ceļojuma laiku es centos par viņu nedomāt, bet tas man neizdevās. Kad pēc piecām nedēļām atgriezos mājās, es jutos ļoti, ļoti vientuļa. Pēc divām dienām es saņēmu pirmo vēstuli no Mustafa. Mēs sazinājāmies franciski. Es biju priecīga, ka skolā pabeidzu valodas kursu.
Mustafa vēstule bija brīnumskaista. Tādu mīlas vēstuli es nekad vēl nebiju saņēmusi. Es biju tik satriekta, ka tūlīt pat viņam piezvanīju. Mēs abi telefonā raudājām un es zināju, ka man viņš ir atkal jāredz. Kad bija gatavas mūsu ceļojuma fotogrāfijas, viņa seja bija man vienmēr līdzi. Tad man bija saruna ar māti, jo viņa manīja, ka kaut kas nav kārtībā. Viņa mani apskāva un ieteica puisi aizmirst un paturēt to kā jauku atmiņu. Viņa man izstāstīja, ka par tādām divu nacionalitāšu attiecībām nav dzirdējusi neko labu un ka tās parasti ir neveiksmīgas. Tam es neticēju. Mustafa nav tāds tips, kas vārētu apspiest sievieti, viņš vienmēr bija mīļš.
Vēstules pienāca arvien biežāk un telefona rēķini pieauga nesamērojami. Es vairs nespēju izturēt un gribēju tikt pie viņa. Mani vecāki bija pret to, ka es viena pati dotos uz Maroku. Pēc ilgām runām viņi piekrita uzaicināt kādu laiku Mustafa uz Vāciju un abi parakstīja Ārvalstnieku reģistrācijas biroja formulāru. Es nevarēju uzrādīt nekādus ienākumus un tāpēc nevarēju arī uzņemties atbildību par apciemojumu.
Un tad viņš stāvēja manā priekšā, kad mēs ar māti sagaidījām viņu lidostā. Šo brīdi es nekad neaizmirsīšu. Raudādami mēs metāmies viens otra apskāvienos.
Beigu sākums aizsākās pēc mūsu kāzām. Katru dienu es devos uz 40 km tālo universitāti, Mustafa apmeklēja vācu valodas trīs mēnešu kursus. Mans tēvs bija noīrējis mums nelielu dzīvokli vecā mājā, ar ko Mustafa nebija apmierināts, jo tas neatbilda manu vecāku mājas līmenim. Kad es viņam atgādināju par pieticīgajiem dzīves apstākļiem Marokā, kur nebija vannas istabas, nemaz nerunājot par pienācīgām mēbelēm, viņš kļuva ļoti dusmīgs un teica, ka es esot viņu apmānījusi un nepildot savu doto solījumu, ka viņš šeit varēšot dzīvot labi. Es zvēru, es nekad neko tādu viņam netiku solījusi. Gluži pretēji, viņš zināja, ka mēs esam atkarīgi no maniem vecākiem. Bet pie maniem vecākiem viņš arī negribēja dzīvot – tas bija saprotams, jo mana māte visur iejaucās. Tagad es saprotu, ka viņa gribēja mani tikai pasargāt.
Es nevarēju saprast kāpēc mans Mustafa ejot laikam tik ļoti pārmainījās. Viņš man uzstādīja tikai noteikumus. Viņš negribēja, lai es studētu, viņš ciest nevarēja, ka es ar draugiem sarunāju tikšanos, viņš pārmeta man, ja es zvanīju, es nedrīkstēju darīt neko, ko viņš negribēja. Tomēr viņš atvainojās katru reizi un teica, ka viņam vēl jāmācās kā uzvesties Vācijā.
Viņš mācījās trīs gadus, tostarp mūs laulība bija kļuvusi par elli. Viņam bija dažas darba vietas, kuras visas viņam nebija gana labas. Mums piedzima bērns, kurš piespieda mani pārtraukt studijas. Reizēm es piestrādāju birojā, kamēr mans vīrs pieskatīja mūsu meitiņu. Ar to naudas mazumiņu, ko es nopelnīju, kopā ar bērna pabalstu pietika tikai pārtikai. Īri un visu pārējo tāpat kā agrāk maksāja mani vecāki.
Tad viņš saņēma savu beztermiņa uzturēšanās atļauju. Tai pašā mirklī, kad tā nonāca viņa rokās, viņš paziņoja, ka tagad apprecēs savu Feridu. Es jutos kā apdullināta. Viņš man paskaidroja, ka tā meitene viņam bija apsolīta vēl tad, kad viņš bija zēns. Uz līdz pat šai dienai viņa to gaidīja. Viss, ko viņš bija darījis – bija viņas labā. Dēļ viņas viņš notēlojis mīlestību pret mani, jo ikviens kārtīgs muslims taču zina, ka nedrīkst precēt vienu vācu mauku. Bet Allāhs viņam to ir piedevis, jo viņš to bija darījis savas ģimenes labā. Tagad viņš meklēs labi apmaksātu darbu un pēc tam apprecēs Marokā Feridu. Ferida būtu labāk piemērota viņa meitas audzināšanai muslimu garā, jo viņš taču negrib, lai meita kļūtu par tik sliktu sievieti kā es.
Es savācu visu savu drosmi un izstāstīju vecākiem, cik slikti man klājās pēdējos divos gados, un ko mans vīrs man tikko pateica. Mans tēvs ķērās pie lietas. Mūsu advokāts panāca laulības šķiršanu un es pārvācos ar mazo pie vecākiem. Mustafa bija dots viens mēnesis atbrīvot dzīvokli. Viņš pārvācās pie marokāņu drauga, kas palīdzēja atrast darbu firmā, kurā pats strādāja. Es sev vaicāju, kāpēc viņš to nedarīja agrāk? Bija ļoti sāpīgi, bet es nespēju viņu vairs redzēt pēc tā visa, ko viņš man bija nodarījis. Laiku pa laikam viņš apciemoja mūsu meitu, bet tā kā pēc šķiršanās aizgādība tika piešķirta man, tad apciemojumi beidzās. Viņš teica, ka varētu paņemt savu meitu, kad tā būs pietiekami veca, lai apmeklētu korāna skolu, jo viņš vēlās to izglītot Marokā par kārtīgu muslimu. Bet to es nekad nepieļaušu, zvēru.