Vai pie mums pirms gadiem bija melnie knēveļi pie rokas baltajām sievietēm? Bet kas tagad - konkursos melnās iekabina baltajām un neaizmirst sevi vienlaicīgi sludināt kā piederošas baltajām - tupi un turies!!

Murminator, ko tad sievietei darīt, ja tam vīrietim patīk Kārlis/Jànis utt.? Lai staigā laimīgs! 
Daudzos gadījumos tā piebalsošana draugam par zīmoga nevajadzību ir tikai sevis mierinàšana un attaisnošanās citu priekšā.

Jā, tas tiesa, ka pēdējos gados var redzēt ļoti daudz tumšu bērnu mammai vai omei pie rokas. Es maz esmu bijusi ārzemēs, tāpēc rasiste, kaut arī biologs, kas saprot kāpēc dažādas ādas krāsas.

Prikols ir iekš tā (kā jau presē varēja izlasīt), ka baltās besījās, ka es lupīju aces uz melnajiem kinderiem un netēloju, ka tas ir pilnīgi normāli, ka viņas guļas zem melnajiem un pēc tam laižas lapās atpakaļ uz mazo Latviju, kad piepeši melnais krāns sāk kačāt pravas, ka šī negrib iekļauties džungļu apritē kaukādā Burkinafaso

http://www.1001geschichte.de/ wp-conte...tion008.pdf

Lisa. Ieslodzīta pašas mājā.

Ko var paciest sieviete, tas ir neaprakstāms, un diez vai vīrietim saprotams. Tas notika pirms desmit gadiem. Atvaļinājumā Djerbā es iepazinos ar vīrieti, kurā bezgalīgi iemīlējos.  Toreiz man bija 31, svaigi šķirta un ar labiem panākumiem darbā. Strādājot apdrošināšanas firmā es pelnīju labi un arī citādi es nevarēju sūdzēties. Es jau ilgāku laiku vēlējos bērnu, bet līdz šim man tas nebija dots. Un te pēkšņi manā dzīvē ienāca vīrietis, kas visu izmainīja.
Ali bija divus gadus jaunāks par mani un visskaistākais vīrietis, kādu es biju redzējusi. Viņš strādāja manā viesnīcā, apkalpošanā, un bija visu sieviešu simpātija. To, kāpēc viņš gribēja tikai mani, toreiz es nevarēju saprast, bet tagad es, protams, zinu, kāpēc tas tā bija.
Pēc sešiem mēnešiem mēs apprecējāmies un drīz pēc tam es biju stāvoklī. Es ticēju, ka visi mani sapņi piepildīsies. Viņš bija vismīļākais vīrietis, kāds varēja būt, un viņš aizkustinoši rūpējās par mani. Viņš vēlējās, lai mēs dzīvotu viņa dzimtajā Sfaksā, un mēs ievācāmies viņa vecāku mājā, kur es tiku uzņemta ar atplestām rokām. Viņa ģimene bija ļoti jauka pret mani, tāpēc es izlēmu, ka mēs uzcelsim savu māju netālu no jūras. Pie viņa ģimenes bija pārāk nemierīgi un taisnību sakot, nebija pietiekami ērti. Kaut vai tā pati parastā tualete, kur jāstāv kājās, man pilnīgi un galīgi nepatika. Es arī biju pārsteigta, ka jaunā māja maksās tikai 25.000 marku, tāpēc ieguldīju vēl vairāk interjerā. Skaista vannas istaba, moderni aprīkota virtuve. Es biju laimīga.
Mūsu dēlam vajadzēja piedzimt tieši uz to laiku, kad jaunā māja bija gatava, lai tajā ievāktos. Jā, un tas bija laiks, kad mans vīrs pārvērtās par 180 grādiem. Tiklīdz es biju mājās no klīnikas, tā ieradās visa ģimene un ielenca mani un manu dēlu. Vairāk gan dēlu. Viņš tika cieši ietīts stingrā audumā kā tāda mūmija. Viņš nespēja pakustināt nedz roku, nedz kāju, un tā viņš gulēja cauru dienu. Kad es pret to protestēju, vīramāte paņēma mazuli un aiznesa uz savu māju. Es viņu vairs neredzēju līdz beidzot spēju piecelties. Kad es vēlējos tikt prom no mājas, lai paņemtu savu dēlu, es konstatēju, ka esmu ieslēgta. Tā kā visiem logiem drošības dēļ priekšā bija dzelzs stieņi, tad man nebija nekādu iespēju izkļūt ārā. Es nostājos pie loga un kliedzu. Neviens mani nedzirdēja.
Vakarā vīrs atnesa ēdamo un paskaidroja man, ka tagad es esmu māte un sieva, un man ir jārūpējas par savu reputāciju. Un tā kā es nezinu, kā šeit ir jāuzvedas un kā audzināt musulmaņu bērnu, tad man tas pamazām tiks iemācīts. Lai mana eiropeiskā un sliktā ietekme nekaitētu bērnam, tad pirmās 40 dienas, kamēr viņam jābūt ietītam, viņš paliks pie vīramātes. Es biju šokēta un kad jautāju, kāpēc esmu ieslēgta, viņš man pavisam mierīgi paskaidroja, ka tā tam jābūt, lai padarītu mani par paklausīgu sievu. Tikai tad viņš spēšot būt ar mani laimīgs. Es viņam atgādināju par mūsu laimīgajām dienām un lūdzu man to nenodarīt. Es viņam arī pateicu, ka tā tas nekad nenotiks un ka viņš šādā veidā sagraus mūsu laulību. Viņš atbildēja, ka klausa Allāhu un nevar dzīvot grēkā ar neticīgo. Es vairs neko nesapratu. Kad es negribēju nedz piekrist, nedz pieņemt, ka mans bērns tiek man atņemts un dēļ ietīšanas šajā šausmīgajā karstumā mocīts, mans vīrs kļuva vardarbīgs.
Viņš sita man atkal un atkal, tikko es atvēru muti, lai pajautātu par manu bērnu vai gribēju tikt ārā no mājas. Pamazām es kļuvu mierīgāka, jo jutu, ka ar savu pretestību tālu netikšu. Cauru dienu es apātiski sēdēju dzīvojamā istabā un ne ar vienu nerunāju. Tā kā mums nebija telefona, tad es arī nevarēju sazināties ar ārpasauli. Es būtu lūgusi palīdzību Vācijā, jo man bija ģimene un draugi, kuri man noteikti palīdzētu. Bet man nebija nekādu iespēju pamest māju.
Pēc divām nedēļām vakarā ieradās mans vīrs bez ēdamā. Viņš teica, ka manis dēļ viņam bija jāpamet darbs, tāpēc tagad viņam vairs nav naudas. Ja es vēlos dabūt kaut ko ēst, tad man ir jāiedod viņam čeks, lai viņš varētu paņemt bankā naudu un varētu iepirkties. Kas cits man atlika, ja negribēju badoties? Manā kontā vēl bija atlikuši 5000. Tā to pamazām iztukšotu – un kas pēc tam?
Apmēram pēc 6 nedēļām man beidzot atdeva dēlu. Es biju izmisumā, kad viņu ieraudzīju. Uz viņa mazā ķermeņa bija drausmīgi izsitumi, un viņa mazais dibentiņš bija tik ļoti iekaisis, ka uz tā varēja redzēt tikai tīru gaļu. Nekāds brīnums – viņu pārtina tikai reizi dienā un svaigu gaisu bērns vispār nedabūja.
Pēkšņi es sapratu, ka ir tikai viens ceļš, kā tikt prom no šī vīrieša un viņa cietuma. Man bija jāspēlē viņiem līdzi. Manu dēlu baroja aukle, jo man piens bija pazudis. Es apsolīju vīram darīt visu, ko viņš prasīs, ja vien atstās man dēlu, un kad viņš redzēja, ka es ar ziedēm un svaigu gaisu sadziedēju bērna jēlo ķermeni, viņš piekrita. Viņš nopirka visu, ko es prasīju un atveda man.
Pamazām es un mans dēls kļuvām stiprāki, un kādu dienu vīrs ar mums kopā devās pastaigā gar jūru un kādu brīdi viss bija kā iepriekš. Viņš man vaicāja, vai es tagad vēlos būt paklausīga sieva, ne ar vienu nerunāšu un neko bez viņa atļaujas nedarīšu. Es teicu jā un apsolīju viņam to.
Tādejādi pēc sešu mēnešu ieslodzījuma es atkal varēju viena pati pastaigāties pa pludmali. Es gan manīju, ka tieku novērota. Tuvumā vienmēr atradās kāds uzraugs. Nedēļām ilgi es tēloju labu sievu, līdz vienu dienu es atkal varēju iet vienatnē iepirkties. Katru reizi, kad es izgāju no mājas, man līdzi bija bankas karte. Es izmantoju pirmo iespēju, kas man tika dota. Es iekāpu autobusā virzienā uz Tunisu, bet pirmajā lielajā tūrisma centrā izkāpu. Es devos uz pirmo eiropiešu hoteli, piezvanīju uz vēstniecību un Vāciju. Es paliku tur paslēpta līdz saņēmu jaunu pasi, kurā bija ierakstīts mans dēls, un nopirku braucienu ar kuģi uz Itāliju. Līdz ostai mani aiz piesardzības veda franču darbinieks un tikai tad, kad kuģis izpeldēja jūrā un devās Itālijas virzienā, es beidzot biju drošībā. Mājās es vispirms apmetos pie saviem vecākiem, tad sameklēju dzīvokli un jaunu darbu citā pilsētā. Mana laulība tika anulēta un par Ali es nekad vairs neko neesmu dzirdējusi.

Nuuuuuu.es pakluseeshu par garu jaaraksta.bet vaacijaa var noveerot sho to.nu ko iisumaa..gribeejaat Es.tad mute ciet.briiviiba prasa upurus

jā, murmi, viss ir izdomajumi tas, ka tagad galvas cērt nost ari ir izdomājums..
p.s.ja es gejus uzskatu par normaliem cilvēkiem atškiribā no tāda murminatora kurš man īsti normāls neliekas, sorry

jā, murmi, viss ir izdomajumi tas, ka tagad galvas cērt nost ari ir izdomājums..
p.s.ja es gejus uzskatu par normaliem cilvēkiem atškiribā no tāda murminatora kurš man īsti normāls neliekas, sorry

Viss, ko Tev stāsta mediji pr to, kas notiek ārvalstīs, par 90% ir 4 .. 5 lielo ziņu aģentūru produkts, jo nevienam no mūsu dīķa medijiem nav tik daudz naudas, lai kaut vienu speciālkorespondentu kaut vai tajā pašā Ukrainā pastāvīgi turētu. Sekojoši, lai Tev un citiem varētu katru muļķību par neapstrīdamu patiesību ieborēt, vajag izdarīt tikai pavisam nedaudz, - panākt, ka tajās 4 .. 5 ziņu aģentūrās darbojas cenzūra, pašcenzūra, da vienalga, kā to nosauc. Ir aizdomas, ka tas sen ir izdarīts, un Tavas smadzenes jau sen kāds baro ar karotīti kā zīdaini.
Par gejiem ... Jā, lai tikai nodokļus maksā! vairāk mums pret cilvēkiem - sabiedrības locekļiem sev apkārt prasību nav, vai ne? :)

man varetu but  visādas prasibas..piemeram, lai heteresoksuālie dzerāji nepiesmirdina trepju telpu..
pipejot un neieverojot higiēnas normas..kulturali geji man noteikti traucētu mazāk..
pat varetu sadraudzeties..un tāpēc šiem neregotos, ka es gribu seksu..

man varetu but visādas prasibas..piemeram, lai heteresoksuālie dzerāji nepiesmirdina trepju telpu..
pipejot un neieverojot higiēnas normas..kulturali geji man noteikti traucētu mazāk..
pat varetu sadraudzeties..un tāpēc šiem neregotos, ka es gribu seksu..

Smirdoņa trepju telpā? Nu, labi, ir arī neaudzināti cilvēki, bet ārkārtīgi svarīgi ir pasvītrot, ka - tikai starp heteroseksuāļiem! :) Bet geji ir caucaurēm un par 100% kulturāli, citiem netraucē, alkoholu nelieto, utt., utjpr. :). Jā, ir cilvēki, kuri izplata smaku, tikai no smakas nemirst. Ir cilvēki, kuri izplata AIDS, no tā gan ir lieeeela varbūtība atmest pleznas. Nezini, kuri ir tie, kuri to sērgu izplata, gadījumā? Vot, es ar’ domāju, ka vieni vienīgi heteroseksuāļi! :)
Bet sekss, tā taču tik tiešām viena pretīga un riebīga lieta! :) Es pilnīgi nespēju iedomāties, kā mana māte mani kādreiz ieņēma! Caur pretīgumu, mocībām un riebumu noteikti! Tieši tāpat kā visas citas mātes, vai ne? :)

ar Tevi, murmi, to4 nav labi
ak ja Tu tak esi tik pareizss, ka Tev AIDS nedraud..vienigi Tu kadu tuvinieku vari novest līdz vājpratam tas gan..

http://www.1001geschichte.de/ wp-conte...tion042.pdf

Kārena. Es viņam biju tikai pamesls.

Mans stāsts izklausās pēc kriminālromāna, bet tāds tas nav. Viss ir patiess un noticis un neviens man tagad nevarēs iestāstīt, ka mans vīrs mani mīlēja. Tas notika 1997. gadā. Es ar viņu iepazinos šeit, Vācijā. Viņš bija patvēruma meklētājs un ļoti jauks puisis. Tunisietis un Tunisas. Viņš stāstīja, ka viņam esot bijušas politiskas problēmas. Viņš esot piederējis pie studentu brālības, kas viņa valstī bija aizliegta.
Tagad viņa patvēruma pieteikums tika noraidīts, un viņam bija jādodas atpakaļ. Uz to brīdi mēs bijām apmēram sešas nedēļas kopā un viens otru ļoti, ļoti mīlējām. Viņš man jautāja, vai es ar viņu precēšos, lai viņam nevajadzētu doties prom. Bez tam viņš taču mani ļoti mīlot un vēloties visu mūžu būt ar mani kopā. Tā nu mums nebija citu iespēju kā tikai savākt visus papīrus un apprecēties. Man toreiz bija 18 gadi. Maniem vecākiem, pie kuriem es vēl dzīvoju, gan bija bažas, bet viņiem viņš ļoti patika, jo bija ārkārtīgi draudzīgs, mīļš un čakls. Viņš palīdzēja mājā visur, kur varēja. Viņš palīdzēja manai mammai tīrīt māju, iepirkās, mazgāja tēva auto, un, un, un. Es tieši izgāju apmācību pārvaldē. Viss gāja lieliski.
Pēc kāzām mani vecāki nolēma, ka mums ir jādzīvo pašiem sava dzīve, un uzdāvināja nelielu dzīvokli, kas tika piereģistrēts uz mūsu abu vārdiem. Viņš beidzot dabūja darbu ātrās ēdināšanas iestādē, tak jau labāk kā nekas, un tā mēs nebijām atkarīgi tikai no maniem apmācības ienākumiem. Tomēr viņam ar to bija par maz. Viņš gribēja auto. Bet tam bija vajadzīga autovadītāja apliecība. Arī par to samaksāja mani vecāki. Kad viņš beidzot pēc trešā mēģinājuma to nokārtoja, tūlīt pat vēlējās auto. Viņš nopirka lietotu mersedesu. Ar viņa algas apliecību pietika kredītam pie auto tirgotāja un lepns par sevi viņš atgriezās mājās. Viņš man teica, ka vēlās kopā ar mani vasarā doties uz Tunisu pie ģimenes, lai tā beidzot varētu iepazīties ar vedeklu. Uz maniem iebildumiem, ka viņš taču savā zemē tiek meklēts dēļ politiskām aktivitātēm, atbildēja, ka viņš jau sen visu ir nokārtojis. Viņš esot pametis brālību un tagad drīkst atkal iebraukt valstī. Es biju priecīga, ka mums tagad vairs nav problēmu, jo es taču arī vēlējos beidzot iepazīties ar viņa ģimeni.
Kredītu par mersedesu mēs knapi varējām apmaksāt, mums nepalika daudz pāri dzīvei. Kā tad mēs spētu apmaksāt ceļojumu? Viņš teica, ka man par to neesot jāsatraucas, viņš to nokārtošot. Un nokārtoja ar. Man nezinot viņš aizgāja pie mana tēva, kurš atkal ļāva sevi iežēlināt un iedeva naudu ceļojumam. Es nezinu kā viņš katru reizi to panāca, bet viņš prata maniem vecākiem pieglaimoties.
Pēc mēneša mēs devāmies ceļā. Mēs piebāzām auto ar lielu daudzumu mantu. Viņš paņēma līdzi visu, kas nebija piestiprināts. Visas elektroniskās ierīces, dažādas drēbes, arī mana māte iedeva viņam dažādas lietas ģimenei. Es tikai pakratīju galvu, bet teicu sev, ka tās ir tikai lietas, kuras viegli atkal var iegūt.
Viņa ģimene dzīvoja netālu no Tunisas. Mazs miests ar nolaistām mājām un netīrām ielām. Mana vīra vecāku māja bija vēl tīri kārtīga. Es iepazinos ar viņa māti (tēvs pirms pāris gadiem bija miris), ar viņa trijiem brāļiem un vienīgo māsu. Viņi uzņēma mani ļoti draudzīgi un ļoti priecājās par dāsnajām dāvanām no brāļa un dēla. Neviens nepateicās man, kaut gan visas mantas piederēja man.
Jau pēc vairākām dienām es pamanīju, ka brāļiem nav ne mazākā respekta pret māti un vēl jo mazāk pret māsu. Es biju pilnīgi šokēta, kad es ievēroju, ka arī vīrs uzvedas tieši tāpat, pat vēl sliktāk, jo viņš tagad bija bagātais brālis no Vācijas. Mans vīrs, piemēram, iemeta māsai pa galvu ar ēdiena bļodu, jo ēdiens viņam negaršoja.
Pēc pāris dienām es viņu vairs neredzēju. Viņš vienmēr kopā ar saviem brāļiem un draugiem bija kaut kur prom. Es paliku mājās ar sievietēm. Es biju priecīga, ka mana vīra māsa, kas bija vienā vecumā ar mani, runāja mazliet angliski. Tā mēs varējām kaut nedaudz saprasties. No viņas es uzzināju, ka vīrs nekad nebija studējis un nebija pametis savu valsti politisku problēmu dēļ. Man tas viss nepatika. Es vēlējos ar savu vīru doties uz jūru, gribēju peldēties, izbaudīt atvaļinājumu. Bet tas viss nebija iespējams. Viņš pat neļāva man par to runāt. Viņš uzskatīja, ka viņa zemē godīga sieviete to nedara.
Tad mans mērs bija pilns. Es uzzināju no vīra māsas, kur atrodas tuvākā pludmale, paņēmu peldlietas un devos turp ar autobusu viena pati, apmēram 15 km attālumā. Tā bija milzīga kļūda. Jau pēc divām stundām viņš mani atrada. Aiz matiem viņš izvilka mani no pludmales, pieprasīja tūlīt pat uzvilkt kaut ko pāri peldlietām un aizrāva uz mājām. Tur es konstatēju, ka viņš ir briesmīgi piekāvis savu māsu, jo viņa man izstāstīja kā nokļūt pludmalē. Pirmo reizi es nožēloju, ka esmu ar viņu precējusies. Es raudāju visu dienu un vēlējos nākamajā dienā atgriezties Vācijā. Viņš smējās par mani. Viņš teica, mēs atpakaļ vispār neatgriezīsimies. Viņš jau bija pieteicis manu uzturēšanās karti un uzrakstījis maniem vecākiem, ka vēlās šeit turpināt studijas. Tāpēc mēs esam izlēmuši uz vienu gadu šeit palikt. Viņš draudēja mani nogalināt, ja es nepiekritīšu. Es viņa priekšā lūdzos un ubagoju. Visbeidzot centos pārliecināt, ka man jāpabeidz apmācība, lai tā nepaliktu pusratā. Man bija viņa klātbūtnē jāpiezvana saviem vecākiem un jāizliekas, ka es gribu to pašu.
Man šķita aizdomīgi, ka manam vīram pēkšņi uzradies daudz naudas. Viņš paaicināja mūrniekus, lai uzceltu mums netālu nelielu māju. Pirmkārt, viņš teica, ka tas viss taču esot priekš mums pašiem un mūsu nākotnes bērniem. Bet šajos apstākļos es nevēlējos nedz bērnus, nedz arī būt vairs ar viņu precēta. Es kliedzu uz viņu, atteicu viņam un darīju visu, lai viņš mani palaistu uz mājām. Viņš kļuva mīksts un pēkšņi atkal bija pavisam mīļš. Viņš mani apskāva un teica, ka ir uzvedies nepareizi un ka tagad viņš mainīsies. Viņš devās kopā ar mani uz pludmali, uz galvaspilsētu iepirkties un atkal bija tāds pats kā iepriekš. Viss bija pavisam jauki un es viņam piedevu viņa „paslīdēšanu”.  Tagad es pati labprātīgi uzrakstīju vēstuli vecākiem un pastāstīju, cik labi man klājas.

Pēc trim mēnešiem mūsu māja bija gatava. Lai gan joprojām trūka krāsas uz sienām un logu, mēs tomēr ievācāmies. Pamazām mēs visu pabeidzām. Es pamanīju, ka nauda viņam ir beigusies. Tomēr vēl pietika gultai, pāris mēbelēm un ledusskapim.  
Kad otro nakti mēs gulējām savā mājā, neizprotamu iemeslu dēļ es pamodos. Viņš ar draugiem bija ārā un es biju viena pati. Sākumā es domāju, ka viņš ir ienācis mājā, bet kad manas acis pierada pie tumsas, es atpazinu viņu un vēl trīs vīriešus. Viņi stāvēja pie manas gultas un lūkojās uz mani. Es ātri uzrāvu sev virsū segu, jo dēļ karstuma es gulēju kaila. Viņi aizgāja uz viesistabu un to, kas notika pēc tam, es diez vai spēju aprakstīt un arī nevēlos iedziļināties. Mans vīrs sūtīja vienu vīrieti pēc otra pie manis istabā un viņi visi likās man virsū. Mans vīrs par to iekasēja naudu. Es nezinu kā tas varēja notikt. Bet tā tas turpinājās kādu laiku. Viņš deva man narkotikas un pa dienu sasēja, lai es nevarētu piecelties. Viņš saukāja mani par padauzu, kura neko citu neesot pelnījusi. Viņš nepārtraukti atkārtoja, ka es esot neglīta un dumja un derīga tikai vīriešu apmierināšanai. Viņš mani lamāja par to, ka precoties es esot noklusējusi, ka vairs neesmu jaunava (man pirms tam bija draugs, bet neuzskatīju par vajadzīgu ar viņu par to runāt). Tā tagad esot viņa atriebība. Visbeidzot viņš lepnuma pilns pastāstīja, ka esot uzlicis apgrūtinājumu mūsu dzīvoklim, lai dabūtu naudu šīs mājas celtniecībai. Viņam neesot bijis nekādu grūtību pārliecināt banku ar manu viltoto parakstu. 
Es vairs nespēju sevi kontrolēt. Divas reizes dienā viņš spieda mani iedzert kaut kādu pulveri un es visu laiku jutos tā, it kā nebūtu pati sevī. Es arī nezinu, cik ilgi tas viss turpinājās un cik daudz vīriešu viņš atvilka. Es arī nezinu, kāpēc sievietes nenāca man palīgā, es nezinu neko līdz tam brīdim, kad sēdēju ar saviem vecākiem lidmašīnā un pamazām atguvos. 
Mani izglāba viņa stulbums. Tā kā mani vecāki izņēma mūs pastu, tad viņi, protams, atvēra arī vēstuli no bankas, kurā mums ieteica steidzami atmaksāt hipotēku. Tēvs uzreiz ievāca ziņas un uzzināja, ka mans vīrs mūsu dzīvoklim ir uzlicis 50.000 marku apgrūtinājumu un licis naudu izmaksāt viņam. Mani vecāki nojauta kaut ko ļaunu un centās ar mani sazināties. Nedēļām ilgi viņi nesaņēma ziņas no manis un tad viņi devās uz Tunisu. Viņi atrada mani ļoti apšaubāmā stāvoklī. Mans vīrs viņiem stāstīja, ka es esot slima un viņš tieši ir paaicinājis ārstu. Viņš negribēja pieļaut, ka vecāki mani nogādā slimnīcā, jo, kā viņš teica, Tunisijas slimnīcas esot ļoti sliktas. Mans Tēvs neļāva sevi samulsināt un ar taksometru aizveda uz klīniku. Tur ārsts pastāstīja, kas ar mani notiek. Tēvs iesniedza sūdzību policijā pret manu vīru, bet neko nepanāca, jo policists teica, ka viņš nevarot iejaukties ģimenes darīšanās. Viņš gan pieņēma medicīnisko izziņu, bet paraustot plecus teica, ka to viņš nodošot savam priekšniekam. Mana māte vairs nespēja savaldīties un apvainoja virsnieku, kas visu padarīja vēl sliktāku. Bez vilcināšanās viņi nopirka biļetes uz lidmašīnu un atveda mani mājās. 
Pagāja ilgs laiks, līdz es daudzmaz atguvu spēkus. Mana māte kādu dienu atnesa man grāmatu „Smiltis dvēselē” un tagad es zinu, ka mans vīrs pieder šādiem tipiem. Viņš to visu bija plānojis no pirmā acu mirkļa, kad pamanīja mani iemīlamies. Sliktākais, ka viņš netiks par to sodīts. Viss, ko uzsāka mans tēvs, viss pazuda kā ūdens smiltīs.

eu, kurš šo visu PATIEŠĀM izlasīja?

kam nav ko darīt tās arī izlasīja.

nu tad man laikam nav, ko darīt, jo es PATIEŠĀM izlasīju:)

Es arī izlasīju.  
Tukšu bla- bla- bla man patiešām nav laika lasīt, kur nu vēl sekot līdzi, bet šis bija interesanti.

es ari..pie rita kapijas..atškiriba no murmja kopejumiem sitas ir incantak..
nu ja ja tie stasti izdomati tad murmis var savas meitas (ja tadas ir aprecināt) ar tādiem tipiem, .
vinjam tak patik viss kas pie muslimiem..

Suada. Sadedzināta dzīva. 1. turpinājums.

No rīta mēs ar māsu devāmies uz stalli. Es svilpoju, divus pirkstus mutē iebāzusi, lai sapulcināti aitas vienkopus. Meitenītes nedrīkst iziet no mājas vienas vai arī kopā ar mazām māsām. Vecākā māsa ir atbildīga par jaunāko. Mēs abas ar savām aitām un kazām izgājām cauri ciemam un devāmies uz pļavu, kas atrodas nedaudz ārpus ciema. Mēs gājām ātri, acis nodūrušas, līdz pašai pēdējai ciema mājai. Toties pļavā bijām brīvas, varējām izteikt viena otrai visādas muļķības un pat nedaudz padraiskoties. Es neatceros, ka mums būtu bijušas garas sarunas. Mēs galvenokārt pļāpājām par to, kad ēst sieru, pārgriezt arbūzu, kā labāk pieskatīt aitas…..
Manam tēvam piederēja puse visas apstrādātās zemes ciemā. Viņš nebija bagātnieks, bet nedzīvoja slikti. Liela mūra māja, kuru ieskāva siena ar lieliem pelēkā krāsā nokrāsotiem dzelzs vārtiem. Šie vārti bija mūsu ieslodzījuma simbols. Kad mēs pa tiem iegājām, vārti aizcirtās, lai neļautu mums vairs iziet. Pa šiem vārtiem varēja no ielas ieiet, bet ne ārā izkļūt…. Es atceros, ka māte un tēvs pa tiem gāja ārā, bet ne mēs. Mans brālis, atšķirībā no mums, bija brīvs. Brīvs kā vējš: viņš gāja uz kino, gāja pa šiem vārtiem ārā un nāca iekšā, viņš darīja, ko gribēja. Es bieži raudzījos uz pelēkajiem vārtiem, sev teikdama : „Nekad es pa tiem nevarēšu iziet, nekad.”
Es ne visai labi zināju ciemu, jo mums nebija ļauts pa to staigāt. ….
Līdz septiņpadsmit gadiem es biju redzējusi tik maz! Ne reizi nebiju iegājusi mūsu ciema veikaliņā, blakus mūsu mājai. ……bija vēl viena māja, kur dzīvoja precēta sieviete ar četriem bērniem, tai bija tiesības iziet ārpus mājas. Viņa drīkstēja ieiet veikalā. …
Naktī mēs ar māsām gulējām uz grīdas – uz aitādām. Kad bija karsti, iekārtojāmies terasē, tieši zem Mēness. Meitenes, kopā saspiedušās, gulēja vienā terases pusē, bet vecāki un brālis – otrā.
Darba diena sākās agri. Līdz ar rītausmu, ap četriem, bet bieži vien vēl agrāk piecēlās tēvs ar māti. …
Lai iegādātos apģērbu, vajadzēja braukt uz lielāku pilsētu, bet meitenes turp parasti neveda. Uz turieni brauca tikai māte tēva pavadībā. Tas bija tā: māte kopā ar tēvu sapirka mantas un tad mājās māte izdalīja savām meitām kleitas. Mums tās bija jāvalkā – patīk vai nē. Ne māsas, ne pat ne māte nedrīkstēja izteikt savu viedokli. Tas nebija apspriežams.
Mums bija garas kleitas ar īsām piedurknēm – kaut kāda īpaša kokvilnas šķirne. Pelēkas, dažreiz baltas, pavisam reti – melnas. Audums bija biezs, tajās bija karsti, un āda no tām sūrstēja. Apkakle vienmēr bija augsta un slēgta. Bet virs tām mums vajadzēja uzvilkt kreklus vai, atkarībā no gadalaika, jakas ar garām piedurknēm. Bieži vien bija tik karsti, ka mums trūka elpas, bet piedurknes bija obligātas. Parādīt ādas daļu uz rokām vai kājām bija vēl ļaunāk nekā atsegt kaklu. Tas bija negods. Mēs vienmēr staigājām basām kājām, mums nekad nebija apavu. Tikai precētas sievietes reizēm nēsāja apavus….
Mans tēvs! Kā šobrīd atceros viņu sēžam mājas priekšā, tieši zem koka, ar pīpi rokās. Viņš ir maza auguma, ļoti bālu seju, rudiem vasaras raibumiem, apaļu galvu un niknām gaišzilām acīm. Reiz viņš nokrita no zirga un salauza kāju, un mēs, viņa meitas, par to ļoti priecājāmies, jo nu viņš nevarēja ātri skriet, lai mūs panāktu un noslānītu ar siksnu. Ja viņš nomirtu, mēs būtu priecājušās vēl vairāk. …
Viņš sēž mājas priekšā kā karalis pie savas pils, ar sarkanbalto lakatu galvā, kurš slēpj viņa pliko rudo galvaskausu. Viņam ap visu ir siksna, bet uz saliekto kāju ceļiem nūja. Es viņu redzu ļoti skaidri – mazu un ļaunu. Viņš raisa nost savu siksnu, kliegdams „Kāpēc aitas nāk mājās vienas?” Satver mani aiz matiem un velk pa zemi uz virtuvi. Sit. Kamēr es stāvu uz ceļiem, viņš rauj mani aiz bizes tā, it kā gribētu to noraut pavisam. Pēc tam viņš to nogriež. Ar milzīgām aitu grieznēm. Man vairs nav matu. Es varu raudāt, kliegt, lūgties. Bet saņemšu tikai spērienus. Jo esmu vainīga.
Todien bija ļoti karsti, un mēs ar māsu aizmigām. Bet aitas aizklīda. Bieži vien viņš sita mūs ar savu nūju tik stipri, ka naktī es nevarēju aizmigt, nespēju nogulties ne uz labajiem, . Ne kreisajiem sāniem. Tik ļoti man sāpēja. Man šķiet, ka mūs sita ar nūju vai siksnu ik dienu. Diena bez sitieniem – tā būtu bijis kaut kas neparasts.
Varbūt tieši toreiz mums abām ar māsu sasēja rokas aiz muguras un arī kājas sasaistīja, bet mutes aizbāza ar lakatiem, lai mēs nevarētu kliegt. Un piesēja stallī pie pārsedzes. Tā mēs pavadījām visu nakti. Piesaitētas kā lopi, nē, sliktāk par tiem.
Tā tas bija mūsu ciemā, kur valdīja vīriešu likumi. Bija arī citas mājas, kur sievietes un meitenes tika sistas regulāri, ik dienu. Dažreiz bija dzirdami viņu kliedzieni. Tas, starp citu, tika uzskatīts par parastu lietu – pērt, dauzīt, griezt nost matus, sasiet. Vienkārši nebija cita dzīves parauga.
Mans tēvs bija visuvarens. Kā cars, kurš valda, lemj, soda un moka. Viņš dziļā mierā kūpina savu pīpi sava nama priekšā. Tur iesprostotas viņa meitas, kurām, viņaprāt, nav nekādas vērtības – tās ir zemākas par kustoņiem. Vīrietis apņem sievu, lai tā viņam dzemdētu dēlus, lai būtu viņa verdzene. Tāpat kā meitas, ja viņa sievai ir bijusi tā nelaime tās laist pasaulē.
Bieži es domāju, raudzīdamās savā brālī, kuru es, tāpat kā visa ģimene, dievināju: „Kā gan viņam ir vairāk nekā man? Viņš taču ir nācis no tās pašas dzemdes?” Un nekad es neradu atbildi. Tā tas bija un ne citādi. Mums bija jākalpo viņam, tāpat kā tēvam, rāpojot uz ceļiem, nolaistām acīm. Atceros, ka pat paplāte ar tēju ģimenes vīriešiem bija jāpasniedz, pierāpojot klāt uz ceļiem, saliektu muguru un bez neviena vārda. Mēs nerunājām. Mēs tikai atbildējām uz jautājumiem.

Suada. Sadedzināta dzīva. 2. turpinājums.

Pēc tam, kad tēvs šķīrās no savas otrās sievas Aišas, viņš abas meitenes atveda uz mūsu māju. Es šo sievieti redzēju un neizjutu pret to naidu. Un tas, ka tēvs viņu apņēma, bija normāli. Viņš vienmēr ilgojās pēc dēliem, bet arī ar Aišu viņam tas nesekmējās. Arī tai piedzima divas meitas, atkal meitenes! Tāpēc viņš viņu pameta un atveda uz mūsu mājām divas jaunās māsiņas. Tas nebija nekas īpašs. Viss te bija iederīgs, ieskaitot ikdienišķos nūjas sitienus. Šķiet, es toreiz neko daudz nedomāju, manā galvā nebija ne sapņu, ne skaidru domu. Mājās nebija nekādu rotaļlietu, spēļu. Valdīja tikai paklausība un pazemība….
Mūsu ģimenē bērni sekoja viens otram ik pēc gada. Mana māte izgāja pie vīra četrpadsmit gadu vecumā. Tēvs bija daudz vecāks par viņu. Viņa ir dzemdējusi daudz bērnu. Pavisam četrpadsmit. Dzīvi palikuši pieci. Ilgu laiku es nesapratu, ko gan nozīmē šie četrpadsmit.…..
Lai gan es negāju skolā, taču aitas saskaitīt es pratu. Es varēju uz pirkstiem saskaitīt, ka mēs bijām pieci, no manas mātes vēdera nākušie. Kur tad ir pārējie? Mana māte nekad nebija teikusi, ka tie ir miruši, tikai kā pašu par sevi saprotamu izmeta frāzi: „man bija četrpadsmit bērnu, no tiem septiņi ir dzīvi”. Pieņemot, ka mums pieskaita arī divas tēva meitas, … tad mēs bijām septiņi. Bet trūka vēl septiņu pārējo. Bet, ja viņa neskaitīja jaunākās, tad pietrūka deviņu….
Bet reiz es redzēju, kāpēc mēs bijā, tikai septiņi vai pieci.
Es redzēju savu māti, guļošu uz grīdas, uz aitādas. Viņa dzemdēja….. Dzirdēju gan mātes, gan bērna kliedzienus. Tad pēkšņi mana māte paķēra aitādu un sāka smacēt tikko piedzimušo bērnu. Viņa stāvēja uz ceļiem, un es redzēju, kā jaundzimušais lokās zem aitādas. Pēc tam viss beidzās. Es nezinu, kas notika pēc tam, kad bērna vairs nebija. Viss! Tikai es biju sastingusi aiz bailēm.
Tātad tā bija meitene. Mana māte to tūlīt pēc dzemdībām nosmacēja. Toreiz es to redzēju pirmo reizi, bet pēc tam vēl arī otro.… Es dzirdēju, ka mana vecākā māsa teica mātei: „Ja man būs meitenes, es izdarīšu kā tu.”
Tātad tādā veidā mana māte tika vaļā no piecām vai sešām meitām….Iznāk, ka tas bija pieļaujams, tas piederēja parastajai lietu kārtībai, un nevienam par to galva nesāpēja. Patiesībā arī man, lai gan es domāju citādi, kad ieraudzīju to pirmoreiz. Man bija tik baisi.
Šīs mazās meitenes, kuras mana māte nogalināja, bija daļa no manis. Es sāku slēpties, lai paraudātu ik reizi, kad mans tēvs nokāva aunu vai vistu, jo es drebēju par savu dzīvību. Dzīvnieka, tāpat kā cilvēkbērna nāve - maniem vecākiem tik vienkārša un ierasta – noveda mani šausmās. Es domāju, ka arī man pienāks brīdis pazust, tāpat kā tas notika ar viņiem. Vienkārši un ātri. Es bieži teicu sev: „varbūt kādu dienu tā būšu es vai mana māsa. Viņi taču var nogalināt, kad vien vēlas. Vecāko vai jaunāko, - kāda atšķirība. Tā kā viņi mums ir devuši dzīvību, viņi var mums to arī atņemt.”
Kamēr es dzīvoju pie saviem vecākiem, manā ciemā, tur vienmēr klātesošas bija bailes no nāves. Man bija bail kāpt pa kāpnēm, ja tēvs stāvēja lejā. Es baidījos no cirvja, ar kuru cirta žagarus, aka mani stindzināja, kad gāju turp pēc ūdens. Bijos, kad atgriezāmies ar aitām un tēvs stallī mūs gaidīja. Baiļu drebuļus uzdzina durvju čīkstoņā naktīs. Es baiļojos, ka tikšu nosmacēta ar aitādu, uz kuras gulēju.
Dažreiz, atgriežoties no pļāvām, pa ceļam uz mājām mēs ar māsu mazliet par to runājām: „Bet ja nu mēs atnāktu, bet tur visi ir  miruši? Ja nu tēvs ir nositis māti? Pietiek taču ar vienu akmens sitienu! Ko mēs darītu?”…..
Mūsu mātes iespējamā nāve mūs gan nodarbināja vairāk nekā māsu zaudējums. Kas tur liels – viena māsa. Ir taču vēl citas! Māte bieži tika sista, tāpat kā mēs. Reiz viņa centās mūs aizstāvēt, kad tēvs slānīja mūs pārāk mežonīgi. Tad viņš vērsa savu niknumu pret viņu. Viņš viņu vārtīja pa zemi, rāva aiz matiem. Mūs ikdienas dzīvē varēja aprauties vienkārši kāda sīkuma dēļ. Ja nu pēkšņi tēvs tā nolemj. Tāpat kā māte atdeva nāvei savas tikko piedzimušās meitiņas.
Viņa bija stāvoklī, bet pēc tam vairs nebija. Bet neviens neko nejautāja. Mēs ar citām ciema meitenēm nesatikāmies. Tikai „labdien” un „uz redzēšanos”. Mēs nekad nebijām kopā, tikai kāzās. Un tās pašas sarunas bija tik muļķīgas. Tika runāts par ēdienu, par līgavu, par citām meitenēm. Vai tās ir izskatīgas vai ne visai. Spriedām par precētām sievietēm, cik ļoti tām ir paveicies. Viņas taču drīkst lietot kosmētiku!...
Sišana. Pat nedomā kādam sūdzēties, ka tevi sit. Tā bija ierasta lieta. Neviens nerunāja arī par bērniem, dzīviem vai mirušiem, tikai par sievieti, kas tikko dzemdējusi dēlu. Ja dēls dzīvs, slava un gods tai un visai tās ģimenei. Ja nomira, to apraudāja, tā bija nelaime gan viņai, gan viņas ģimenei. Rēķinājās tikai ar zēniem, meitenes vispār netika ņemtas vērā.
Es tā arī nezinu, kas notika tālāk ar manas mātes nogalinātajām tikko piedzimušajām meitenītēm. Vai tās tika apraudātas vai ne? Mana māte tērpās melnā, tēvs arī. Ikviena meitenes piedzimšana līdzinājās bērēm. Tā vienmēr tika uzskatīta par mātes vainu – ka viņai iznāk tikai meitenes. Par to bija pārliecināts mans tēvs un arī viss ciems. Manā ciemā – ja vīrietim būtu izvēle starp meitu un govi, viņš izvēlētos govi. Mans tēvs nepārtraukti mums pārmeta, cik mēs esam nederīgas: „Govs dod pienu un atnes teļu. Ko var izdarīt ar pienu un teļiem? Pārdot. Un mājās atnest naudu. Govs ģimenei dod labumu. Bet meita? Kādu labumu tā atnes ģimenei? Nekādu. Lūk, auni. Ko tie nes ģimenei? Vilnu. Vilnu var pārdot, un mājās ir nauda. Aita aug, atnes jēriņu, dod pienu, no kā var pagatavot sieru, to var pārdot, un atkal ir nauda. Gan govs, gan auns ir daudz labāki par meitu.”
Mēs, meitenes, par to bijām pārliecinātas. Starp citu, pret govi, aitu un kazu izturējās labāk nekā pret mums. Tās nekad nesita.
Mēs zinājām, ka varam sagādāt tēvam vēl citus sarežģījumus. Viņš vienmēr baidījās, ka neizdos mūs pie vīra. Un arī tad, ja meita apprecas, ir savas galvassāpes. Ja vīra sliktās izturēšanās dēļ tā no viņa aizbēg un atgriežas tēva mājās, tas ir pazemojums un kauns. Un negods ir būt vecmeitai. Tēvam par to arī jābažījas, jo par tām tenko viss ciems. Ģimenei tā ir drāma. Ja veca meita iet pa ciemu blakus tēvam un mātei, visi uz to skatās un smejas. Ja tai jau pāri divdesmit, bet joprojām dzīvo vecāko mājā, tas ir ārkārtīgs apkaunojums. Ikviens saprot, ka pastāv kārtība, ka meitenes ģimenē precas viena pēc otras – secībā pēc viņu vecuma. Bet, ja jau ir divdesmit, neviens neko vairs negaida. Es nezinu, kā tas notiek manas valsts pilsētās, bet manā ciemā tas ir tikai tā.