Par šādu sabiedrības modeli un sievietes vietu zemāk par lopiem šobrīd cīnās islama valsts bandīti. Suadas dzīves stāsts ir pavisam ekstremāls, nācis no zemākajiem sabiedrības slāņiem. Vai pareizāk sakot, no tumšākajiem, jo viņas tēvs nav nekāds nabags un plukata. Pilsētnieki ir vairāk civilizēti, bet pamatnostādnes no tā nemainās. 
Es ļāvu netā vienam jaunam muslim sacerēties, ka šis varētu tikt uz EU. Bija interesanti vērot, ka brīžos, kad es pateicu viņam kaut ko nepatīkamu, viņš aizsvilās, bet nākošajā mirklī savaldījās un dūdoja savas saldās dziesmiņas tālāk. Diemžēl mūsu "sakars" jau pēc pāris dienām pajuka, jo es nesapratu viņa "jociņus" un atļāvos izmest šo no skaipa saraksta. Ooooo, kā viņš sadusmojās! :-) Es esot viņu tik ļoti aizvainojusi, ka tas man neesot piedodams. Pirms tam viņš man uzcītīgi dūdoja, ka sievietēm pie viņiem esot tieši tādas pašas tiesības, kā vīriešiem. Man pat būšot ļauts iet vienai pašai iepirkties. Visvairāk gan viņam rūpēja - kad man būšot pensija. Tad mēs varēšot atgriezties viņa dzimtenē un nopirkt māju jūras krastā. Kad vaicāju, kā viņš dzīvodams LV uzturēs savu ģimeni - māti, māsu un brāli, atbilde bija vienkārša - visā pasaulē taču darbojoties Western union. Es gan nepajautāju, kādu naudu tad šis grasās sūtīt, dzīvodams šeit bez darba, bet to jau es pati varu iedomāties. Šis bija gatavs iemācīties gada laikā valodu un sameklēt darbu. Vislabprātāk šis strādāšot par sargu pie monitora. Var arī restorānā vai kafejnīcā.

Suada. 3. turpinājums

Bija nāves bailes. Un dzelzs vārti, aiz kuriem bija ieslēgtas mūsu – nenogalināto meiteņu eksistence. Mans brālis Asads gāja skolā, ar portfeli. Mans brālis Asads jāja ar zirgu, gāja pastaigāties. Mans brālis Asads nekad neēda kopā ar mums. Viņš auga un nobrieda, kā tas pienākas vīrietim. Brīvam un lepnam. Kā karaļdēlam, savu māsu aptecētam. Un es viņu dievināju. Kā princi…. Es neko nezināju par dzīvi ārpus mājas, man nebija ne jausmas, ko viņš tai skolā mācās, ko redzējis un darījis pilsētā. Mēs gaidījām, kad viņš sasniegs precību gadus. Ģimenē kāzas ir vienīgais patiesi nozīmīgais notikums, neskaitot, protams, dēla piedzimšanu.
Asads bija skaists. Mēs ar viņu bijām diezgan tuvi, cik nu tas vispār mūsu ģimenē bija iespējams. Kamēr bijām bērni…. Es neatceros, ka mēs būtu rotaļājušies tā, kā to šajā vecumā dara bērni Eiropā. Četrpadsmit piecpadsmit gados viņš jau bija vīrietis un no manis izvairījās. Man šķiet, ka viņš apprecējās ļoti agri, iespējams, ap septiņpadsmit gadiem. Kļuva cietsirdīgs. Man tēvs viņi neieredzēja. Bet es nezinu iemeslu. Varbūt tādēļ, ka viņi bija visai līdzīgi. Tēvs baidījās, ka par vīrieti kļuvušais dēls atņems tam varu. Es nezinu, kā izraisījās viņu naids, bet reiz es redzēju, ka tēvs paķēra grozu, izpurināja tā saturu, piepildīja ar akmeņiem, uzkāpa terasē un meta tos Asadam uz galvas, it kā gribēdams to nogalināt.
Kad Asads apprecējās, viņš ar savu sievu dzīvoja otrā mājas daļā. Pie caurstaigājamās istabas durvīm viņš piebīdīja skapi, lai tēvs pie viņa nevarētu ienākt. Es drīz atskārtu, ka mūsu ciemā vīriešu cietsirdība tiem pārmantota no paaudzes paaudzē. Tēvs to nodod dēlam, tas savukārt savam dēlam un tā – līdz bezgalībai.
Es savu ģimeni neesmu redzējusi jau divdesmit piecus gadus. Taču, ja nu reiz es kādā brīnumainā kārtā satiktu savu brāli, es gribētu viņam uzdot vienu vienīgu jautājumu: „Kur ir mana pazudusī māsa?” Tā, kuru es tagad dēvēju par Hananu.
Hanana. Es to redzu. Skaista meitene, daudz skaistāka nekā es. Viņai ir biezi mati, fiziski tā ir vairāk attīstīta…. Hanani bija pavisam cits raksturs. Mazliet ass, viņa nebija tik padevīga kā mēs. …. Viņa patiesi ļoti atšķīrās no citiem, un es nevaru atcerēties, ka mēs ar viņu būtu runājušas, ka man ar viņu ar viņu būtu kas kopīgi darāms, izņemot tos gadījumus, kad mēs vācām olīvas. ….
Mana ceturtā māsa vairs neeksistē, esmu pazaudējusi pat viņa vārdu. Visļaunākais ir tas, ka šo daudzo gadu laikā es sev neesmu pajautājusi – kur viņa pazuda?
Es viņu biju dziļi „aizmirsusi”. It kā dzelzs vārti būtu aizcirtušies aiz manas miesīgās māsas un manai aizmiglotajai atmiņai padarījuši to pilnīgi neredzamu. Bet pirms kāda laika pēkšņi manā apziņā uznira tēls. Kaut kādas šausmīgas ainas uzplaiksnīja manā galvā. ….
Kopš tā laika es dzīvoju ar šo jauno murgpilno ainu galvā. Tā ir kā slimība. Ikviena patiesa atmiņa, ikviena aina no manas iepriekšējās eksistences, kas pēkšņi un negaidīti atgriezās atmiņā, padarīja mani slimu. Es vēlējos uz visiem laikiem aizmirst šos šausmu skatus, un man tas neapzināti izdevās. Vairāk nekā divdesmit gadu garumā. Taču, lai liecināti par bērna un sievietes dzīvi manā dzimtenē, lai izstāstītu savu likteni, esmu spiesta iegrimt savā apziņā kā tās akas dibenā, no kuras es kādreiz tā baidījos. Visas šīs atmiņu lauskas, kas uznirst no manas pagātnes, man šķiet tik baisas, ka ir pat sāpīgi un neiespējami tam noticēt. Dažreiz vienatnē esot, es sev skaļā balsī jautāju: „Vai patiesi es to visu esmu piedzīvojusi?”
Es eksistēju. Es izdzīvoju. Ir arī citas sievietes, kuras izdzīvojušas, bet tās savu mūžu turpina klusējot. Es arī gribētu klusēt, aizmirst. Bet mūsu, izdzīvojušo ir tik maz. Es uzskatīju par savu pienākumu liecināt. Lai par to uzzina pasaule. No jauna pārdzīvojot visas šausmas…
Es biju mājās un izdzirdēju kliedzienus. Pēc tam redzēju savu māsu sēžam uz grīdas, bet mans brālis Asads bija pārliecies pār to, izplētis sānis savas rokas. Viņš to žņaudza ar telefona auklu. Es atceros to ainu, it kā būtu to pārdzīvojusi tikai vakar. Es gluži vai saaugu ar sienu, tik ļoti man gribējās ar to saplūst, pazust. Es biju kopā ar mazajām māsiņām, nosegdama tās ar savu augumu. Es turēju tās aiz matiem, lai viņas nekustētos. Asads, šķiet, mū pamanīja vai izdzirdēja, ka mēs nācām, un uzkliedza: „Prom! Vācieties prom!” Es aizskrēju līdz cementa kāpnēm, kuras ved uz istabām, velkot sev līdzi māsas…..
Mans brālis žņaudz manu māsu. Varbūt viņa runāja pa tālruni un viņš tai piegāja no mugurpuses…. Viņa ir mirusi, es esmu pārliecinātā, ka viņas vairs nav…..
Ko gan varēja izdarīt Hanana? Cik man zināms, viņas uzvedībā nebija nekā tāda, lai mans brālis izlemtu viņu nogalināt. Es nesaprotu, kas notika….
Todien mans tēvs ar māti aizgāja apciemot mana brāļa sievu pie viņas vecākiem, kurp viņa aizbēga no viņa sitieniem, turklāt būdama stāvoklī. Lūk, kāpēc mans brālis palika mājās viens kopā ar mums. Viņš droši vien bija ļoti saniknots, kā jebkurš vīrietis šāda aizvainojuma brīdī. Kā parasti, līdz manām ausīm nonāca tikai fragmenti no tā, kas bija noticis. Meita nekad nepiedalās ģimenes apspriedē, ja rodas kāds konflikts. Viņu tur atstatus. Tikai pēc tam es uzzināju, ka manai brāļasievai atgadījās spontānais aborts un viņas vecāki tajā vainoja manu brāli, kas tas noticis viņa vainas dēļ. Taču šodien nekāda sakara starp abiem notikumiem nebija. Ko Hanana darīja pie tālruņa? Mēs to izmantojām ļoti reti. Es pati pa to esmu zvanījusi tikai divas, trīs reizes….
Kad vecāki atgriezās, es zinu, ka māte runāja ar Asadu. Es redzēju viņu raudam. Bet tagad man šķiet, ka viņa tikai izlikās. Es jau sen esmu sapratusi, ka tamlīdzīgas lietas notiek manā valstī. Un kā to dara. Ģimenes apspriedē tiek pieņemts lēmums, un liktenīgajā dienā tuvinieki nekad nav mājās. Tikai tas, kura uzdots nogalināt.
Man šķiet, ka manas mātes asaras nebija patiesas. Tā bija liekulība, esmu par to gandrīz pārliecināta. Viņa zināja, kāpēc mans brālis nožņaudza manu māsu. Kāpēc gan tieši todien viņa kopā ar tēvu un vecāko māsu aizgāja prom no mājām! Vienīgais, ko es nezinu – iemeslu, kura dēļ Hanana tika nolemta nāvei. Iespējams, ka viņa bija nogrēkojusies, tikai es nespēju iedomāties – kā? Izgājusi no mājas viena? Kāds redzējis viņu sarunājamies ar vīrieti? Viņu aprunājis kāds no kaimiņiem? Pat tāds sīkums ir pietiekams, lai pasludinātu meiteni par padauzu. Bet tas ir visas ģimenes negods, un viņai ir jāmirst, lai nomazgātu kauna traipu. Ne tikai savu vecāku, bet arī brāļa, visa ciema godu.
Mana māsa izskatījās vairāk pieaugusi, nobriedusi nekā es, lai gan bija jaunāka. Varbūt viņa bija izdarījusi kādu neapdomību, par kuru es nekad neuzzināšu. Meitenes nebija atklātas viena pret otru. Bija pārāk lielas bailes runāt, pat māsai ar māsu.

Es ļoti mīlēju savu brāli. Mēs visi vīnu mīlējām, jo viņš pēc tēva bija vienīgais vīrietis ģimenē, vienīgais aizstāvis. Ja tēvs nomirtu, tad tieši brālis vadītu mājas dzīvi, bet, ja nu arī viņa vairs nebūtu, ģimenē paliktu vienas sievietes, bet tāda ģimene iet bojā. Nebūs ne aitu, ne zemes, nekā vairs. Pats ļaunākais, kas var notikt – pazaudēt vienīgo brāli. Kā lai dzīvo bez vīrieša? Vīrietis noteic savus likumus un aizsargā mūs. Dēls ieņem tēva vietu un izdod pie vīra savas māsas. 

Asads bija tikpat cietsirdīgs kā mūsu tēvs. Viņš bija slepkava, bet šim vārdam manā valstī nav nekādas nozīmes, kad runa ir par nonāvētu sievieti. Brālis, māsasvīrs, tēvocis.. Nav svarīgi – kurš. Viņiem ir pienākums aizsargāt ģimenes godu. Viņiem ir tiesības lemt – mirt vai dzīvot viņu sievietēm. Ja tēvs vai māte teic dēlam: „Tava māsa ir sagrēkojusi, tev viņa jānogalina…..” – viņš to izpilda ģimenes goda dēļ. Tāds ir likums. 
Asads – mūsu dievinātais brālis. Reiz viņš nogāzās no zirga. Atceros, kā mēs raudājām! Aiz bēdām es saplēsu savu kleitu, es rāvu sev matus. Par laimi, nebija nekas briesmīgs, mēs viņu izārstējām. Bet, kad mūsu tēvs salauza kāju, mēs bijām tik priecīgas, ka bijām gatavas dejot aiz laimes…..
Es nezinu, ar ko viss beidzās, ko viņi izdarīja ar Hananu. Viņa vienkārši pazuda no mājām. Uz es viņu aizmirsu. Tikai neizprotu – kāpēc. Bez bailēm manā dzīvē, protams, tolaik bija arī kaut kāda loģika: paraža, mūsu nerakstītais likums lika mums šīs lietas uzņemt kā pareizas. Par noziegumu un šausmām tās pārtop tikai Rietumos, citās valstīs, kur arī likumi ir citi. Arī man pašai bija jānomirst, un tas, ka brīnumainā kārtā, par spīti mūsu nerakstītajam – dzelzs likumam, esmu izdzīvojusi, ilgu laiku traucēja manai apziņai…..
Lūk, tā Hanan izgaisa no manas dzīves un atmiņas. Varbūt, ka viņu apglabāja turpat, kur jaundzimušās meitenītes. Vai arī sadedzināja un apraka gravā vai laukā. Nometa viņas līķi suņiem? Es nezinu. Toļaužu skatienos, kuriem es stāstīju par savu iepriekšējo dzīvi, vīdēja neizpratne. Viņi uzdeva jautājumus, kas balstījās uz viņu loģiku: „Bet vai policija atnāca? Vai tad neviens nepainteresējās, kur pazuda meitene? Bet ko runāja ciema ļaudis?”
Policija mūsu ciemā ir reta parādība. Pazudusi sieviete ir sīkums, nekas. Ciemā dzīvo pēc vīriešu noteiktajiem likumiem. Ja meitene, kura ir apkaunojusi ģimeni, netiks nogalināta, ciema ļaudis novērsīsies no šīs ģimenes, neviens ar viņiem nesarunāsies, netirgosies. Ģimene būs spiesta šo ciemu pamest.
Raugoties šādi, manas māsas liktenis bija ļaunāks nekā mans. Bet viņai paveicās, ka tā nomira. Vismaz necieta ilgi.
Man joprojām ausīs skan manas māsas palīgā saucieni. Kā viņa kliedza! Mēs ar Kainatu kādu laiku baidījāmies par savām dzīvībām. Ikreiz, sastopot tēvu, brāli vai māsa vīru, mēs baidījāmies no viņu ļaunuma. Dažreiz pat nespējām iemigt. Naktīs aiz bailēm es bieži pamodos. Bija pastāvīga draudu sajūta. Asads allaž bija saniknots un naidpilns. Viņš nedrīkstēja apciemot savu sievu. Viņa izrakstījās no slimnīcas un taisnā ceļā – pie saviem vecākiem, jo vīrs viņu sita pārāk nežēlīgi. Taču vēlāk viņa tomēr pie viņa atgriezās, jo – tāds ir mūsu nerakstītais likums. Viņa dzemdēja viņam citus bērnus, par laimi, dēlus. Mēs lepojāmies ar Asadu, mēs viņu tā mīlējām, pat…. Neraugoties uz bailēm no viņa. Es tikai nesaprotu, kā gan es tā neieredzēju tēvu, bet dievināju brāli, jo patiesībā viņi bija tik līdzīgi.
Ja es būtu apprecējusies savā ciemā, es būtu tāda pati kā citas sievietes. Ja Asadam būtu uzdots nožņaugt vienu no manām meitām, es būtu pakļāvusies, necenstos pat iebilst. Ir nepanesami par to domāt un runāt šeit, bet mums – tur, tā bija ierasta dzīves kārtība. 
Tagad manā dzīvē viss ir mainījies. Savā ciemā esmu mirusi. Otro reizi es piedzimu Eiropā. Un manā apziņā tagad ir citas domas. 
Tomēr es joprojām mīlu savu brāli. Šīs jūtas ir kā olīvkoka sakne, kuru nevar iznīdēt, pat ja koks ir nolauzts.

Iesāku lasīt ... Garām. Te ir jāraksta nevis "attiecības ar musulmani", bet "attiecības ar cilvēku, kurš dzīvo pēc cilšu tradīcijām un likumiem". Īstenībā tas ir nepieļaujami, ka meitenes nesaņem izglītību, ja ir tāda iespēja.

Diemžēl šo senatnīgo, vēl aizvien senos gadsimtos dzīvojošo tautu pārstāvēm izglītība vēl ilgi nespīd! Ir šokējoši aptvert, ka blakus mūsu civilizācijai, kas lido kosmosā un rokās ģenētiskajā kodā, tepat uz vienas planētas eksistē kaut kas tik aizvēsturisks! Ko nozīmē dogmas, kas iet cauri paaudzēm! Kas mums absolūti nenormāls, viņiem tas ir pašsaprotami.
Nav brīnuma, ka ar tādu audzināšanu džihadistiem nogriezt cilvēkam galvu ir tik pat dabīgi, kā nožagoties.

Annija, ir jāsaprot (Восток - дело тонкое). Viņi dzīvot nesteidzas un domā pavisam savādāk.

Nu par to savādāk, nav ne mazāko šaubu. Cita civilizācija un ar to ir izteikts viss. 
Trakākais, ka viņi tagad pūļiem gāžas iekšā Eiropā un mūsu dzīvi, mūsu vidi mēra ar savām mērauklām. 
В чужой моностырь со своим уставом не ходят. Эти ходят! Pilnīgi noteikti! Ka tik mums drīzumā nav jāvācas ārā no EU. UK mušļi jau sen kliedz: angļi ejiet uz elli!

ne nu konkrēti mēs, bet paši eiropieši jau sev ar savu ustavu ir ielīduši tur, kur līst nevajadzēja. Tagad - ievāc ražu. Paši vien vainīgi pa lielam. Otrkārt, arvien vairāk pašu etnisko Eiropas tautu pārstāvju šodien pieņem Islāmu. Ir aizdoma, ka tā ir individuāla atbilde uz viendzimuma laulību legalizēšanu, utt. Demokrātija kā doktrīna ir mirusi, sekojoši, - cilvēki meklē citu ideoloģiju, kurai sekot.

Kāds no vadošajiem mušļiem ir teicis, ka nemaz nevajadzēs iekarot EU, tikai iemetināt labi daudz miljonu EU teritorijā un tālāk viss notiks pats no sevis. Rietumnieki vairs nevairojas, paši lēnām izmirs. Toties šie vairojas ģeometriskā progresijā. Ieņems Eiropu bez kara.

It kā tā esot teicis Muamars Kaddafi, bet, cik man zināms, īpaši reliģiozs viņš nav bijis. Saproti, nevajag spriest par reliģiju pēc tā, kas ir acu priekšā. Līdztekus Islāmam visur tajās teritorijās pastāv visādas vietējās tradīcijas un cilšu likumi. Jordānija vispār esot viena vienīga cilšu zeme, un tur notiekot visvisādas mežonības, bet Islāmu tai lietā vainot nevar, jo Islāms ir pret to.

Arī kristīgā reliģija ir par labām lietām, bet ar Dieva vārdu mutē tiek darītas briesmu lietas.
Šī tēma ir par muslimu attieksmi pret sievietēm. Kamēr viņi ar saviem likumiem dzīvo savā teritorijā, lai dzīvo. Bet viņi ienāk mūsu zemēs un ienes šeit savus likumus un paražas. Es, kā brīva rietumu sieviete, nespēju to pieņemt un gribu pasargāt citas. Man dzīve tādos apstākļos, kādi ir tur, ar tādiem brīvības ierobežojumiem, kādi viņiem ir, būtu līdzvērtīga nāvei! Inteliģentie muslimi pamazām pārņem rietumu tradīcijas. Bet cik viņu ir uz kopējās populācijas fona?
Vēlreiz - runa iet par sievietes vietu sabiedrībā un tiesībām. Šis attēls to ļoti labi demonstrē

Ienāks un ienesīs, jo jūsu, rietumnieku, likumi un parašas nenodrošina nāciju atražošanos - pietiekamu dzimstību. Nenodrošina arī daudzko citu, bez kā nav iespējama ilgstoša eksistence nemainoties. Tad nu ir divas izejas - vai nu mainīties pašiem, ko mēs negribam, vai pieņemt iepriekšminēto kā neizbēgamu. Un kas ir tie "inteliģentie muslimi"? Rietumu tradīcijas pārņem? Tātad par muslimiem tādus, visticamāk, būs grūti nosaukt.
Es piekrītu uzskatam, ka sabiedrības un kopienas tiesībām un interesēm svarīguma hierarhijā ir jāatrodas virs jebkurām un jebkādām cilvēktiesībām, arī - sievietes un vīrieša.

murmi, un kur tad Tu piederigs ???

A es nezinu, kur piederīgs?

Acīmredzot tāda ir civilizācijas attīstība - pa spirāli uz augšu, līdz spirāle beidzas. Un tad viss sākas no jauna. Viss nāk un aiziet tālumā, un sākas viss no gala...
Tā kā es nevaru mainīt cilvēces attīstības ceļu, tad es cenšos izdarīt vismaz mazumiņu.
Un mainīt attīstības ceļu pilnīgi noteikti nevar ne ar vaimanāšanu, ne ar nievāšanu.
Vēl nesenā pagātnē tautas un sabiedrības interesēs tika noziedoti 30 miljoni. Tur ne sievietei ne vīrietim kā indivīdam nebija nekādas vērtības.

http://www.1001geschichte.de/ wp-conte...tion046.pdf

Stefānija. Sitieni kā kāzu dāvana.

Mēs ar Mustafu bijām pazīstami divus gadus pirms nolēmām apprecēties. Ar šo jauno turku es iepazinos kafejnīcā Diseldorfā. Mēs sēdējām viens otram pretī un viņš visu laiku uz mani skatījās. Vēlāk viņš piesēdās pie mana galda. Es biju kopā ar draudzeni un mēs jūsmīgi izklaidējāmies. Viņš pienāca klāt, pieklājīgi pavaicāja, vai drīkst pie mums apsēsties un palika kādu stundu. Viņš bija ļoti amizants, kosmopolītisks un demonstrēja labu izglītību, kas mani ļoti pārsteidza. Pats gan viņš apgalvoja, ka skolu apmeklējis Turcijā un nav saņēmis nekādu izglītību. Tomēr viņš runāja ar mums par mākslu un politiku, par ekonomisko situāciju mūsu valstī un ārzemnieku integrāciju. Viņš bija 23 gadus vecs, labi veidots un skaistu seju. Viņa smaids mani momentā apbūra. Un tā nu tas notika, ka mēs sākām satikties. Vienmēr tajā pašā kafejnīcā manā pusdienas pārtraukumā. Toreiz es strādāju juvelierizstrādājumu veikalā un biju apmierināta ar savu dzīvi. Mans personīgais nelielais dzīvoklis bija tāds, kādu es to vēlējos, mans brīvais laiks bija aizņemts ar manām interesēm kultūras jomā. Man patika teātris, patika iet ar draugiem uz izsmalcinātām maltītēm un visādā ziņā es jutos apmierināta. Kāpēc es savos gandrīz trīsdesmit vēl biju viena, es nezinu. Nebiju vēl satikusi īsto.
Mustafam piemita kaut kas tāds, kas mani biedējoši pievilka. Savas draudzenes brīdinājumus es uzņēmu kā skaudību. Viņa uzskatīja, ka redz viņam cauri un ka viņš visu ir iemācījies no galvas, lai mums iepatiktos. Es iemīlējos Mustafa un pēc trim mēnešiem viņš ievācās pie manis. Es viņam sagādāju dārznieka darbu pie sava paziņas un viņš tur čakli strādāja. Patiesībā viss varēja būt brīnišķīgi.
Tostarp Mustafam vēl arvien bija turku pase un viņš labprāt vēlējās kļūt par kārtīgu vācieti. To viņš atkārtoja atkal un atkal. Lai gan viņam bija uzturēšanās atļauja, tomēr viņam ar to nepietika. Viņš mani lūdz apprecēties. Ne dokumentu dēļ, kā viņš vienmēr uzsvēra, jo viņš mani mīlot vairāk par visu. Viņš iepazīstināja mani ar savu ģimeni, kura dzīvoja šeit pat Diselderfā, un teica savai mātei, ka es esmu tā sieviete, ar kuru viņš vēlās dzīvot līdz mūža galam. Es jutos aizkustināta un kad mana „vīramāte” mani apskāva un sirsnīgi sveica savā ģimenē, es biju pārlaimīga. Šķita, ka arī viņa tēvs un divi brāļi mani labprāt pieņēma.
Mēs apprecējāmies turku restorānā. Tās bija patiesi skaistas tradicionālas turku kāzas. Sievietes skaistās kleitās, turku mūzika, vēderdejas un brīnišķīgs ēdiens. Protams, nekāda alkohola, jo mana jaunā ģimene un tās draugi bija dievbijīgi musulmaņi. Mustafa gan mazāk. Nu vismaz līdz kāzām. Pirms tām viņš bieži kopā ar mani apmeklēja restorānus un dzēra alkoholu. Arī cūkgaļa viņam nebija nekāda problēma. Kāzās, protams, visas šīs „grēcīgās” lietas neiederējās.
Kad svētki bija pāri, daži kāzu viesi nogādāja mūs mājās un palika gaidām pie mūsu dzīvokļa durvīm. Mustafa teica, lai es par to nedomājot. Tās esot viņu tradīcijas. Es nezināju, ka pārējiem bija jānotic, ka es vēl aizvien esmu jaunava. Kad mēs pilnībā bijām noslēguši savu laulību, Mustafa piegāja pie durvīm un trīs reizes enerģiski pieklauvēja. Ļaudis ārā uzgavilēja un devās prom. Viņš man nepaskaidroja, ko tas nozīmē, bet atgriezās guļamistabā, kurā mēs jau gandrīz divus gadus kopā pavadījām naktis, iegrūda mani gultā, tad izrāva ārā un iesita pa vienu un otru vaigu. Es biju pilnīgi apjukusi un vaicāju, kāpēc viņš tā dara. Par atbildi viņš man iesita vēl stiprāk. Es sāku raudāt. Tad viņš mani apskāva un teica, ka viņam tā esot bijis jādara, lai es viņu uztvertu kā vīru. Tam bija jānozīmē, ka tagad no šī brīža teikšana ir tikai viņam. Tagad man ir jādara tikai tas, ko viņš man saka, sava alga jāatdod viņam, un jāprasa atļauja, kad vēlos iziet kaut kur citur, izņemto uz darbu. Viņš to domāja pavisam nopietni un neielaidās nekādā tālākā diskusijā.
Viņš arī nespēja saprast, kāpēc pēc nedēļas, pārnākot no darba, atrada savu čemodānu ārpusē pie durvīm, kāpēc durvju atslēga bija nomainīta un es iesniedzu laulības anulēšanu. Vienīgais, ko viņš pateica, ka tas esot patiesi muļķīgi šķirties no viņa. Viņš arī nespēja saprast, kā es varu vēlēties sagraut mūsu labās attiecības. Viņš teica, ka es esot par dumju, lai saprastu, ko nozīmē laulība.
Tā beidzās šī mīlestība.

http://www.1001geschichte.de/ wp-conte...tion025.pdf

Haike. Mīlestības vēstule krāpniekam.

Ahmed, mans mīļotais Ahmed, mana sirds, mana saule, mans viss. Tu, mans sapņu vīrieti, tu, kas izmainīja manu dvēseli, tu, kas uzvandīji manī visapslēptāko, tu, ko es nekad neaizmirsīšu.
Vai vēl atceries kā pirms trim gadiem tu pirmo reizi nostājies manā priekšā? Tu mēness gaismā pasniedzi man dzērienu uz hoteļa terases. Tu viegli pieskāries manai rokai un ielūkojies dziļi acīs. Mana sirds mežonīga salecās. Tai pašā brīdī es biju iemīlējusies. Vēlāk mēs soļojām rokās sadevušies gar dzirkstošo jūru un kalām nākotnes plānus. Es biju tik laimīga, beidzot atkal patiesi laimīga!
Tu zini, ka es zaudēju savu ģimeni traģiskā negadījumā, ka es biju pilnīgi viena un jutos ļoti, ļoti vientuļa. Mans vīrs un divi mani bērni tika man atņemti astoņus mēnešus iepriekš, pirms es satiku tevi. Astoņi mēneši pilni sāpju un ciešanu, astoņi mēneši pilni moku un baiļu. Bet tu mani izglābi. Tu paņēma mani savās rokās un dāvāji man mīlestību un maigumu. Es varēju uz tevi paļauties, es varēju runāt ar tevi par visu. Tu devi man cerību un drosmi. Tu man teici, ka nekad vairs mani neatstāsi vienu, ka pametīsi savu darbu, lai dotos kopā ar mani uz Vāciju.
Tu piekriti dzīvot Vācijā bez darba un bez draugiem. Tu juties apkaunots, ka man par tevi bija jārūpējas, ka man tev bija jāpērk apģērbs un ēdiens, ka tev bija mans dzīvoklis un mana automašīna. Mēs abi vieni paši stāvējām mūsu ciematā amatpersonas priekšā, jo uz kāzām neviens neieradās. Neviens no maniem kādreizējiem draugiem un kaimiņiem nespēja saprast, kāpēc es pēc manas ģimenes nāves apprecēju jaunāku krāsainu tunisieti. Tu tomēr to visu drosmīgi pacieti un paliki ar mani.
Es nedusmojos uz tevi par to, ka nevarēji palīdzēt man mājas aprūpē. Tu taču nebija tam mācīts. Es varu saprast, ka tu nevēlējies pieņemt darbu skaistā hotelī netālā pilsētā. Tev būtu jāapkalpo citi cilvēki, kas būtu zem tava goda, jo tu taču biji apprecējies sievieti ar labiem ienākumiem. Galu galā tu jau arī uz mani nedusmojies par to, ka man tevi bija jāpamet vienu pašu uz visu dienu, kamēr es pelnīju naudu mums un tavai ģimenei. Tu man iemācīji, ka ir jārūpējas par citiem cilvēkiem un sev drīkst atstāt tikai pašu nepieciešamāko. Tu man arī iemācīji, ka labāk tevi klausīt un darīt visu, ko tu pieprasi un pazemīgi pieņemt sodu, kad es tavuprāt biju pārāk dumja, lai to saprastu.
Piedod, ka es neiemācījos būt tev paklausīga, ka es nevēlējos redzēt, ka tev nav nepieciešams nekāds dārgs firmas apģērbs un ka tava ģimene kādreiz var izdzīvot arī bez trīssimt eiro ikmēneša pārveduma, jo man tā nauda bija vajadzīga, lai saremontētu mašīnu, kuru tu biji nobraukājis. Piedod man, ka es aizstāvējos, kad tu man dēļ tā iesiti. Tā man bija laba mācība stāvēt skolā manu skolnieku priekšā ar zilu aci un izsistu zobu. Tu rūpējis par to, lai es mācītos kļūt par paklausīgu sievu. Protams, es centos saprast, ka tev ir vajadzīgas citas sievietes un ka tu vēlējies pilsētā tērēt manu naudu ar sev līdzīgajiem. Tev taisnība, ka es biju pārāk stulba, lai saprastu tavu mentalitāti.
Vai atceries, mīļais, kā mēs vēlējāmies manā atvaļinājumā doties kopā uz Tunisiju? Mēs par to tik ļoti priecājāmies. Bet tev bija ļoti labi nodomi attiecībā uz mani. Tu zināji, ka man ir vajadzīga atpūta, tāpēc apgādājot ar pietiekamiem ūdens un pārtikas krājumiem ieslēdzi mani dzīvoklī ceturtajā stāvā. Tu teici, ka divu nedēļu absolūts miers nāks man par labu un tāpēc devies ar smagu sirdi un visu atvaļinājuma naudu ar dārgām dāvanām piekrautā automašīnā viens pats uz Tunisiju.
Es nesapratu, ka pēc atgriešanās tu vēlējies priecīgi un laimīgi ar mani tikties. Kāpēc es tev visu sabojāju? Es nezinu kāpēc, kāds velns mani kūdīja, kad es izsitu mūsu dzīvokļa durvju stiklu, lai uzglūnētu kaimiņienei. Rūpējoties par manu mieru tu taču bija pārgriezis arī telefona kabeli. Es arī nezinu, kāpēc es pasaucu kaimiņieni, kad viņa gāja garām, un lūdzu viņu izsaukt atslēgu meistaru. Protams, ka es meloju un teicu viņam, ka esmu atslēgu pazaudējusi. Es esmu tevi tik ļoti pievīlusi. Un tas, ka es iesniedzu šķiršanos, bija vislielākā nepateicība, uz kādu esmu bijusi spējīga savā dzīvē. Tikai tad, kad tu nostājies atkal manā priekšā un nespēji saprast manu rīcību, es beidzot sev uzdevu jautājumu: kāpēc tu man to visu nodarīji? Kāpēc, kāpēc, kāpēc, kāpēc?

http://www.1001geschichte.de/ wp-conte...tion065.pdf

Terēza. Mans lidojošais paklājs.

Lielākais terors ir beidzies, tagad tikai reizēm atskan zvani. Iespējams viņš beidzot ir sapratis, ka viņam vairs nav pār mani varas. Es tagad atbildu tikai ar „liec mani mierā” un beidzu sarunu.
Runa ir par manu bijušo tunisiešu vīru. Gadiem ilgi viņš ir manipulējis ar mani, izmantojis un izturējies pret mani slikti. Tagad es beidzot esmu spējīga par to runāt. Kaut arī slepeni. Es nevaru nosaukt savu īsti vārdu, jo tad visticamāk atkal atsāksies draudi. Neskatoties uz to, es vēlos izstāstīt savu stāstu, jo forumā lasīju, ka rakstīšana atbrīvo. Un tā tas ir. Kopš esmu uzrakstījusi šo stāstu, es jūtos nedaudz vieglāk.
Tas sākās pirms pieciem gadiem. Tāpat kā daudzi šeit (t.i. forumā) es arī devos uz Tunisiju atpūsties. Es tikko biju šķīrusies, mani abi bērni bija mani pametuši un pēc divdesmit gadu laulības es jutos ļoti vientuļa. Es biju darījusi visu savas ģimenes labā, vienmēr ziedojusi sevi. Tagad mans vīrs bija atradis jaunāku un mani bērni studēja citā pilsētā.
Tad es iepazinos ar šo brīnišķīgo tunisieti, kurš mani jau no sākta gala apbēra ar uzmanību un skaistiem vārdiem. Tas vienkārši bija skaisti un es jutos bezgala labi. Atgriežoties lielpilsētā man trūka saules un tās viegluma sajūtas, kuru izjutu Tunisijā. Tur visas bažas bija zudušas. Atvaļinājuma laikā tā tas vienmēr notika, bet šoreiz to vīrieti es nespēju izmest no prāta. Četras nedēļas es pavadīju brīnumskaistajā Djerbas hotelī un man nekā netrūka. Pēdējā atvaļinājuma nedēļā mēs satuvinājāmies, stundām ilgi pastaigājāmies pludmalē, vērojām saulrietu un reiz arī saullēktu. Visu nakti mēs pavadījām pludmalē. Tas bija brīnumskaisti.
Pēc četrām nedēļām mājās es vairs nespēju izturēt un piezvanīju viņam. Tā bija lielākā kļūda manā dzīvē. Viņš bija bezgala priecīgs par manu zvanu, teica, ka esot manī iemīlējies un bez manis vairs nespējot iztikt. Es, stulbā, viņam noticēju un pēc trim nedēļām lidoju atkal pie viņa. Mēs noīrējām nelielu māju, kuru viņam izīrēja draugi par ļoti izdevīgu cenu un mēs dalījāmies izmaksās. Mēs pavadījām kopā trīs lieliskas nedēļas un šīs paradīzes dzīves beigās es vairs nespēju palikt bez viņa.
Tā notika, ka es ielūdzu viņu uz Vāciju. Viņš pavadīja manā mājā četras nedēļas un arī šeit viņš bija visbrīnišķīgākais vīrietis pasaulē. Mani netraucēja tas, ka viņš bija par 11 gadiem jaunāks, savukārt viņam nebija iebildumu, ka es biju pārāk vāja. Šķiršanās dēļ es biju pamatīgi zaudējusi svaru un svēru vairs tikai 48 kg. Dēļ tā mana āda bija kļuvusi nedaudz krunkaina. Bet viņš rūpējās, lai es atkal atgūtos un justos laimīga.
Tas bija šausmīgi, ka man atkal bija no viņa jāšķiras, bet pēc pāris mēnešiem, kuru laikā mans telefona rēķins pieauga bezgalīgi, es izlēmu ar viņu apprecēties, lai mēs vienmēr varētu būt kopā. Es savācu visus dokumentus, aizlidoju uz Tunisiju un apprecējos ar viņu vietējā dzimtsarakstu nodaļā. Pēc pāris nedēļām viņš ar visām savām mantām ieradās Vācijā un no šī brīža mana dzīve pēkšņi pārvērtās.
Viss grozījās tikai ap viņu. Viņš gribēja visu un saņēma visu. Ar šarmu un bezgalīgu runāšanu viņš tukšoja manu bankas kontu. Viņam bija vajadzīgs apģērbs, vadītāja apliecība un tūkstošiem citu lietu. Pēc tam, kad viņš bija dabūjis darba atļauju un es viņam sagādāju oficianta darbu hotelī, es cerēju, ka tagad viņš piedalīsies sadzīves izmaksās. Nekā. Mans „lidojošais paklājs” paturēja visu algu sev, daļu sūtīja savai ģimenei, un teica, man taču neko nevajagot. Viņš pārraudzīja manus ienākumus (es strādāju mājās kā ārštata tulks) un uzskatīja, ka es pelnu pietiekami. Būtībā tā jau arī bija, bet man viss izskatījās citādāk. Mums bija pirmais lielais strīds. Pēc tā viņš man divas reizes iedeva pa 200 markām un viss. Kamēr es neskāru naudas tēmu, viņš joprojām bija tas pats jaukais cilvēks kā agrāk, bet diemžēl es tomēr kaut ko teicu. Man nebija arī ļauts jautāt, ko viņš dara savā brīvajā laikā. Tagad viņš vienmēr bija prom, pēc darba nenāca mājās un savas brīvdienas pavadīja ar kaut kādiem tunisiešu draugiem, ar kuriem man nebija ļauts iepazīties. Viņš ieradās tikai paēst un pārgulēt. Man bija ļauts vairs viņam tikai mazgāt un tīrīt. Ja es atvēru muti, viņš mani sita. Kad viņš naktīs ielīda pie manis un vēlējās realizēt „savas tiesības”, viņaprāt viss atkal bija labi.
Tad viņš sagribēja personīgo automašīnu. Tā kā viņam nebija ietaupījumu, tad man vajadzēja galvot. Kāpēc es to izdarīju, es nezinu. Tostarp bija pagājuši trīs gadi un viņam tika piešķirta beztermiņa uzturēšanās atļauja. Viņš to saņēma, atnāca mājās, sapakoja savu čemodānu un vēl citas mantas, un pārvācās pie sava drauga. Kaut kādā ziņā es biju priecīga, ka viņš bija prom, bet tomēr tā tas nebija. Viņš ieradās divas, reizēm trīs reizes nedēļā, lai paēstu un atnestu savas netīrās drēbes mazgāšanai.
Kad es to vairs nespēju izturēt, es viņu izdzinu sava dēla klātbūtnē, kas tieši bija ieradies ciemos. Vienatnē es to nekad nespētu izdarīt. Viņš vairs neveica savas iemaksas par auto un banka ieradās pie manis. Tā kā auto bija noformēts uz viņa vārda un es biju galvojusi, tad man nekas cits neatlika. Mans vīrs vairs nestrādāja un man bija viņš jāuztur.
Es iesniedzu laulības šķiršanu un tad sākās šausmu scenārijs, kuru daudzas no jums droši vien zina. Draudi, piekaušana, durvju laušana, policija un visa programma. Es viņam vairs neko nedevu, nemaksāju arī vairs par viņa auto, tāpēc banka automašīnu atdeva atpakaļ pārdevējam. Automašīnas dokumentu atdošana vien bija vairāk nekā sarežģīta. Arī šeit bija jāiejaucas policijai.
To, ka es viņam to nodarīju, viņš man nepiedeva. Atriebība sekoja nekavējoties. Kamēr es nebiju mājās (to viņš bija izspiegojis), viņš ieradās ar otru atslēgu, kuru viņš slepus bija izgatavojis, un iznīcināja visu, ko vien varēja iznīcināt. Es paziņoju policijai, bet viņš visu noliedza. Par laimi kaimiņš bija redzējis viņu ienākam mājā un pēc 45 minūtēm no tās izejam. Mans „lidojošais paklājs” tika apcietināts. Viņš tika apsūdzēts par krāpšanu, apzinātu sveša īpašuma iznīcināšanu, krāpnieciskām laulībām, miesas bojājumiem un Ārvalstnieku Likuma pārkāpumiem. Es liecināju  imigrācijas birojā, ka pie beztermiņa uzturēšanās atļaujas viņš ir ticis caur krāpnieciskām laulībām.
Kad viņš vēlāk sēdēja izsūtīšanas apcietinājumā, viņš izmēģināja visu, lai mainītu manu nostāju. Viņš lūdzās un diedelēja, stāstīja atkal par savu bezgalīgo mīlu, bet kad tas viss nelīdzēja, un vēlāk viņš atkal tupēja savā Tunisijā, sākās draudi. Mēnešiem ilgi viņš lika noticēt, ka viņa atriebība būs briesmīga un ka viņš parūpēsies, lai mana dzīve vairs neturpinātos ilgi. Galu galā viņam taču esot pietiekami daudz draugu, kuri viņam vēl esot kādu lūgumu parādā. Kādas bailes es pārdzīvoju! Ilgu laiku es neuzdrošinājos iziet ārā no mājas. Mans dēls uz laiku pārcēlās atpakaļ pie manis, lai pa naktīm es nebūtu viena.
Galu galā bailes pamazām norima un mana dzīve atkal normalizējās. Terapija un grāmata „Smiltis dvēselē” palīdzēja man tikt ar visu galā. Man atkal klājas labi un mans „lidojošais paklājs” ir nonācis tur, kur viņš piederas, kur viņam nekā nebija un kur viņš nekas nav. Es nesaprotu, viņš būtu varējis dzīvot pie manis un kopā ar mani skaistu dzīvi. Vai jūs to saprotat?
Kāpēc es viņu saucu par „lidojošo paklāju”? Tāpēc, ka viņš priekš manis ir vairs tikai viens no šiem liekulīgajiem tūkstoš un vienas nakts stāstiem. Tajos arī vienmēr runa ir par maldināšanu, intrigām, sāpēm un vardarbību.

Patiesībā jau, tas viss kas ir šeit vairāk atbilst bloga formātam, ne diskusijai. Tādi monologi vien sanāk.
Gluži kā mūsu portāla dežurantei:)

interesējos(ziņkārojos)otrreiz-vai PATIEŠĀM ir kāds, kas šo visssssssssssssssssu izlasīja?