Imants Kalninjsh tagad esot musulmanis. Vai vinja gjimenee vareetu kas mainiities??

par melnajiem arī būtu interesanti palasīt - kāpēc kniebties džungļos baltajām šķiet forši, bet pēc tam džungļos dzīvot vairs nešķiet forši?

man patīk citats no korana, kas uzruna neticīgos, kad ticīgais runa ar neticīgo... Jūs jau varat mums izdarīt sāpīgi, bet Dievam jūs neka ļauna nevarat padarīt...

muļķīgs jautājums- vai es ticu Dievam?? kādēļ lai es sev neticētu?? :-0

Man radiniece apprecējās ar alžīrieti.
Jau5 gadus dzīvo Londonā..
Viss kā nākas, es teiktu ideāli,
Jā, nēsā gan uz rokām..
Un nelieto alkoholu...
Ciena vecāko paaudzi..
Neko sliktu nevaru pateikt.

p

... ar nēgeriem neliekas forši... tie ir neglīti.
BEt kaut kas, kas velk uz skaistu arābu... jeb tjipa kaut kā ta... varētu būt ok..(kniebties)..
Dzungļos dzīvot... nu, nedēļu..tas  ir ekšen!
Ilgāk gan ne, ...

mazlietots harēms ir pieejams?

leduszieds7 | 31.05.2015. - 22:10:26

musulmaņu vīrieši savas sievietes nēsā uz rokām un lutina kā karalienes”.

Man radiniece apprecējās ar alžīrieti.
Jau5 gadus dzīvo Londonā..
Viss kā nākas, es teiktu ideāli,
Jā, nēsā gan uz rokām..
Un nelieto alkoholu...
Ciena vecāko paaudzi..
Neko sliktu nevaru pateikt.
========
Laikam jau tā ir.Bet es kā rasists to nekad neatzīšu.
Man ar viens zināms sievišķis stāstīja, ka viņas arābs esot forš vecis.Var jau būt...
Tikai man tas neticās.Un iestāstīt man to nevajag.

Vēl viens stāsts lasīt protošajiem un varošajiem.

 
http://www.1001geschichte.de/ wp-content/uploads/ Publikation016.pdf 
 
Ornella. Vīramātes verdzene.
 
Piecus gadus es nodzīvoju ar savu tunisiešu vīru laimīga un apmierināta pie mums Šveicē un ne reizi es nevarēju iedomāties, ka Tunisijā tas varētu būt citādi. Bet mans vīrs gribēja atpakaļ uz mājām, lai tur strādātu sava tēva biznesā, kuru tam vēlāk vajadzēja pārņemt. Un tā nu mēs ar mantām un mūsu mazo meitiņu pārvācāmies uz Tunisu. Mana vīra vecāki dzīvoja skaistā villā galvaspilsētas priekšpilsētā un piederēja pie turīgām ģimenēm. 
Bez mana vīra vēl bija divi neprecēti brāļi, kuri tāpat strādāja firmā, un divas māsas, kas gada laikā bija apprecējušās un pametušas māju. Mēs tikām izmetināti augšstāvā divās skaistās istabās ar vannas istabu. Diemžēl mājas sievietes nerunāja nekādā citā valodā, izņemot arābu, tāpēc sazināšanās bija ļoti grūta. Es apņēmos cik iespējams ātri iemācīties valodu, jo lielāko daļu laika man bija jāpavada mājās kopā ar sievietēm. Sākumā izdevās nedaudz saprasties arī ar zīmju valodu, liekot lietā rokas un kājas. 
Man uzkrita, ka visa ģimene bija ļoti ticīga. Jau agrā rītā pēc saules lēkta visi sapulcējās atsevišķā istabā, kurā bija tikai tepiķi uz grīdas un bildes ar korāna citātiem pie sienas. Man nebija tiesību ieiet šajā istabā, jo es nebiju muslima. Man uzkrita arī tas, ka atšķirībā no visām mūsdienīgajām sievietēm galvaspilsētā, mūsu sievietes pametot māju gandrīz pilnībā pārsedza savu ķermeni. Kad es devos viņām līdzi iepirkties, arī no manis tika gaidīts, lai es vismaz uzsienu lakatu un nosedzu rokas un kājas. 
Es varēju to saprast, jo arī es nācu no dievbijīgas katoļu ģimenes. Mana itāļu vecmāte vienmēr nēsāja lakatu. Tāpēc es to respektēju un darīju to, ko man lika, lai neblamētu savu vīru ģimenes priekšā. Galu galā viņiem bija jāredz, ka manam vīram ir laba sieva. Tagad man jāsaka, ka mans vīrs piecu gadu laikā Šveicē ne reizi nelūdzās. Mēs dzīvojām normālu dzīvi kā visi šveiciešu precētie pāri, strādājām, šad un tad devāmies uz kādu deju zāli izklaidēties. Mans vīrs izdzēra savu alus glāzi kā jebkurš cits nedomājot par to, ka viņš ir muslims. 
Šeit Tunisā viss kopš pirmās dienas bija citādi. Mans vīrs teica, ka viņam tas jādara aiz cieņas pret ģimeni, citādi tēvs nekad nenodos viņam savu biznesu. Man tas nozīmēja, ka viņš nedaudz muļķo savu ģimeni, bet es to pieņēmu, jo galu galā es viņu ļoti mīlēju. Cik mīlošs un uzmanīgs mans vīrs bija Šveicē, tik nelaipns viņš bija šeit. Tikai naktī, kad mēs bijām pilnīgi vieni savā guļamistabā, reizēm viņš atkal bija mans Rašids, kādu es to mīlēju. 
Par mūsu mazo četrgadīgo meitiņu ļoti rūpējās vecāmāte un Rašida māte. Diemžēl viņas centās manu bērnu no manis atsvešināt. Viņas gandrīz nelaida bērnu pie manis, es ne reizi nedrīkstēju aiznest viņu uz gultu. Tikai tad, kad mazā raudāja pēc manis, es tiku pielaista pie viņas. Pēc pāris nedēļām, kad mēs bijām daudz maz iedzīvojušies, man bija jāpārņem savi pienākumi mājās. Man tika piešķirti darbi, kas man galīgi nepatika. Piemēram, katru rītu, kad vīrieši pameta māju, man bija jātīra vannas istaba un tualete. Es nespēju saprast, kā vīrieši spēja radīt tik daudz netīrumu. Viņi principiāli nenolaida ūdeni tualetē un neaizvāca savus matus no dušas. Nē, to visu viņi atstāja man. Man tas likās ļoti riebīgi. Kad es par to runāju ar vīru, viņš apsolīja parunāt ar savu māti. Bet nenotika pilnīgi nekas. Kad es viņam to teicu vēlreiz, viņš pajautāja, vai es gribu sagādāt viņam nepatikšanas. Un vai es vēloties, lai viņš pazaudētu savu mantojumu? Viņa abi jaunākie brāļi to vien gaidot, lai viņš tiktu apkaunots tēva priekšā. Viņa dēļ es darīju šos un vēl daudzus citus darbus, kurus uzdeva viņa māte, kaut bija divas kalpones, kas pēc mātes stabules dancoja visu dienu. Māja bija liela un darba vienmēr pietika. Gatavojot ēst un tīrot dārzeņus sievietes vienkārši sēdēja uz grīdas un turpat nometa arī visus atkritumus. Viņas izlaistīja mērci un tad vēl arī to izsmērēja. Man tas viss bija jāsatīra.

Kļuva arvien sliktāk. Es nedrīkstēju ēst kopā ar savu vīru, jo kā tas bija pieņemts ģimenē, viņš ēda kopā ar vīriešiem. Es ēdu kopā ar sievietēm virtuvē. Kad vīramāte pameta man gaļas gabalu kā sunim, mans mērs bija pilns. Es paņēmu savu meitu no vecmātes rokām, devos uz savu istabu un ieslēdzos. Es atteicos to pamest līdz mans vīrs neuzklausīs manas rūpes. Vīramāte klauvēja un sita pa durvīm, kliedza un vaimanāja, bet man tas bija vienalga. Es ienīdu šo sievieti un no domas, ka man būs vēl ilgāk jādzīvo šajā mājā zem viņas zobena, man kļuva slikti. Es viņai neatvēru durvis un nolēmu gaidīt vīru. Vēlu vakarā, kad viņš atgriezās mājās, viņš pieklauvēja pie manām durvīm un pavisam mierīgā balsī palūdza atvērt. Es biju tik priecīga, atvēru un gribēju iekrist viņa rokās. 

Tad es ieraudzīju viņa skatienu un viņš teica, ka es esot viņu apkaunojusi, neklausot viņa māti un viņam tagad mani jāpārmāca. Pārmācīšanas pasākumi ilga divas nedēļas. Es tiku ieslēgta, katru dienu saņēmu glāzi piena un maizes gabalu, nedrīkstēju redzēt savu bērnu, vīrs no manis pilnībā izvairījās. Pēc divām nedēļām viņš prasīja vai tagad es gribu piemēroties vai nē. Es atbildēju nē un viņš mani pameta atkal uz divām nedēļām. Tad viņš ieradās pie manis un centās pavisam mierīgi izrunāties. Es viņam pateicu, ka varēšu palikt kopā ar viņu tikai tad, ja mēs paņemsim sev atsevišķu dzīvokli, kurā es pati būtu noteicēja. Viņš apsolīja runāt par to ar savu tēvu. Un tik tiešām, mums tika atļauts pārvākties uz mazu dzīvokli netālu no firmas, kurā mēs varētu dzīvot savu dzīvi. Tikai manu bērnu man līdzi negribēja dot. 
Tā bija vēl viena smaga cīņa, bet beidzot man izdevās panākt, ka mana mazulīte pāris stundas dienā drīkstēja pavadīt kopā ar mani. Brīdi likās, ka viss varētu būt labi, bet tie bija maldi. Es tiku novērota ik uz soļa, vīrs man naudu nedeva, un ejot iepirkties man bija jāiet kopā ar kādu no sievietēm, vai vismaz ar kalponi. Un tagad mans bērns tika ievietots Korāna skolā un no manis tika gaidīts, ka es konvertējos Islāmā. Es zināju, ka nespēju tā dzīvot, sevišķi katru dienu pa logu redzot, ka citas tunisiešu sievietes ir ļoti modernas, nēsā džīnas un var pastaigāties ar saviem draugiem. Kā man tā gadījās nokļūt vienā tik dievbijīgā ģimenē? Es vairs nespēju saprast pasauli, pirmkārt jau savu vīru, kāpēc viņš tik ilgus gadus to visu bija no manis slēpis? Mūsu pēdējā atvaļinājuma laikā mēs apmetāmies nelielā mājā pludmalē un pēcpusdienā pāris reizes apmeklējām ģimeni un toreiz es to visu nesapratu. Ko man tagad darīt? Man nebija nedz dokumentu, nedz naudas. 
Visi mani ietaupījumi pēdējos gados tika iztērēti mana vīra izglītībai un atlikums mūsu pārbraucienam uz Tunisu. Savu darbu birojā es pametu, kad piedzima meita. Man bija kaut kas jāizdomā. Mans vīrs nekad neatlaistu mani brīvprātīgi, to es zināju. Ja viņš vēl pārdomātu un atgrieztos ar mums kopā Šveicē. Bet par to varēja pat nedomāt. 
Kādā pēcpusdienā iepērkoties man bija iespēja nobēdzināt mazliet naudas un kamēr mana vīramāte sēdēja pie friziera, es varēju ieiet blakus esošajā veikalā un piezvanīt manai mātei. Es viņu lūdzu piezvanīt manam vīram un uzaicināt mūs viņu apciemot, jo viņa ir smagi slima un iespējams mirs. Viņai noteikti vajadzēja uzstāt, ka vēlās vēlreiz redzēt savu mazmeitu. Es steigā lūdzu viņu neuzdot tagad garus jautājumus un vienkārši uzticēties. Es teicu, ka runa iet par mūsu dzīvi un ka es te vairs nespēju izturēt. 
Mana māte saprata uzreiz un tajā pašā vakarā pa telefonu mana vīra priekšā nospēlēja smagi sirgstošu sirds slimnieci. Viņas pēdējā vēlēšanās bija vēlreiz redzēt savu vienīgo meitu kopā ar ģimeni. Mans vīrs tam noticēja un jau pēc nedēļas mēs nolaidāmies Cīrihē. Lidostā mūs sagaidīja mans tēvs kopā ar onkuli. Mēs ar mazo tūlīt pat iesēdāmies tēva mašīnā, kamēr abi vīrieši manu vīru ledaini noraidīja. Viņi paziņoja, ka viņš vairs nav gaidīts šajā ģimenē un viņam jādodas atpakaļ uz Tunisu. Viņi arī pateica, ka manai mātei nācās melot, lai izvilinātu meitu un mazmeitu no Tunisas un lai viņš neiedomājas pie mums vēl kādu reizi parādīties. 
Man gandrīz vai kļuva viņa žēl, bet kad iedomājos kā viņš mani nedēļām ilgi turēja ieslodzītu, lika man badoties un viņa māte drīkstēja pataisīt mani par verdzeni, tad neko citu viņš arī nebija pelnījis. Viņš samina manu mīlestību ar kājām un nodarīja man bezgalīgas sāpes. Vēl joprojām viņš zvēr atriebties. Nepārtraukti nāk telefoniski draudi. Šķiršanās tagad ir izsludināta un vienīgi man ir piešķirta aizgādība par mūsu meitu. Kad viņa būs pieaugusi, viņa pati varēs izšķirties vai vēlās redzēt savu tēvu. Bet es nekad nelaidīšu viņu uz valsti, kur pret ārzemniecēm izturas tik slikti.

mjāā..un ja vēl tie būtu latviešu meiteņu stāsti, iz savas pieredzes, bet nē-nez kāpēc no vācu ziņu avotiem pārkopēti..
Jājautā-ar kādu mērķi?
Un vispār... vienmēr ir bijušas naivās aitiņas, kas uzraujas uz nepareizajiem tipiņiem... kāda tām starpība-vai dabū pa pieri no musulmaņa, ebreja vai latviešu bāleliņa... varētu padomāt, ka latviešu ģimenēs nav vardarbības un pazemošanas!
Domāt vajag...

Nu nezi, par velti jūs uzbrūkat annijai..Domāju, ka šo stāstu galvenā sāls ir tā, ka musulmaņi ir tik divkosīgi... Kamēr dzīvo ārpus savas ģimenes, tikmēr viss ir OK, nav ne vardarbības, ne necieņas... Kā atgriežas pie ģimenes, protams aiziet  vecajā viņiem pieņemtajā dzīves modelī... Forši, ja atrodas tādi, kas nevēlas tajā atgriezties, līdz ar to savu citautības sievu nepakļauj tādiem pārbaudījumiem... bet diemžēl tādu izglītotu, emancipētu musulmaņu ir tikai saujiņa uz pārējo fona..

..precīzi, sol!!!!!
Vispirms iedarbināt smadzenes..tad sākt kodzīvi!
Tepat Latvijā aitu pietiek!
Totālu aitu, kuras ļauj sevi pazemot līdz lopiņa līmenim!

Dolče, ..bet par to tak tā jau tik daudz raksta un runā... ja es taisītos iziet par sievu pie cittautieša, tad pirmais, ko es izdarītu-pastudētu rakstos kaut ko par tās tautas paražām, tradīcijām, vēsturi... lai būtu informēta!..Laikmetā, kad nets pieejams visiem-to var izdarīt ar pāris klikšķiem.
Ja paļaujas tikai uz ’’ļubovj-markovj’’..-nu tad vaino tikai pati sevi!
Vienmēr būs duročkas, kas parakstīsies uz fiktīvajām laulībām..par pāris grašiem..un pēc tam vaimanās, ka izvarotas, pazemotas... Bet-ar varu tak neviens nevilka..

Nu par tām duročkām es ar brīnos, kas parakstās uz fiktīvajām laulībām... bet es vairāk par tām, kuras kā tajā garākajā pastāstā-gen jau bija zinošas par musulmaņiem, arī laulība nebija fiktīva, galugalā 5 gadus nodzīvoja kā cimds ar roku... Un tikai atgriežoties dzimtenē parādās patiesā seja... UN laikam jau es nekad neļautos jūtām pret musulmani tieši šī riska pēc..

Tieši tā..es uzskatu, ka jāprecas ir zivtiņām ar zivtiņām ..un surikātiem ar surikātiem!... tad mazāk būs šādu kāzusu..
Līdzīgas mentalitātes cilvēkiem tomēr risks attapties ’’sasistas siles priekšā ’’ ir mazāks.., kaut gan tāpat neizslēdz vardarbību..

kas ir?? šitie palagi vismaz ir intersanti    un ja izlasa tad galvenā doma skaidra tas vecis 5 gadus var būt advancets..kamēr ir Rietumos..
nu varbut kada ari kas aizķeras..es nedomāju konkreti tauta.lv, bet vispār
piedevām vari darbināt smadznes cik gribi..tapat var uzrauties..
viss mainas kopdzives

Nu, var jau arī zivtiņas ar surikātiem, tik tad ir skaidri un gaiši jāizrunā viss, pie tam vēl arī - jāzina tēmas, par kurām runāt vajadzētu. Zivtiņām un surikātiem mēdzot būt ļoooooti glīti bērni. Bet par jebkuru stāstu, pilnai objektivitātei un situācijas izpratnei būtu ārkārtīgi labi tomēr paklausīties, kā viss izskatās otrās puses acīm? Dzīves pieredze saka, ka, noklausoties apsūdzētā domas bieži vien viss apgriežas kājām gaisā.

jā... tā nu tas ir... man pašam ir četri bērnības draugi, kam meitas ir izgājušās pie arābiem par sievām un pats dīvainakais, ka vienam čomam(Bļin, kartīgam nacionālistam, bez kompromisu nacionalista viņš arī bija taja piecinieka, kurus aizveda parīkažu dienas uz Vitebsku) jaunaka meita izgāja pie nēģera Amērikā...

Staburag, veselam baram ultralatvisko nacionālistu bērni ar krieviem precējušies. Jurim Dobrelim pašam sieva krieviete... )