Ilustrācijai viens no stāstiem.
http://www.1001geschichte.de/
wp-conte...tion026.pdf Klaudija. Viņa vecāki izjauca mūsu laulību.
Bēdīgi, bet fakts. Divus gadus un divus mēnešus es dzīvoju ar savu tunisiešu vīru Bechir Frankfurtē un visu šo laiku es nevarēju iedomāties, ka kaut kas varētu noiet greizi. Pēc šiem 26 mēnešiem ieradās ciemos vīra vecāki. Man tas likās mazliet savādi, jo es viņus knapi pazinu. Mēs gan bijām Tunisijā divas reizes atvaļinājumā un apciemojām arī ģimeni. Tomēr ne reizi nedzīvojām tajā mazajā mājā Djerbā. Pirmkārt tāpēc, ka tā atradās tālu no jūras, un arī tāpēc, ka tajā nebija nekāda komforta. Ne dušas, ne kārtīgu mēbeļu, nedz arī ledusskapja. Tā kā es vēlējos savu atvaļinājumu pavadīt bez stresa un pienākumu pildīšanas, tad mēs dzīvojām hotelī. Arī vīrs to vēlējās.
Tagad vīrs bija ielūdzis savus vecākus ciemos uz trim mēnešiem. Kā gan tas bija iespējams, ja mēs dzīvojām nelielā divistabu dzīvoklī? Cik es spēju atcerēties, tad viņa vecāki bija ļoti tradicionāli un atbilstoši vietējiem. Es biju arī norūpējusies par to, ko man ar viņiem vajadzētu iesākt. Mēs abi ar vīru strādājam un ko lai es viņiem gatavotu ēst? Tomēr vīrs uzskatīja, ka nav nekādu problēmu – viņš parūpēsies, lai vecāki justos labi un man nebūtu daudz darāmā. Mēs nolēmām, ka atdosim vecākiem uz trim mēnešiem savu guļamistabu, bet paši nopirkām divvietīgu piepūšamo matraci, uz kura gulēt dzīvojamā istabā, pa dienu to novācot. Tad arī mums nebūs jāmodina vecāki no rītiem, kad dosimies uz darbu. Es strādāju lielveikalā, bet vīrs beidzot pirms neilga laika bija dabūjis pastāvīgu darbu kā palīgs demontāžas uzņēmumā. Viņam nebija nekādas profesijas, tāpēc bija grūti atrast kādu darbu. Mēs abi bijām priecīgi, ka mums bija darbs, un tagad beidzot varējām atļauties vienu vai otru ekstru. Taisnību sakot, vecāku ierašanās šajā brīdī man diez ko nepatika. Bet es neuzdrošinājās to teikt vīram, citādi viņš varētu nodomāt, ka man ir kaut kas pret viņa vecākiem.
Pienāca diena, kad mēs sagaidījām vecākus lidostā. Bija ļoti auksts, bet viņiem nebija mēteļu. Vīratēvam bija vismaz samērā kārtīgs uzvalks, bet vīramāte bija ietinusies komiskā segā. Nu labi, to mēs nokārtosim, nodomāju es. Manai mātei un abām māsām noteikti ir kādi lieki apģērba gabali. Viņām visām bija apmēram tas pats izmērs.
Vīrs bija laimīgs par vecāku ciemošanos un neprātoja, ko tie darīs cauru dienu aukstajā Frankfurtē. Pirmais vakars pagāja labi. Mans vīrs gatavoja un kopā ar saviem vecākiem, kā tas bija pierasts pie viņiem, ēda pie neliela galda sēžot uz grīdas. Es viņus apkalpoju un apsēdos blakus. Tas ēdiens nebija baudāms, briesmīgi taukains un pikants. Es arī nezinu, kas tas bija, bet vīra vecākiem tas garšoja. Vīrs teica, ka turpmākos trīs mēnešus man nevajadzēs gatavot, to darīs viņa māte, kas visu nepieciešamos bija paņēmusi līdz – kuskus katlu un daudzas sastāvdaļas. Es nespēju iedomāties kā viņa manā miniatūrajā virtuvē to varēs izdarīt, bet labi, man vairāk nebija ko teikt un es arī negribēju blamēt savu vīru vecāku priekšā.
Tomēr jau nākošajā vakarā man spuras bija gaisā! Ne tikai tāpēc, ka mans vīrs paziņoja, ka ir pametis darbu, lai varētu rūpēties par saviem vecākiem, bet arī tāpēc, ka es gandrīz zaudēju samaņu ieraugot kādā stāvoklī ir mana virtuve. Grīda bija nosēta ar dārzeņu atliekām un visapkārt notašķīts ar sarkanu mērci. Pat uz tepiķa dzīvojamā istabā. Es vaicāju vīram, kā viņš tagad grasās pabarot savus vecākus, ja vairs nav darba. Viņš domāja, ka pietiks ar to, ko es nopelnu. Tad viņš paziņoja, ka ir noņēmis bankā visu ietaupīto naudu, lai rīt dotos kopā ar vecākiem iepirkties. Es teicu, dabūšu no savas ģimenes apģērbu, bet par to viņš negribēja neko dzirdēt. Viņa prāt vecāki nevilks mugurā neko lietotu.
Es vairs nepazinu savu vīru. Tomēr paliku mierīga un cerēju, ka viņš pats sapratīs, ka atteikties no laba darba bija liela kļūda. Nedēļu pēc nedēļas es pacietu šo ārkārtas stāvokli un tikai doma, ka viņi aizbrauks, ļāva man saglabāt mieru. Es biju priecīga, ka man katru dienu bija jādodas uz darbu. Es nezināju arābu valodu un nespēju saprasties ar vīra vecākiem. Tostarp man bija sajūta, ka vīra tēvam es nepatiku. Viņš nekad uz mani nepaskatījās. Es tiku paciesta manis pašas dzīvoklī, bez jebkādas teikšanas. Kad es atļāvos bez jebkādiem komentāriem gumijas cimdos ķerties pie vannas istabas un tualetes tīrīšanas, jo es to vairs nespēju izmantot, vīra māte rupji sagrāba mani no mugurpuses, izrāva lupatu no rokām un nogrūda mani pie malas. Vīrs paskaidroja, ka māte jutās aizvainota, jo es esmu parādījusi, ka viņa nav pietiekami tīrīga. To, ka vīra tēvs pat nedomāja nolaist ūdeni tualetē, es neuzdrošinājos pateikt. Turpmāk es izvairījos mājās kaut ko darīt. Vakaros es vienkārši tur sēdēju un tad gāju gulēt.
Tas kļuva man nepanesams un kad mēneša beigās vīrs noņēma no konta visu naudu, un mūsu konts drīzumā bija pārtērēts, kamēr guļamistabā arvien tika krautas pakas ar mantām, tā vairs nevarēja turpināties, un es sāku bārties ar vīru. Viņš man tūlīt pat pārmeta, ka man nepatīkot viņa vecāki un es neesot viesmīlīga. Kad pēc diviem mēnešiem es vairs nespēju samaksāt īri, es kļuvu dusmīga. Vīrs paziņoja, ka man nekas nav sakāms un vīra tēva acu priekšā iesita man pa seju. Šī vīrieša smīnu es nekad neaizmirsīšu. Viņš pamāja savam dēlam it kā gribētu pateikt „to tu izdarīji pareizi”. Acīmredzot manam vīram tas tik ļoti iepatikās, ka tagad viņš mani sita katru dienu par jebkuru sīkumu. Piemēram, es aizdevu vīra mūzikas kaseti kādai draudzenei, neprasot viņa atļauju. Par to viņš iesita man pa seju tik brutāli, ka es sāku kliegt. Tūlīt pat atskrēja viņa vecāki. Es domāju, ka mana vīramāte nāks man palīgā, bet tieši pretēji. Viņa mani saķēra, pagrūda un daudz netrūka, lai iesistu. Es nezinu, ko mans vīrs viņiem pateica, bet sapratu, ka tas nevarēja būt nekas labs. Es biju izmisusi un nezināju kas man tagad būtu darāms. Es nevarēju viņus izraidīt no sava dzīvokļa. Tāpēc atlikušo laiku devos dzīvot pie savas mātes.
Vīrs kopā ar saviem vecākiem ieradās, lai savāktu mani atpakaļ. Vīramāte parāva mani aiz piedurknes un tad iejaucās mana māte. Es nezinu, kas būtu noticis, ja neierastos mans tēvs. Viņš visus nomierināja un paskaidroja vīram, ka viņš nepiekrīt tam, ka viņa meita tiek sista. Tas, kas notika tālāk, nekad nebija sagaidāms no mana vīra, kas citādi bija tik mīļš un maigs cilvēks. Viņš metās virsū manam tēvam, kas vienmēr bija tik laipns pret viņu, un piedraudēja, lai tas turas pie malas. Viņš esot mans vīrs un tikai viņam esot teikšana pār mani. Ja es viņam neklausot, tad viņš mani sodīšot, kā tam musulmaņu ģimenēs ir jābūt.
Man netapa skaidrs, vai viņš to dara tikai, lai izpatiktu saviem vecākiem, vai tas bija viņa patiesais raksturs. Jebkurā gadījumā mūsu attiecības vairs nekad nebija labas. Pēc vecāku aizbraukšanas mans vīrs bija kļuvis par pilnīgi citu cilvēku. Es viņam palīdzēju sameklēt citu darbu. Atstāju viņam dzīvokli un uz laiku pārvācos pie saviem vecākiem. Klusībā es cerēju, ka viss atkal kļūs tāpat kā iepriekš. Mēs taču bijām tik ļoti iemīlējušies! Bet notika citādi. Nepagāja ilgs laiks, kad Bechirs sameklēja jaunu draudzeni, kura ievācās manā dzīvoklī. Es pārrakstīju nomas līgumu uz viņa vārda, atsaucu konta pilnvaru un iesniedzu šķiršanos.
Jā, un šodien, kad man ceļā gadās kāds arābu izskata cilvēks, mana sirds sažņaudzas.