anita - parakstos zem katra tava vārda.;) man šodien patīk tavi komentāri.;)

Kafe-late, -- Tu atkal pārsteidzies: kamēr Tu rakstīji savu noteicošo komentu, es rakstīju savējo: nepilnas 2 minūtes man paņēma datora pārstartēšana...

( pie sevis klusām nomurminu, ka marīna garos palagus nelasu... nez kāpēc gan... DD)

Un kas mums teica, ka dzīve būs viegla?? M???

..jā, grūtniecei gribas mieru un paļāvību... tieši tā... un tāpēc jau viņa tic tam vienam -dakterim dievam... tic līdz pēdējam... un ir smagi, ka pēc tam nav viss kā cerēts...

Grūtniecei mieru un pašpaļāvību pirmām un galvenām kārtām vajadzēja rast sava vīra personā. Un vīram- aktivizēties laikus. Pēc kaujas kulaciņus mētāt... ko tas vairs dod...

D skaiccc... tad izrādās, ka vīram bija jāapskrien tie ginekologi... ar receptīti zobos.;..;) utt.. un tā joprojām.;D

versij... vīri dzemdību laikā ģībst pirmie

Žēl, ja uz vīru nevar paļauties...

nekur intervijā nesaskatīju tādu doma, ka viņa nevarēja paļauties uz savu vīru...
Tā ir atkal tikai dažu gudro pēdiņās galvu interpretācija par tēmu savā ieskatā...

Gaarsa, es ar... Tev kā grūtniecei es kā grūtnieks ar stāžu teikšu: kad sieva gaidīja meitu un meita -- mazdēlu un mazmeitu, ar savām iespējām un iemaņām info vākšanā un apstrādē palīdzēju ļoti aktīvi un arī pietiekami efektīvi.

Ja Tavi grūtnieki Tev nav palīdzējuši, tas, iespējams, ne tikai Tavu grūtnieku trūkums, bet arī Tava karaktera un attieksmju nopelns... Ir taču cilvēki, kuriem ne tikai negribas palīdzēt, bet to darīt ir pat bīstami, vismaz pašiem palīdzēt sākotnēji gribošajiem.

..nu, versija, jau pēdējā laikā-pa gaisu vien, pa gaisu vien... teksti ne iz dzīves... ka tik nav mātes cerībās

gaars - tev pučče par 24.09.2011. - 11:20:12

Lai ģībst ģibēji. Gārsa, es gan zinu vienotru, kurš bija klāt ar savu skaidro saprātu un rāmo skatu uz notiekošos, un pateicoties kuram viss beidzās labi. Patiešām, nav jābūt mediķim, lai saprastu, ka kaut kas ne tā... lai savu uzmanību veltītu tikai vienai... lai nodrošinātu savai sievai un bērniņam maksimālu mieru un paļāvību... un iespējami labāko aprūpi, diagnostiku un veiksmīgas dzemdības.

Tieši tā ir tēva loma, tēva svēts pienākums un tēva ieguldījums šajā procesā. Nu, tā es uzskatu.

Es kad gaidīju savus bērniņus lasīju attiecīgu literatūru, skatījos internetā. Aprunājos ar draudzenēm un mammu. Nu tā kaut kā. Arī tagad ja ir kāds jautājums cenšos atrast visu pieejamo info. Ārsts tak nevar just to ko sajūtu es.
Kaut gan arī man ārsti ir likuši vilties es tomēr nevainoju tikai viņus. Neviens tak mūs nepasargās ja paši to nedarīsim.

..vispār jau, marīn, nesapratu, kāpēc tavā tekstā atkal tāda nievājoša un izsmejoša attieksme... bet, lai nu paliek... nu, ja..karakteri jau neizmainīt, pieredzes bagātais dzemdētāj...

feb... kad es dzemdēju... bij tikai viena Spoka grāmata un interneta nebij vispār... un bij viens ārsts uz visu pagastu... un, ja būtu savādāk, man tagad būtu 3 bērni, ne divi...

Jā, Febe Internetu gudrāk un veiksmīgāk izmantot PIRMS. Nevis PĒC...

Nu gaidot 4-to, es ar nomainīju dakteri, kaut neko sliktu nebija izdarījusi. Paklausīju intuīcijai, ka gribu ko citu.

nu neveicās visām, pieņemiet ar mieru šo faktu
ne visiem vīriem ir laiks, saprašana, varēšana ne tikai strādāt un bērnus gādāt, bet arī meklēt vajadzīgos sakarus, pareizos dakterus, ieklausīties sievas izjūtās, izsecināt- pie kura speciālista šoreiz mīļoto sieviņu aizsūtīt katram gadījumam
eh, neveicās dažām