nu paklau, anksu, tu taču sadzīvo ar savu esošo stāvokli lieliski
kādreiz uz ielām invalīdu ratiņus neredzējām, jukušus, divaini sašķobītiem ģīmjiem ļautiņus arī neredzējām, tas bija laikam neētiski tādus pasaulei rādīt, tāpēc mums šķita, ka tādu dieva apdalītu ļautiņu nemaz nav
arī dzemdēja visas savā nodabā, tēvs bērniņu ieraudz’ija pēc nedēļas aizvestu mājās un varbūt vēl pa logu laimējās, no kāda piektā slimnīcas stāva
tagad vīri piedalās dzemdībās un nekādi tabu nepastāv, mans znots meitas dzemdības pat nofilmējis
nu ko te runāt pat par kaut kādām aizliegtām tēmām -absurds

Drīkst vai nedrīkst? Drīkst, protams. Ja ir tāda vēlēšanās. Bet tas, ka te tiek bakstīts ar pirkstu un teikts- nez kā paši teiktu, ja tā būtu... tas nozīmē tikai vienu. Ka ne nu pašiem visādi nav bijis, bet pašiem nav vēlēšanās skumjo, slikto un traģisko ar lielu publicitāti te paust. Varbūt kādreiz bija. Vairs nav. Tauta izmācījusi. Jo patiesas līdzjūtības te nav. Ir ziņkārība. Ir sensāciju kāre un ir laba atmiņa, lai to kādreiz pausto sāpi pārgremotā un izķēmotā veidā vēl pēc gadiem izdevīgā brīdī bāztu degunā. Pat tad, kad pats jau esi sen aizmirsis.

Priecājos ar savējiem. Un izsāpu ar savējiem.

versija
..nu sheit Tev pilniigaa taisniiba... pukiite/

anit..tā kā ciniski..anksu teikt, ka viņa sadzīvo ar savu pašreizējo stāvokli-LIELISKI... sākam aizrauties ar savas taisnības pierādīšanu par katru cenu..ko?

skaidrs ... turpmāk katram savi gultas prieki stipri, stipri jāsslēpj... un nevis ar lepnumu, bet ar lielu kaunu un pazemojumu jāsaka -man XXXXXX gultas prieki šai dzīvē trrāpījušies... fuij... labāk neprasiet, cik man to ir... Man kauns citiem atskaitīties par saviem gultas priekiem.;((((((((((


Tā lūk... ir ar tiem tabu...

Vai ne?

beib, ar dabūsi puķīti, ja tomēr paskaidrosi par dabas kļūdām, kas še esot daudz...

Nē kafē, pastāsti avīžniekiem un ieliec bildes. Tad ticēšu, ka Tev 21. gs.

versij, te vispār nav stāsts-par patiesu līdzjūtību tautā... bet tēmas versija ir pavisam cita...

ak pieminēt invalīdu ratiņus esot ciniski, tā kā tabu, ja ?
bet tāda ir dzīve, diemžēl -kādam nomirst bērniņš, kāds kļūst invalīds, citam paveicas, dažiem neveicas visa mūža garumā...

anit-teik, ka lieliski -tas ir ciniski...

gaarsa
..a, vai ta nav???:D... visaadi slimi ljautinji, ar savaam nedabiskajaam novirzeem...
..kaut vai nemot to, ka celjo taas stulbaas veestules, ar slimiem tekstiem un t.t. :D

ube - fuij... tak ar tiem intīmajiem gultas priekiem nav smuki un labi lielīties... tur tak aiz kauna zemē jālien, ka vispār bērns ir trāpījies...

un tas nekas, ka jau 21. gadsimts ... ir arī tev... laikam.D

gaarsai...
labi, atvainojos, varbūt vienu vārdu izvēlējos neprecīzi

Kafe, es tak atpalikusi, man joprojām ir tabu lietas. Bet nu uz priekšu, pierādiet savu varēšanu!
Anitai ir viena taisnība - visu laiku kāds mirst, kāds kļūst invalīds, kāds piedzimst miris... utt. Bet emocionāli iežēlināt ir visvieglāk caur presi un asarām.
Joprojām uzskatu - lai notiek izmeklēšana...

anit, viss tak labi..atrumā rakstot, jau visādi gadās..

ub, es tām izmeklēšanām neticu... bišku tā kā saskare bijusi... nu, neticu...

Bet mūsu ticībai maz sakara ar konkrēto lietu... notiks tā, kā tam jānotiek.

ja pie mums cilvēki ticētu taisnai tiesai, ticētu godīgumam, varbūt tik daudzi nevērstos pēc palīdzības medijos, bet pa taisno uz tiesu
diemžēl ne reti ir gadījumi, kad tikai iejaucoties TV kāds notikums vispār tiek risināts

ube- te nav tā vieta, kur kādam ir vai nav jāpierāda sava varēšana vai nevarēšana Es palieku pie viedokļa, ka mūsu laikos nav pieņemams tas, kas bija konkrētajā sižetā. Tālāk - es neesmu nekādi emocionāli iežēlināta par konkrēto gadījumu. Es pieņemu faktu kā tādu un izsaku savas domas. Nevienu brīdi neemus teikusi, ka lai nenotiek izmeklēšana. Nenosodu, ka vecāki savu sāpi izteica publiski. Uzskatu, ka tās bija viņu tiesības. Katrs savas tiesības var izmantot pēc saviem ieskatiem un uzskatu, ka šis gadījums nav nekas tāds intīmais tabu temats.
Tu saki, ka tu esi atpalikusi. Es neesmu atpalikusi un lepojos ar saviem bērniem un neuzskatu to par tabu lietu. Tā lūk.
Ja tu uzskati, ka tev bērnus atnesa stārķis vai ka tu viņus sameklēji kāpostlaukā, tā ir tikai tava izvēl.

Šīs valsts atliekās ir jāmācās gan pareizi un loģiski iztiesāt un notiesāt, gan profesionāli analizēt notikušo pēc tiesas.

Pirms vairākiem gadiem medijos bija va-a-arens publisks būkšķis ap pacientu, kurš smagā avārijā bija guvis smagas traumas, apārstēts. Tomēr pacientam radušās aizdomas, ka ar vēl kādu operāciju savu stāvokli varētu uzlabot, līdz beidzot TOS/Traumatoloģijas un Ortopēdijas slimnīcā (to tolaik dr. Zatlers vadīja) dr. Egils Štrauss piekrita operēt. Operācija bija relatīvi neveiksmīga, pacients M. Dz. kļuva par cilvēku ar īpašām vajadzībām -- ratiņnieku. Dzelzkalns bija aktīvāks par dr. Strausu, iesūdzēja tiesā, vinnēja un viņa labā tika piedzīti Ls 40 000 no TOS.

Pāris tŗīs gadus vēlāk pats guvu muguras traumu un sāku meklēt, kurš varētu līdzēt. No visslavenākā tā laika mugurnieka atnāca informācija, ka ķirurģiska operācija maksātu Ls 2500, bet "laist nazi mugurā" pašam sev... paldies -- nē! Turpināju meklēt, konsultējos ar 2 vīriem, kuri ir lieliski savās nozarēs -- arī ķirurģijā, gan citos ķermeņa apvidos.
Abi, vien no otra neatkarīgi man ieteica to pašu dr. Strausu! Pacentos papētīt, kas noticis patiesībā un uzticamie ārsti atzina: Dzelzkalns bija apstaigājis visus speciālistus un tie atteikušies, brīdinājuši, ka viņa ķermeņa īpatnību dēļ veiksmīgs iznākums ir minimāls, toties pacients bija lūdzies (!) un bijis gatavs riskēt! Dr. Strausa risks neattaisnojās. Cilvēciski var saprast pacienta iemeslu vērsties tiesā, jo tiesas lēmums viņa deva nopietna apjoma iztikas līdzekļus, toties = pacients taču pats bija lūdzies to pašu ārstu! Vajadzēja būt ētiskai problēmai, kura pacientam neradās!

Iznāk, ka neuzticējos ne tiesai, ne cietušajam pacientam, un tomēr izvēlējos tieši šo "publiski slikto" dakteri un... -- "pietika" ar manuālo terapiju, jomu, kurā dr. Strauss izrādījās gana meistarīgs. Pārliecinājos pats, kādēļ attiecībās ar pacientu M. Dz. viņš zaudēja, -- pacienta problēmu dēļ viņš ir gatavs riskēt, cerot uz, protams, labu rezultātu! Atraktīvs, lielisks komunikācijā, atklāts -- sava mūža lielāko neveiksmi slēpt i nedomāja!

Pašam man tagad mazliet arī smieklīgi, jo dakterim negāja viegli, -- tieši pirms manipulācijas ar prātu saprotu, ka, visticamāk, viss beigsies labi, bet zempaziņā strādā ilgi un publiski iegūlies negatīvais konteksts un ilgus gadus trenētie muskuļi bloķē daktera mēģinājumus: pat labi trenētām viņa rokām -- "bullis" gan konkrēts, rumpis ap 190 cm un rokas cienījami atlētiskas -- pret ne mazāk trenētu manu kāju izredžu nekādu... Skatāmies viens uz otru. "Ļaujies... " šis saka... "Atlaid muskuļus... " Arī ārstēšana ir ārsta un pacienta sadarbība, -- nācās savākt savus nervus un nobloķēt pašam savus iekšējos bloķētājus un = izdevās mums abiem.
(Jā, protams, pēc tam vēl bija arī laba sadarbība ar fizioterapeitu, un arī to nācās un paveicās atrast pašam, un arī tas bija un ir viens no Latvijā labākajiem.) Pie reizes varu teikt, ka, pašam rūpīgi un aktīvi darbojoties, faktiski arī ietaupīju vismaz 2 savus latu tūkstošus, -- publiski pieejamie fizioterapeita pakalpojumi maksāja pāris simtu absolūti oficiāli, toties dr. Egils Strauss atteicās no jebkādas samaksas -- gan oficiālas, gan neoficiālas.
Toties pie iepriekšminētā Strausa pacienta, kurš nesen bija arī Saeimas deputāts, kā pie likumdevēja pārstāvja, man nevienu brīdi neienāk prātā konsultēties par likumdošanas jautājumiem. Pilnīgi nejauši šopavasar gadījās redzēt šī deputāta publisko uzstāšanos un arī tā mani papildus pāriecināja: nekādu darīšanu ar to cilvēku, nekādā amatā.