es ar tas klimpas atceros..

Hm, kādas klimpas... tās jau ir dažādas...

tas kartupeļu pienā zinu, ka bralis nevareja ciest..bet man garšoja un vēl bija tā, ka tai dienā tika gan ceptas kartupeļu pankūkas gan varītas klimpas pie vienas rivēšanas..
tad atceros sasālito rudens sēņu muciņu, ņēma sēnes izmercēja lai nav tik sāļas un tad tapa visss kas gards..
gan sēņu kotletites, gan mērces no caur gaļa masinu izmaltam senem..
vai ... te jau var traks palikt
un tad kad sēnes vārija, podiņi vēl tikko no katla, noskaloti un pamērcē sāli un mute iekšā..aaaaaaaaaaa..

anks... ņamma, šito es arī visu atceros... :)

... un vēl... to gan nemaz negribu atcerēties... vecāmamma, tiešām, deva zivju eļļu(kas toreiz bija reti pretīga un rāva uz augšu). Es to karotīti eļļas paņēmu mutē un skrēju ārā pagalmā, aiz mājas stūra izšpļāvu... vēēēēēē... :(

Mani ar zivju eļļu par laimi nemocīja, bet man bija jādzer kalcijs. Vēl tagad atceros to pudeli ar bezkrāsaino šķidrumu un pretīgo garšu. Bet mani uzpasēja, bija jānorij, lai ome redz. Toties tad deva virsū uzēst marcipāna zemeni, tētis bija tādas no Maskavas atvedis. Un to dēļ arī riju nost to šķidro kalciju, jeb kaļķi kā teica ome.

Patika saaukstēties tā, lai Ōmīte ārstētu ar lauku krējumu, kas izkarsēts uz pannas: tur izveidojās 2 frakcijas, -- eļļa, kas ārstēšanai un ne tik patīkama un baltie kunkuliņi, kas īpaši garšīgi. Kad Ōme pamanīja, ka ēdu sniegu un pēc pratināšanas atkoda, ka cenšos tā tikt pie pannkrējuma, tad krējumu pannoja biežāk.

..miltu buberts nav ēsts...

saldā rozīņu baltmaize nekad līdz mājām netika, apēdās pa ceļam)))

Nu- siltie vārītie podiņi ar sāli vēl tagad katru rudeni dabūjami. ar tādu pat garšu. 
Un tāpat sālītās sēnītes ar visiem no tām izrietošajiem labumiem manos laukos tiek sālīti vēl tagad.

Kāds tad ir buberts..?

Ir divu veidu buberti... atkarīgs kuru saimniece vāra... miltu buberts un mannā buberts...
Man labāk garšo miltu...

... ir arī miltu, bet man mannā bubertu taisīja...

Vasara, bet uz plītskantes ceptie, ar sviestu un sāli pildītie?

nu, re..ixxsis ar zina... miltu neesmu ēdusi, tāpēc nemāku salīdzināt...

kauns atzīties, bet kad Rīgā mācījos, belaši garšoja... lai gan apzinājos, ka tāds dranķa ēdiens vien ir, bet garšoja)))

..un Pīrādziņi uz stūra kafejnīcā... kā tad tās ielas sauca???...

Marīn- tie bija labi, bet vārītie tomēr foršāki. Tie, uz plītsmalas ceptie, parasti bija tādi... sausāki...

Bet sēņu karbonādes- ajjj...  
Nu, labi... par sēnēm es varētu un varētu...

Atnākot uz Rīgu mācīties, uz Elizabetes ielas bija virtuļi- apaļi, gredzenveida, ar pūdercukuru pāri ( ja paveicās) un klātu kondensētā bundžiņkafija.

Elizabet, brauc ciemos, es vēl pagājušo nedēļu sevi lutināju ar miltu bubertu.

Pirmās picas Zelta rudenī- ar tomātu mērci, vistu, sīpoliem un sieru- viena no ģeomafijai tuvākajām ēstuvēm.