un es vēl atceros pirmo vīnu... marku gan neatceros, bet man bija 13. gadi... pudele vīna, gāžētā ūdens automātā zagta glāze un viss ceļš no jūras līdz Lielupes stacijai novemts. Saulaina tā bērnība man bija...

Tikai un vienīgi īstās lauku kūkas. Lielas, biezas, ņammīgas.

eklēri

Oij, divas negantības arī atcerējos... ko darījām kopā ar māsīcu...

1) pa Lieldienām vecaimātei stāvēja pilns lielais šķīvis ar sakrāsotām olām, jo bija gaidāmi ciemiņi, bet mēs taču no lielajiem dzirdējām ka būs jāsitās ar olām un ar abiem galiem... nu tad vajadzēja arī pārbaudīt... un tā saklapējām visas ... no abiem galiem... palika tikai divas  nesasistas, jo tās bija no pašu vistām... tās arī palika vēl ciemiņiem ko dauzīt... vot tā !

2) kad ciemiņus lielie gāja pavadīt, uz galda vēl palika pusizdzertas glāzes ar vecātēva gatavotu vīnu... un protams, ka tā nevarēja atstāt... ņēmām un rāvām ārā... abas divas, kad pirmā atnāca vecāmāte, tad saprata gan... un lika iet gulēt !

Svētdienas rītos uz plīts čuguna katlā, īstā pienā vārīts kakao.Pavisam cita garša. Bet kādas ome taisīja mājas desas, sulīgas, aromātiskas.Vienas sauca par nagu desām. Un kādu gaļu kūpināja!!!To kūpināja pirtiņā vairākas dienas. Tāda cieti nožāvēta, pēc tam karājās bēniņos, es ar mazu nazīti pa kluso apgraizīju liesumus, lai domā, ka peles.Pīrāgi ar šo gaļu bija nenormāli garšīgi.Arī saucamie cīkariņi, jeb dradži bija ļoti garšīgi.  Kur ta nu vairs ko tādu!

daudz kas no tā kas jau te pieminets..
laukos milzigs maiss ar izkaltetiem ābolišiem, kurā visu lauku gribējas iegrābties..
sēnes turpat pie mājas sliekšņa..miltu mērces..
zivis, zivis daudz zivju..

Napoleons, un ābolmaize no kārtainās mīklas... un sladie brūnie ’’kartupeļi. sazin no ka viļāti, ar putkrējuma pickiņu pa virsu

..mjaa, zhaaveetaa galja karaajaas beeninjos, to es a atceros... un svaigi saaliits spekjis mucaa...

mani, lauku bērnu, mamma skolas brīvlaikos veda uz Rīgu. gājām uz teātriem, cirku, ledusbaletu, bet brokastīs - nemainīga vērtība bija Centrāltirgus piena paviljona karstā ūdenī apmuļļāti cīsiņi plēvē, ko deva uz garena papīra šķīvja ar sinepēm un ķieģelīša šķēli un "stakanā" balta kafija..un biezpiemaizīte.. likās tik garšīgi.. un baloži lidinājās..

ruugushpiens ar cukuru un kaneeli... un viss, ko mamma gatavoja

karstos taukos iemērkti "ķieģliša "gabaliņi

Nu, redz, forši bija  bērnībā...

ak ja knapsieriņi..tādi uz plits malas izkalteti .cieti, bet ta kā kusa mutē

Kas vēl atcerās šokolādi annele, tāda zaļā iepakojumā... Uz to mans bračka bija traks

Mājā- ikvakara piena putra, kas mijās ar ceptiem kartupeļiem (ak, toreiz nesapratu, kāpēc- naudas nebija daudz, puttraimi lēti, piens par velti; arī kartupeļi). Ikrīta kafija- balta un salda- Tautas un visādas tamlīdzīgas- labākā bija ar 20% dabīgās kafijas. 
Latgales laukos- svaigi kults sviest un paniņas, kartupeļu biezputra ar skābētu gurķi, rīvētu kartupeļu klimpas ar pienu. 
Pa svētkiem uz malkas plīts šmorēta vista vai trusis- bezgala gards. 
No Rīgas atvestie cīsiņi kā liels gardums. 
Saldējums papīra glāzītēs vai vafelēs, kas tika ievests pāris reizes gadā. Lielais plombīrs pa 50 kap, kuram tika izdurts plēvē caurums un plombīrs tika izsūkts.

ak ja lētas končas ar zapti iekšā un ledenites Monpansjē..tagad tādu nav

Hm, Staburag, es vēl tagad traka uz Kalev balto šokolādi ar mellenēm...

es starp citu tās cīsiņas centrāltirgū atceros... nekāda vaina...

Ģeogrāfu kafejnīcas 2 pamatēdieni- ola ar majonēzi vai cīsiņš ar sinepēm.

manā bērnībā tadas baltas šokolādes nemaz nebija...