Man ir iebildumi, ka manu dzīvi un manu ikdienu atreferē citiem, turklāt savā interpretācijā. Un nemaz jau nav pļāpa. Laikam pie vainas tas, ka gribas sevi nopozicionēt kā zinošu un lietas kursā esošu. Labāk izvēlos nestāstīt.
Kādreiz uzticēto ir nācies izdevīgā reizē saņemt atpakaļ ar "eka Tev tā un šitā"... Labāk izvēlos nestāstīt. 

Man būtu iebildumi vēl pret kaut kādām sīkākām vai lielākām darbībām un padarīšanām kā viņi- mani vecāki dzīvo... Tāpēc distancējos, neregulēju es un neregulē mani.

Laikam ir nekrietni savas personiskākās un sāpīgākās lietas izlikt publiskai apskatei- būtībā pavisam svešiem cilvēkiem!!!!! Tomēr reizēm sirds kļūst tik pilna... tas nu tā.
Zini, Versija, iespējams, ka toreiz vienkārši tas likās normāli (un tam nebija nekāda sakara ar toreizējo sabiedrisko iekārtu, ko šodien es lamāju jau ļoti uzmanīgi), ka katrai kaimiņienei, nerunājot par darba kolēģiem un radiem, bija tiesības zināt būtībā visu- par manu personīgo dzīvi, veselības stāvokli, finansēm un tā tālāk. Tagad mati ceļas stāvus, par to domājot, bet toreiz likās pavisam pieņemami, ka arī es biju informēta gan par to, ka Lūcija staigā pa savām mājām apakšveļā, gan ka Imants savu māsu sūdzējis tiesā par mantojuma lietām. Man ne prātā neienāca, ka visbriesmīgākais no visiem augšminētajiem faktiem ir tieši tas, ka es, svešs cilvēks, par tiem ZINU!!!!!!!!

man laikam ir aprīnojama mamma.. vislabākā..

Trakākais tas, ka, turpinot Versijas iesākto, -- tagad- pilnīgi un galīgi pieaugušā vecumā, kad sāc apjēgt vairāk nekā varbūt vajadzētu... dzīve ir iegrozījusies tā, ka esi spiests nepārtraukti atrasties kopā ar vecākiem!! ne dienu bez tiem- vai nu viens, vai otrs, vai abi divi. Abi vēl ar visu svēto žēlastību ir gana stipri, bet arī tas nebūs mūžīgi. Un šī situācija ir bieži neizturama.
Kādreiz biju iegrozīta tā, ka vecākiem stāstīju absolūti visu, kas ar mani notiek. Jo tā bija pareizi, un darīju to jau automātiskā režīmā. To darīt noteikti nevajadzēja. Nekādas paliekošas sekas jau it kā neiestājās, bet... Nevajadzēja.

Ko lai dara, Anksa, dzīvē katram ir savs. Vienam paveicas vienā jomā, citam- kādā citā. Tāpat kā galīgi nepaveicas.

Katram sava jau ir vienīgā un labākā. Ar visiem stiķiem un trūkumiem. Tas tā pašsaprotami un mērīties ar vispārākajām pakāpēm vajadzības nav.

Cilvēkiem ir dažādi raksturi... bieži vecumā sāk izpausties ne tās labākās īpašības... Cilvēki savu neapmierinātību ar savu neizdevušos dzīvi vēlāk izpauž savās attiecībās ar bērniem, mazbērniem.. Visādi gadās. Jā, tie ir mūsu vecāki, bet tikai par to vien... automātiski, mēs viņus varam arī nemīlēt tā kā gribētos un vajadzētu. Labi, ja viss ir labi.

Jā, par tiem raksturiem... kā tas nākas, ka itin labi spēju saprasties un parunāties ar kādu citu ( ne savējo ) kukažiņu... un kāds to pašu spēj ar manējo
Viņi ir tik paredzami... un tie teksti ir vieni un tie paši... un jautājumi atkal un atkal tie paši... un par lietām, ko vispār nebūtu pat jājautā...

Un nekur jau nav teikts, ka jābūt labam raksturam, lai saprastos. Divi sūdīga rakstura tipāži, iespējams, kopā viens ar otru sadzīvo kā roka ar cimdu

Tā tas, tiešām, ir. Ar tiem, kas ir blakus ir grūti saprasties, bet ar tiem, kuri parādās reizēm... tur viss ok. Tieši tāpēc dažkārt veci cilvēki dzīvo vieni. Pavisam cita lieta, ja paciemojies... ;)

versija | 26.07.2016. - 09:53:19
pārdomu vērts ir tas, ka mēs, kukažiņas būdamas, iespējams, izpildīsimies tieši tāpat .un mūsu bērni/mazbērni iesmaidīs par tekstiem, kas atkārtojas, jautājumiem, kas apnikuši.

Droši vien, Lizet. Droši vien. Teorētiski jau ir variants mācīties no citu kļūdām, bet praktiski...

Nonākam pie galīgi apnikušas un sen visiem zināmas atziņas: pieaugušiem cilvēkiem, kas nav vienas - tiešās- ģimenes locekļi- nav jādzīvo kopā!!!!!!!!!!!!!! kategoriski!!!! Tiem nav vēlams dzīvot pat netālu vienam no otra, - kā mans viens sens čomaks, kuram sievasmāte pilnīgi konkrēti izputināja ģimeni, teica: Nedrīkst dzīvot pat vienā pilsētā, nerunājot par ko vairāk.
Es piekrītu. Kad vecāki atrodas tiešā tuvumā, tu esi nepārtraukti spiests justies KAUT KĀ. J
a vien vecākiem nav izteikti savas dzīves, kas ir vienīgais īstais risinājums- tātad savi draugi, hobiji, ņemšanās un darbošanās. Mūsu zemē paaudzēs ierasta slimīga tradīcija, ka vecāki dzīvo bērnu dzīvi, un izņēmumu ir pagaidām maz. Rezultātā bērnu dzīvi pataisot par elli. Tas nekas, ka "grib tikai labu".

vai tik viens no faktoriem, kas šakarē attiecības nav tas, ka pa ilgu ir ievilkusies tā dzīvošana kopā ar vecākiem?

Nē, Lizete, es nepiekrītu. Jo man ir ļoti laba īpašība, - jau tagad ļoti konkrēti zinu, ka nevēlos dzīvot kopā ar pieaugušajiem bērniem, un man nav intereses jaukties viņu dzīvēs. Es traucēšu viņiem, un viņi traucēs man. ja mēs atrastos tiešā tuvumā, tad noteikti man rastos vēlešanās visu kontrolēt un uzmākties ar nelūgtiem padomiem, bet- ja neko neredzu, tad nē.

Man ir bijusi tik laba skola, ka tās mācību esmu iegaumējusi labi.

dzīve raiba, iedomājos par vienu paziņu viņai meita pusaudze savā laika izjauca iespēju sāk jaunu savu personīgo dzīvi, tagad mamma viena kaut tā nemaz negribēja, meita pieaugusi, iespējas pašai iepazities samazinajušās par 90%, gan jau visādi brinumi sekos

Versija- saki man, kas tas tāds ir- labs raksturs??? Mani novērojumi rāda, ka visi mīl un par labiem sauc tos, kas- teiksim skaidri- ļauj sevi izmantot (māja- kā caurstaigājams pagalms, visus pabaro, apmīļo, velta savu laiku, aizdod naudu un neprasa atpakaļ, utt., ut.jpr.), mīļi un draudzīgi uztver citu izlēcienus, nekaunību un reizēm vienkārši nekrietnību. Vai tas tiešām ir forši?

beatrixyx... negribu neko konkrēti teikt, tikai zinu, ka ļoti saprotu kā tas ir... Un ne Tavs, ne mans gadījums nav īpašs vai izņēmums. Tādu ir ļoti daudz. Pēdējos gados par to esmu īpaši interesējusies...

Tas, protams, nav nekāds mierinājums. Laikam viss jāuztver kā "dabas katastrofa"... tur reāli neko nevar mainīt.

Man ir konkrēts piemērs iz dzīves: pirms gadiem 20 abiem maniem bērniem ar 7 gadu starpību bērnudārzā bija viena un tā pati audzinātāja Andiņa. Glīta, slaida, labi ģērbta, patīkama sieviete. Klusa, draudzīga, kā par audzinātāju- ne mazāko iebildumu.
Dzīvo netālu no mūsu mājām, jo visus šos vairāk kā 20 gadus neskaitāmas reizes esmu viņu satikusi gan apkārtējos veikalos, gan tāpat vien pastaigās. NEKAD šo gadu laikā neesmu viņu redzējusi vienu pašu. Vienmēr- kopā ar mammu- visai žiperīgu, labi ģērbtu sievišķi. Vienmēr.
Toreiz Andiņai bija 20 gadu, šodien- 44 vai 45. Nekas nav mainījies. Ja nu vienīgi vecene tagad iet, balstīdamās uz lietussarga. Tātad viss. Cauri. Beigas. Nekas nekad vairs nemainīsies, ja nu vienīgi- šī draņķa vecene, kam vajadzēja nosprāgt jau 20 gadus atpakaļ, -kas sagrāva, izmantoja un apēda sava vienīgā bērna dzīvi, reiz aizies pie dieviem, un tad Andiņa varēs paņemt striķi un izmisumā pakārties. Vai labākajā gadījumā iestāties kādā baznīcas draudzē un tur gūt sev mierinājumu.
Manuprāt- ļoti dramatisks un pat traģisks stāsts. Un nojaušu, ka tādu ir daudz.

Hmmm... labs raksturs bija manai tēvmāmiņai. Saules brūnie vaigi ar smaida grumbiņām ap acīm kā sažuvuši ābolīši. Mierīga. Laipniņa. NEvaldonīga. Pie viņas vienmēr gribējās.