Es nezinu, ka ir jābūt, man personīgi ir tā it ka nav jābūt, dzīvoju kopā ar mammu un dzīvošu.
tāda dzīve, bija laiks kad mamma mani izauklēja 2x un netikai mani, bet manu dēlu arī, NEVIENAM citam
tad es nebūtu bijusi vajadzīga, tagad varbūt pat ir tā, ka es viņai vairāk vajadzīga(kaut kas to var izmērīt)
saprotamies labi, šad tad sīki pakasamies bet nedusmojamies nekad
nu ja mums katrai savs televizors..tas arī palīdz labai sapratnei

bet kā JABUT es tiešām  nezinu, tur tik daudz apstākļu, cik tālu ir vecāki, kāda viņiem veselība u.t.t.t.t.t

Mammām vienmēr gribēsies pamācīt, pielabot.., jo liekas, ka tev tak tā dzīves pieredze lielāka, un zini vairāk!... mana mammīte jau zem zemes, bet strīdējāmies mēs oi kā!!... Kādu laiku, kad apprecējos, dzīvojām kopā-tad gāja pat trauki pa gaisu!
Es savu bērnu dzīvē cenšos nejaukties, bet tāpat jau sanāk pamācīt..., un tad es kožu mēlē!... jo atceros, kā man bija..

No savas mammas esmu apguvusi dažas labas lietas no sērijas "Kā nevajag darīt"- kā izturēties pret vīru un kā nedalīt bērnus mīluļos un pārējos...

Attiecības tikai pa gabalu, ar dažām tikšanās reizēm gadā. Ir bijuši ļoooti lieli mēģinājumi regulēt manu dzīvi. Kad izaugu- ap 40 :), visu to spēju "nolikvidēt". Ir cilvēki, kas nespēj dzīvot bez citu personu regulēšanas, dažkārt tas notiek agresīvi. Un nemaz tā nav, ka šī parādība uz vecumu samazinās... tikai pastiprinās.

ir labi, ja var uzturēt tās attiecības no tālienes, problēmas sākas tad, kad tie vecāki sāk palikt nespējīgi... un jāsāk viņus kopt un aprūpēt!

Ikdienā redzu dažādus, pat pilnīgi pretējus gadījumus. Ir muterītes, kuras saviem pieaugušajiem, atsevišķi dzīvojošiem bērniem vāra un piegādā zupas katliņus. Ir labi atalgotas meitas, kuras bez kautrēšanās sūc no saviem vecīšiem pensionāriem "materiālos pabalstus". Šo ir vairāk. Daudz.
Es savā neatkarības mīlestībā savu ģimeni iegādājos maksimāli agri un regulēšanas mēģinājumus nolikvidēju maksimāli ātri.

Man ir teikts, ja būs situācija, ka kopšana jāpieslēdz, tad tikai un vienīgi kādā namā. Es gan ceru, ka līdz tam nenonāks, jo tik spriganu cilvēku, kā mamma nav daudz, nu tanī vecumā:) Un visa rodņa tāda. Jācer, ka ģenētika nepievils.

Tedra, ..ar tiem namiem nemaz nav tik vienkārši-pirmkārt-tur ir baigās rindas.., vismaz uz labajiem!..un, ja tam vecītim pensija nesedz izmaksas, un parasti, ar vid. pensiju tā arī ir, tad vēl nākas krietni piemaksāt! mani gan tas neskar..tfu-tfu-tfu..abi vecāki jau labu laiku taisaulē..

Tā ir, bet būs ok. Galvenais, lai nenonāk līdz namam, jo tā jau var parunāt par šo tēmu, bet, ja reāli, tad visādi var būt... kaut gan mammas viena draudzene ir ļoti apmierināta ar dzīvi namā.

attiecību jomā mamma nekad nav mani regulējusi un brāli arī..
labs pansionāts maksā 1500eurikus mēnesi, pagastu majas lētak, un tur visādi iet..
un tak ir atškirba esi pansionata un spejigs sevi kaut cik aprūpet, vai esi tur un NEKO vairs nevari..

mjā, ja neko nevar, tad man liekas, ka lētāk un ērtāk ir algot kopēju, kas nāk uz mājām..pirmkārt tam večukam ir pierasts vide, un aprūpe būs labāka, nekā tajā namā...
atceros te nesen stāstu iz dzīves... tas gan bij par slimnīcu, kur aizvesta večiņa..., atnāk pēc laika radiniece ciemos... sanitāres saka-viņa neko neēd, mēs nesam prom pilnus šķīvjus..., bet izrādās-tā tante nemaz pati NEVAR paēst..., viņa jābaro, ..bet par to neviens pat nav iedomājies!!!!!!

vēl viens stāsts man ir draudzenite, knapi pārvietojas ar kruķiem un ratiem..
tagad mammai ļoti slikti, bet viņa mammu paņēma pie sevis uz vienistabas dzīvokli..cinās, kopj u.t.t.
pati strādā ar.katru dienu brauc uz darbu..
man tā arī sacija ES NEVARU mammu ielikt pansionāta..
viņa cīnijas par mani, tagad es par viņu..nu tikai, ja vispār izejas vairs nebūs

ļoti delikāta tēma, paldies autorei, esmu par to bieži domājusi.
cik daudz vai maz tas skars vai neskars mani?
esam vairāki bērni mammai...
pagaidām Dievs mani pasargājis un nav nostādijis izvēles priekšā
būt vai nebūt!
potenciālās vai esošās viramātes bijušas tālu vai arī mani mīlējušas vairāk par saviem dēliem.
bet tā ir mainīga pozīcija...
mana mamma ir sāpīgs jautājums, visu mūžu, cik vien sevi atceros
no neprātīgas mīlestības uzplūdiem līdz jautājumiem kurus pat neuzdrošinos te cilāt.
šodien vēlreiz par to domāju, par to brīdi kad šis jautājums pacelsies...
pagaidām dzīvojam patālu, viena otru netraucējos,  
tikšanās biežums ir atkarīgs no manas vēlmes mammu redzēt, ne viņas vēlme...
ja vien viņa gribētu... bet nē... negrib.
tā visās man nozīmīgās dzīves situācijās - izstādēs, priekšnesumos,  
citās aktivitātēs man blakus ir draugi, bērni, cita kalibra radi, bet ne mamma...

Anks, pat Brīzē bija kādu laiku atpakaļ 15 eiro par dienu. Cik sapratu, tas ir viens no labākajiem namiem. Par tūkstošiem LV nevarētu būt runa. Bet ok, nestrīdēšos, jo pagaidām šo jautājumu nepētu un nedomāju.

Dzintara melodija-sākot ar 40 eiro dnn., un tur pat nav iekļauti medikamenti-tie jāpērk un jāved pašiem.

Medikamenti, ja vajag, tiešām ir atsevišķi.

tai melodija radiniece strādā..ja ir aptuveni 1500..
kopējam stingra kārtiba kā armijā

jā, tur viss ir perfekti..kā Šveicē... zinu, jo bija jāizmanto..

Aha, ieguglēju, tas ir ekskluzīvs pansionāts turīgiem senioriem. Tas arī izsaka visu. Un tādi no ārvalstīm tur var mitināties, nostaļģijas mākti bijušie emigranti.

tedra ir ir mūsējie ar, kaut uz laiku..un kāda nostalģija ??tur ir smagās nodaļas ari..