tas tiesa, ..dažs labs tantuks sver ap 100kg, un ej tu viņu izgrozi un izcilā, kaut vai, ja pampers jāapmaina..

Paga, nu bet ir jau arī tādi pavisam parasti gadījumi. Kad vnk vecums, nespēks, kāda kaite un garš laiks, parunāt gribas. Kad vajag, kas uz bodi aiziet, kad bišku skleroze un tā.

laikam butu svētigi aiziet uz kādu pansionatu paskatit parastos un neparastos gadījumus..
un tā jau tiek darits, ir kad nāk soc.darbinieki 2-3 X nedeļā ..tad radi piestaigā
cilvēki visādi grozās...

Nju... es pieņemu, ka IR visādi gadījumi. I ko? Es tak tur tiem gadījumiem nekā nevaru ne palīdzēt, ne ietekmēt. Tad ko dos, ka es iešu ekskursijā? Neko. Es runāju par savējiem, man zināmajiem.

versij es tikai par to, ka cilveki kaut visi radi kopā ir gatavi samest tos 1500..
kaut vai lai atvieglotu pēdejos mēnešus, nedeļas dienas..
tāpac ka ir tā ka ir... valsts medicinai šaja joma po...
padumjie laiki, ja ņem šo lietu bija labāki... nevienu no slimnicas arā nemeta kaut gadu..
zinu ko runaju

Bet jūtu- no tēmas ir nobraukts nost. Gan jau Beatrise bij domājusi savstarpējās attiecības vairāk, kā paliatīvo aprūpi.

//bišku skleroze//..ir tagad ..pēc gada jau varbūt dārzenis totāls(((((

viss turpat vien ir, vismaz pirms miršanas visiem ir jāizligst un jaizrunā neizrunātais..
arī ar mammu

jā, es neizrunājos..un neizlīgu, ..pēc tam vēl gadus divus, ja ne vairāk-nāca sapņos..un skaidrojām attiecības tētis ne reizes nav nācis..

Nopietni?
Es nezinu, kā tas būs. Tikai domāju... nu nav man patreiz nekādas vēlēšanās ne ar vienu kaut ko skaidroties, ķidāt un runāt. Varbūt nav ko. Varbūt vēlāk būs. ( tad jau vēl dzīvošu kādu laiku )
Erotik, Tu tā nejoko. Man arī ir skleroze bišku

te izkatās, ka ir kam..

... sveiki!... palasīju ... un aizdomājos... man tēvs mira, kad man bija 5 gadi... mammīte viena tā arī nodzīvoja un mūs viena audzināja... mājā bija viss vienā -mamma, tēvs, ģenerālis... viņa bija ļoti laba..bet tikai taisnība bija viņas... bet tas bija sen... tagad es palikusi viena un vīramate viena, slima, no dzīvokļa iziet nevar-jānes, bet viņai ... nu kādi 120kg... kaimiņi saka, ka man jau viņa sveša... bet kā sveša -viņa manu bērnu vecmāte... un viņa arī saprot, ka es palikusi vienīgā, uz ko viņa cer... kas būs ja noguls?????

Vigija- es apbrīnoju Tavu pašaizliedzību. Visu cieņu.

Pirms vecāki aiziet, vajadzētu izlīgt. Un nesakasīties no jauna. Pievaldīt raksturiņu, ieslēgt pacietību un necensties pierādīt savu taisnību.

Tēma ir laba, paldies autorei!
Patiešām es arī drusku aizdomājos... kā tad īsti ir??? Nu manai vēl nav 90... un pļāpāt grib stingri... nācās ieregulēt skepy, lai būtu lētāk...    Viens labums, nemāca, ja pati nevaicāju padomu... Jo reizēm jau tas padoms/ pieredze noder. Un savu dēlu sen jau nemācu, jo reiz (kad viņam bija 20) saņēmu atbildi: Zinu, ka Tev taisnība un būs tā kā Tu saki, bet es gribu mācīties no savām kļūdām...    
Tad arī sapratu, ka varu vienīgi noskatīties un ja redzu ko nopietnu sagatavot kādu spilvenu uz kura piezemēties...     

Vigij, mazbērni jāmāca mīlēt un cienīt vecomāti... Pašai būs vieglāk.

man šķiet, ka "vēsturiski"pareizi ir tā:vecāki audzina, vecvecāki-lutina
visu cieņu tām mātēm, kuras spēj pārraut nemīļošanas karmu. dmž tas iet no pauadzes paaudzē, no kā cieš visi, ne velti ir tas triviālais teiciens par sievieti-pavarda sargātāju. zinu dzimtu, kur vecāmāte, bērns būdama, palika kā vecākā atbildīga par 4 māsām un tēvu invalīdu.tad nebija laika mīļoties, pašas meita arī auga tā-ar mīlestību, bet mātes izpratnē.kā zināms, to, ko nesaņemam ģimenē, meklējam ārpus tās. mīļumu tā meitene atrada dikti jaunos gados, kā rezultātā pati dzemdēja bērnu... beigās? beigās māte ar meitu izlīga pie mātes nāves gultas.savukārt mazmeita turpina iesākto ķēdi.dmž.

Par gribēšanu papļāpāt. Mans darbs visas dienas garumā ir saistīts tikai ar nepārtrauktu runāšanu; pēc dabas vispār neesmu pārāk draudzīga, un brīvajā laikā noteikti netiecos pēc papildus komunikācijas. Es zinu, cik tas ir cietsirdīgi, bet vecāki, kas ļoti bieži ir manā tuvumā, to vien gribētu kā stundām ilgi runāties un pilnībā kontrolēt manu dzīvi. Lai no tā izvairītos, esmu spiesta bieži vien būt skarba, noraidoša, nelaipna... Ņemot vērā, ka mūsu attiecības mūža garumā nav bijušas tās vienkāršākās. Ja vēl tagad izpildītu vecāku iegribas un kaprīzes tās pašas runāšanas ziņā, ātri vien nonāktu trako mājā.

Nav tik traki. Manam tēvam 89 un katreiz stāsta sen dzirdētos stāstus, jā kaitinoši. Bet ļauju lai runā, māju ar galvu, šo to iestarpinu... bet paralēli varu tai brīdī tautā parunāt. Visiem labi.

Par mīļošanos. Dieva dēļ nepretendēju uz absolūto patiesību, bet man aizvien vairāk šķiet, ka latviešiem nav ģenētiski ieprogrammēta acīmredzama mīļošanās un uķi-puķi jūtu izpausmes Limuzīna Olitas stilā. Zinu daudzus, (mani ieskaitot), kam tas ir visai kategoriski nepieņemams un pat izsauc riebumu, asociējas ar liekulību un lišķību. Tas nekas, ka to visu aktīvi propagandē modernie psihologi. Pēc pieredzes zinu, ka vislabākā un sirsnīgākā saruna veidojas nevis pie klāta galda un pat ne vienas "kafijas tases", bet - lasot ogas, ravējot dārzu... vienvārdsakot, darot kopīgu darbu.

Lare- ja stāsta šo un to, un var izlikties, ka klausās, tad ir labi. Bet ja pieprasa acīmredzamu uzmanību, reakciju, ... ja katra pretimnākšana izraisa vēl simtreiz lielāku- teiksim skaidri- uzbāšanos un neveselīgu interesēšanos par manu dzīvi, tad ir tā, kā ir..