ta jau tai evropa trakāk kā pie mums, man likas ka deguna bāzšana kaimiņa dzīvē ir padumjo laiku pazīme..
ak jā tur tak stučī ar, gan par jauno auto vai remontu..vai palaidnigiem bērniem..vai vispār par to kas REGOJAS
nu jā visur dienesti... tādi un šitādi..
tas viss patiesībā ir briesmīgi..un sekas ir redzamas..
rāmais diķis ir izkustināts

laikā kad mūsu vecāki varēja BAUDIT dzīvi..un mēs ar..a kad tad ja ne jaunibā??
bija jakrāmējas ar autiņiem, putrām, jākrenķejas par par slimošanām, par skolu... par visu visu...
varēja tak mūs atdot silītes, internātos(biežāk gan tā bija spiesta vajadzība)un aizmirst
tiešām kam visa ucināšanas un attieksme, attiecības ... saražojam tik jaunu darba spēku un viss...

Bērns, Anksa, ir vecāku apzināta izvēle gribēt sev pēcnācēju. Un pulka vairāk prieks un foršas emocijas, nekā autiņi, putras, slimošanas un kasturvēl. Un nekādā ziņā tas nav vecāku varoņdarbs vai upuris. 
Tu kautkā pa grāvjiem, pa galējībām.

nē es sapratu, ka runa par elementāru brīvā laika izmantošanu, ko tagad var atlicināt bērnam, nevis putrām un autiņiem... nemaz ar nav ne grāvji, ne galējības...

Man jau liekas, ka nevajag iespringt. Katram ir vajadzīga sava dzīves telpa, privātā zona un miers. Un komunikācija. Arī mūsu vecākiem. Viņiem jau nevajag daudz. Viņiem vnk vajag mūsu uzmanību.
Nezinu kā citiem, bet uzskatu, ka mani vecāki ir pelnījuši manu uzmanību. Vai tas man ir par apgrūtinajumu?... Nu brīžiem ir tā, ka negribas ne ar vienu runāt, bet mamma piezvana. Tad nu tajos brīžos cenšos domāt par to, ka manā bērnībā, arī maniem vecākiem noteikti bija brīži, kad es uzmācos ar savu tarkšķešanu, laikā, kad viņi nupat atnākuši no darba, vēlējās mazliet miera, bet es biju tik ļoti noilgojusies pastāstīt jaunumus. Nu bet, uzklausīja taču :)
Var jau to skatīt no citas puses... tā skarbāk. Vajag iedomāties, ka tas ir termiņprojekts. Un kaut kad jau tas viss beigsies.
Un tad varēs baudīt to lielo mieru un klusumu līdz sava mūža galam.
Tikai, vai nebūs mazliet skumji ?

Dod, Dievs, nomirt tad, kad ilgāk dzīvot vairs nebūtu jēga! Negribu nevienam būt par nastu...

beata

Beate kā no grāmatas. Tak jādomā, ka realitāte arī tik smuka.

Beata   
Lepnība esot grēks.

vairāki oratori (arī es 2.lpp.) pieskārušies zvanīšanai vecākiem.
Esmu ievērojis, ka labāk, ja zvana mamma (91). Viņa ir gatavojusies sarunai, sastādījusi sarunas plānu, apdomājusi tematus un tādā garā - saruna ir sakarīga, lietišķa, ja kāds klausītos no malas, nez vai noteiktu runātāju vecumu.
Bet ja es ar zvanu uzkrītu kā sniegs uz galvas, resp. pārsteidzu viņu nesagatavotu,  tad mēdz būt diezgan bēdīgi augstāk minēto iemeslu dēļ.
Un vēl, liekas, ka labāk sazvanīties no rītiem - vakarā vecs cilvēks var būt saguris gan fiziski, gan domāšanā...

Rit, tas nav no grāmatas, tas ir iz dzīves.
Un jāatceras, ka no mums skatās mūsu bērni, kā ir jāizturās pret saviem vecākiem vecumdienās.
Es jau esmu egoiste... es par sevi arī domāju. Es apzinos, ka es arī kādreiz būšu tāda, uzmanības alkstoša.
Kā tautā saka - nespļauj akā no kuras neesi dzēris

P.S. Man nav bieži jāzvana, mani vecāki ir netālu, varu runāt aci pret aci. To arī daru.

Beatai   Es rakstiiju rakstiiju savu domu, bet mani laikam nesaprata.. Nu arii par to pashu - par uzmaniibu, par atgriezenisko saiti.
Ja beerni nav darbaspeekam atrazhoti, bet ir savu vecaaku peecnaaceeji, tad ir tikai normaali nelikt vecaakiem buut vientuljiem un savu beernu negribeetiem.

beat, silvaan 

ja tā padomā, jebkurš tuvs cilvēks mums reizēm krīt uz nerviem, tāpat ka mēs viņam..
vīrs, sieva, bērni, onkulis, tante., jā un pat miļākais var krist uz nerviem..

Silvaana, piedod, bet es pat neizlasīju Tevis rakstīto. Laikam tālu bija. Es tikai pēdējos komentārus. Savas pārdomas par diskusijā norādīto tēmu.
Rezume - jādzīvo tā kā liek sirdsapziņa. Ja mīlēsim bērnus, tad viņi zinās, ka savi bērni ir jāmīl. Ja cienīsim un mīlēsim savus vecākus, tad mūsu bērni redzēs, ka tā ir dzīves norma.
Nedarīsim otram to, kas pašam nepatīk... un otrādi.
Un galvenais - mīlēsim sevi. Jo, ja nemīlēsim sevi, tad nezināsim kā tas ir, mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu.

P.S Anks! Nu trakas lietas! Ja mīļākais krīt uz nerviem, tad tas jau ir par traku!
Nevajag mums tāaādus. Mums vaig tādus, kuri nekrīt. Kuri ir mīļi un jauki. Tādi - uci, uci

Nupat pārbraucu no mammas lauku mājām, kur ar ģimeni laikam pavadām vairāk laika nekā savās "parastajās’ mājās. Un gribas teikt sirsnīgu un VISsirsnīgāko pateicību visiem (drīzāk jau visām! , kas iesaistījās manā diskusijā. Savācos un centos nelēkt uz ecēšām, ja arī man tika uzkāpts uz varžacīm; pieklusināju savu mūžīgi lielo Ego, ja tam tika adresēts kaut kas ne pārāk glaimojošs.. nu vispār kaut kā vairāk nekā parasti ieskatījos sevī.
Sevišķi novērtēju visu teikto, kur jutu ļoti personisku sāpi un patiesumu, nevis tikai didaktiskas pamācības no Labo padomu krātuvītes par tēmu- Kā vajag pareizi dzīvot.. Rezultātā šīs sanāca vienas no labākajām dienām- arī attiecībās ar pašas mammu-- kādas jau sen vairs neatceros. Nu protams, ka tikai sagadīšanās!! Un tāpēc- lai visām šejienes meitenēm un puišiem saulaina atlikusī vasaras otra puse !