Hmm. Jā- varbūt viena no atbildēm- pie viņas vienmēr gribējās. Lai arī tas izraisa virkni citu jautājumu. Bet lai nu paliek.
Personīgi es ļoti tiecos pie cilvēkiem, kas ir vienkārši mierīgi. Kas neredz potenciālu katastrofu katrā sīkumā, par katru nieku nelec uz ecēšām, un ap sevi nerada stresu, būtībā nomierina vien ar savu klātbūtni. Manis pēc šādi cilvēki var būt gan paskarbi, gan mazrunīgi, gan pat nedaudz valdonīgi.

valdonigiem velk pie nevaldonīgiem..
un gan jau te būtu jāpadomā par saviem spoguļattēliem arī

Lasiit visu te rakstiito man atnaaca 2 domas.
1. Mees visi viens otram esam dziives skolotaaji. Mees savaam mammaam un vinjas mums. (Nevis norobezhoties vajag, bet izrunaat, izteikt savas domas no savas perspektiivas, maigi atverot acis uz kljuudaam un atziistot, ka tas ir ljoti saapinaajis beerniibaa, jauniibaa, utt. Un ka visu var mainiit. Norobezhojoties no saviem beerniem, tu tikai atziisti, ka esi taada pati kaa vecaaki un nemaz neuzticies sev, ka vareetu mainiit savu uzvediibas modeli.
2. Ikviens cilveeks var mainiities un liidz ar to mainiit savas gjimenes kopeejo pashsajuutu. Ikviens.

Agraak ljoti paardziivoju par mammu, kura nemitiigi bija vientulja un skuma bez mums. Es to apzinaajos ikreiz, kad runaaju ar vinju pa telefonu, ikreiz, kad satiku. Un jutos nenormaali vainiiga un slikta meita. Centos izvairiities no shiem briizhiem, kad jutu vinjas skumjas un savu vainu. Apburtais loks. Vinja skuma vairaak, bet es jutos veel vainiigaaka. 
Tagad, mees mainiijaam visu - komuniceeshanas modeli, uzvediibu, un arii fokusu. Es mudinaaju vinju mesties dziives piedaavaatajaas iespeejaas, izbaudiit dziivi, celjojumus, tikshanos ar draugiem, ljauties valjaspriekiem. Un tgd es zvanu un satieku daudz biezhaak, jo vainas sajuuta ir prom. Un man gribas ar vinju runaaties, gribas uzzinaat, Ko jaunu piedziivojusi, uztaisiijusi, uzzinaajusi- mees sazinaamies katru dienu un izbaudaam saskarsmi. Un esmu par to ljoti ljoti laimiiga!

forši, Silvuk, ..man prieks par tevi

Jā, Anksa, pilnīga taisnība!! Piemēram es esmu valdonīga, un to nemaz nenoliedzu. Bet es domāju, ka man ir tieši otrādi- mani velk pie vēl vairāk valdonīgiem, jo tik ļoti gribas, ka reizēm kāds manā vietā kontrolē situāciju, un es varu dziļi ievilkt elpu.

Nezinu gan... ja visi manējie sāks sazināties ar mani katru dienu... un izbaudīt saskarsmi... jēziņ  Vai man atliks kam citam laika kā tikai pļeperēšanai??? 
Katram modelis savs. Mani ļoti apmierina, ka sazinamies par konkrētām lietām. Ka parunājamies klātienē vieni pie otriem. Ka dzelžaini zinām- nestundā ir pie kā vērsties jebkurā laikā. Un ar to pietiek.

Silvanai- Tev ir izdevies. Cieņa un apbrīna. Bet tas izdodas retiem, jo ir grūti.

Versija- tieši tas ir mans ideālais "modelis" (tas vārds gan man krīt uz nerviem), un apmēram tā arī man ir izdevies iekārtot.

Beatrix gruuti, jo ir visgruutaak paskatiities uz sevi, uz savu atbildiibu par shiim attieciibaam, uz savu ieguldiijumu. Kameer bumba (vaina) tavaa praataa ir vecaaku pusee, tikmeer tu esi upuris un ciet. Bet jaasaak ir ar sevi.

beatris, tu akcentē sava rakstura īpašības, kuras principā nav... nu nevajadzētu būt, tām aktuālākajām saskarsmē ar tuviniekiem, tu vairāk runā un domā par tiem Citiem..ne savējiem... nu, tā kaut kā ...
Silvai
nu re, silvis pareizi pateica... jāsāk ar sevi...

Un es negribu ne regulēt, ne nosodīt, bet manas domas... ka savā vismazākajā ģimenē saskarsmei jābūt aktīvai. Un nav svarīgi- vārdos, pusvārdos vai saprasties bez vārdiem. A ar vecākiem, ar pieaugušiem bērniem, kam jau savas ģimenes... nu jāļauj tak viņiem elpot un savu dzīvi dzīvot. Besī ārā tās dažu kolēģu ikdienas atskaitīšanās mammām

Versij, mees nepljepareejam stundaam, bet apmainamies ar zinjaam telefonaa, fotograafijaam. Dazhreiz tas prasa 5 min, bet laimes un miiljuma apmainja ir notikusi. 
Vai tieshaam tev ir vienalga, kaa tavi beerni dziivo, un juus sazinaaties tikai, kad ir ziepes?

bet ja viņām tas patīk, ja viņām tā labi..kas tur slikts?... lai tak atskaitās

Nē, Silvān. Man nav vienalga un viņiem nav vienalga. Bet viņiem nav man jāatreferē katra viņu nodzīvotā diena.

ir arī tāda lieta kā vecuma demence un visas no tā (un ne tikai, atslēgas vārds "vecums") izrietošās sekas. zinu gadījumu, kad pāris bija spiests paņemt pie sevis vīramāti. (vedekla bija negribēta). un tad sākās... vecā sieviete, piemēram, zvanīja uz dienestiem, ka ledusskapis ir uz atslēgas un viņai ēst nedod, ka tur ieslēgtu istabā.lieki teikt, ka ne ledusskapim, ne istabai sledzene nebija.
manis pašas ome ... mūža pēdējos gadus dzīvoja pie mums. oh, bija cirka... viņa cieta no cukura diabēta, un es tiku vainota, ka saldos gatavoju par spīti, jo, redz, zinu, ka tos viņa ēst nedrīkst. ko mēs darījām? centāmies "neņemt par pilnu"un "norakstīt "uz ļoooti cienījamo vecumu.
secinājums:skaidra galva un vesels saprāts vecumdienās ir liela dāvana apkārtesošajiem

Man ir otrādi... vecākais dēls visu laiku zvana un pārmet man, ka es par maz interesējos par viņu...
Bet man kaut kā liekas, nu ko es uzbāzīšos, zinu, ka viss ir labi (jo roku uz pulsa tomēr turu, kaut paslepus).

Elizabet, šajā situācijā slikts ir kaut vai tas, ka uz to tērē darba laiku. Par kuru kāds takš tomēr maksā viņām algu

hahaha... kā maksā..tā strādā))))... darba laika’jāpaspēj viss... arī pa darba tel.apzvanīt savus mīļos

Mana doma un mana pieredze... vairām memmējas vienīgie bērni. Tobiš vienīgās meitas. Vai to viņām var pārmest? Laikam jau ne. Tikai fakta konstatācija. Ģimenē ar vairākiem bērniem es neteiktu, ka par maz mīļuma un par maz uzmanības, bet ķiskāties un pļeperēties kaut kā pazūd vajadzība. Bet toties viens par otru kā klints. Klusi un neuzkrītoši. Bez lozungiem.

Sol patiesiibaa vinjsh grib just tevi ne tikai slepus. Tu esi silta un miilja. Es nebriinos, ka vinjsh veelas tevi just. Uztaisiet arii juus grupu Viber vai Watsup. Tad var netrauceejoshaak un neuzbaaziigaak viens otram dot to nepiecieshamo minimumu bez paarmetumiem.