Varētu būt, jo apm. 3000 pensionāri LV ir, kuriem pensija pāri 1000.

nedaudz nācās izmantot, labi, ka ne ilgi! Bet kārtība tur tiešām perfekta..un attieksme...  zini, par ko maksā... un jā..viņiem ir arī paliatīvā nodaļa... kad nekur citur vairs neņēma pretī..

tedra, redz gadās, ka vecakiem IR bagāti bērni un mazberni ari Latvijā   un labi, ka tā
tie tad ari maksā

Nu skaidrs, ka arī tā. Un turklāt, ja gadās, ka ir vairāki bērni, tad tā lieta nav tik sāpīga.

Man tas ir aktuāli jau gadiem... Ļoooti grūti!

sajūta, ka beatrise zinājusi, kad par šo parunāt: manam tētim šodien 90-tā dzimšanas diena.
 Jēkabos, un viņa otrs vārds ir Jēkabs.
Viņš gan puika salīdzinot ar mammu, kurai jau 91.
Abiem pirmā laulība un dzīvo divatā laukos (trīs iepriekšējās, ne pēdējā, ziemas pie mums Rīgā).
 Brīvdienās biju ar pilnu mašīnu tuvu radu dāmām.
Šodien tik piezvanīju, neko lieki nepļāpāju (domā, ka pagastvecis jāgaida), vien teicu: "cienu un apbrīnoju"

Piektdieni... vai aiz "neko lieku nepļāpāju" slēpjas tomēr kaut kas...

Piektdieņa gadījums ar vecākiem ir patiešām apbrīnas vērts. Un tā ir laime abiem un ģimenei ar.

 rit, aiz "neko lieku nepļāpāju" slēpjas daudz kas.
Tētis nekad nav mīlējis runāt pa telefonu, vispār stacionārā tālruņa viņiem nekad nav bijis, 90-o gadu beigās (jau krietns vecums - dakteris un tādā garā) ar brāli ievlkām mobilos sakarus (nekļūdījos - "ievilkām", jo tad tur nebija zonas, un mobilais tika ievilkts ar savu antenu un pie vada)), vienmēr ir uzskatījis, ka telefons informācijai ne pļāpāšanai (ar mammu gan papļāpājam).
Otrkārt, puika atsķirībā no tēva ir liels pļāpa - ja sākšu, var ievilkties - paliks bez pusdienām, pagastvecis neuzņemts, ieplānotie dārza darbi nedarīti utt.
Treškārt, nupat tak tikāmies, ko pļāpās?
Un ja godīgi - ātri nogurst, man liekas.

Man jau liekas, ka vecākiem pilnīgi pietiktu un viņi būtu laimīgi ar īsiem telefona zvaniem
:čau mammīt, ko dari, kā veselība?Man viss kārtībā, nu tad līdz rītdienai.

pieeeeeeņemsim, ka esmu gandrīz vai izņēmums, jo visu mūžu esmu dzīvojusi kopā ar vecākiem, un daru to joprojām. katram ir sava teritorija, virtuve gan kopīga, bet tā kā gatavot nepatīk ne man, ne viņai, tad problēmu šajā ziņā nav.

Man viena dzīvesgudra sieva reiz teica, ka- tikai tad, kad es būšu prātā līdz galam izaugusi un nobriedusi, es sapratīšu, ka varbūt vecākiem lielākais paldies jāsaka tieši par to, kas tagad drausmīgi sarūgtina, par to, ko nav iespējams aizmirst visa mūža garumā. Noteikti tā arī ir, bet tas ir ārkārtīgi grūti.

Trakākais ir tad, ja "aste" velkas līdzi no pagātnes, cauri paaudzēm. Ka tas, kas man tagad ir tik smagi attiecībās ar savu mammu, ir savā ziņā mantots no omes, un skatu var mest vēl senākā pagātnē, un ir visai viegli zināmas atbildes, kāpēc bija /ir tā, un ne savādāk.

Piektdieni- man nav grūti iedomāties, kā tas ir. Vecmamma aizgāja 101 gada vecumā, ome 95 gados; arī no tēva puses visi gadījušies ilgdzīvotāji. Dod Dievs tā visiem, ja vien... ne no viena nekas nav jālūdz. Manā ģimenē mīlināšanās vispār nav lielā cieņā, - telefona zvani parasti ir īsi, konkrēti un par lietu. Tā.

Un vēl- gan Labsai, gan ne tikai viņai... vēl viņvakar lasīju vērā ņemamu publikāciju par to, ka tas ir  aplams pieņēmums, ka asinsradniecība uzreiz nozīmē mīlestību. Diemžēl nē. Un tas realitātē notiek daudz biežāk nekā kāds spēj nojaust. Jo tēma nudien delikāta. Smagākais tas, ka... ļoti grūti reizēm saprast, vai "es tev atdevu visu dzīvi" nozīmē Mīlestību ar lielo burtu, vai tikai ļoti stipru pienākuma apziņu.

Neskaitīšu- cik ir "daudz"un kas ir "maz". Bet vai jūs zināt arī to CIK cilvēki Latvijā dzīvo mēnesī saņemot varbūt kādu piekto daļu no minētās summas? Man nav žēl, lai jau maksā, kurš var samaksāt, tos 1500 mēnesī. 
Par namiem runājot, ir vecīši, kuri to vēlas un ir ar mieru. Un ir tādi, kuriem atrašanās namā šķiet pazemojums. Nu tāda nostāja un viss.

es domā ta ne mūsu mammām, ne vecmammām nebija iespējas tā izauklēt bērnus ka tas ir tagad un jau bija mūsu paaudzei..kāda TUVIBA var rasties laikā, kad tai jārodas, ja pēc 2 mēnešiem bija jadodas celt komunisms..silītes, nedēļas bērnudārzi..bērns atrauts no mammas, tad kad viņa visvairāk nepieciešama ij visas 24 ha diennakti
arī tur varbūt ir daudzu vēlako problēmu sakne..

Versijai- gan pazemojums, gan tas, ka NEESI mājās. Bet cilvēki mēdz būs ļoti dažādi- ir tādi, kas to vien gaida, kad tiks pansionātā- tur gan atbilstoša sabiedrība, - nav garlaicīgi, gan sajūta, ka nevienam nesēdi uz kakla. Visādi mēdz būt.

Es tikai domāju... pie mūsu patreizējās finansiālās situācijas, pie bezdarba un ienākumu neesamības... vai tiešām nebūtu kāds tantīts ar mieru būt omei par kompanjoni ( kā piemēram Austrijā  to lietu sauc )... par summu stipri mazāku kā 1500... omes pašas mājās un ierastajā vidē...

versij, kadi kompajoni??, ja vajag kopējas, dakterus..KOPEJAS!!!!fiziski stipras(rus) un tai pansionatā ir tās smagās nodaļas..
cilvēki ir izmisumā un gatavi maksāt..
tur daudz tādu kam demences..pilnīgi guloši u.t.t..