Alegre, pareizi... :) Tomēr... gan jau pats zini, ir tāda publikas daļa, kam tikai vajag, un vajag, un vajag:
"labi un daudz, tūlīt un ilgi, un, pats par sevi saprotams, par velti"... un, ja kaut kas no tā neizdodas, tad: aber "vīnogas bija skābas" vai vismaz zem vīnstīgām zemu, zemu stāvot, tā likās...
Un vajag jau no citiem, ne jau no sevis (prasīt)...
A, ja par bērnību/mazotni vēl... tad man noteikti tā bija iepazīšanās ar partizānu cīņas taktiku... gan bruņotās cīnās paņēmieniem, gan kluso sabotāžu, gan nevardabīgo pretošanos, -- sen pirms visām vēlākajām Atmodām, jo partizānu karš Kurzemē sākās pirms Napoleona, un nav pamata domāt, kas šis partizānu karš ir beidzies... Vecāsmātes brālis nebij bijis ilgi laimīgs, kad smuko un "turīgo" -- mežziņa! -- meitu apprecēja: 1949. g. martā uz Omskas apgabalu izveda abus. Mājās atlaida viņus vēlu un par viņiem nedrīkstēja runāt svešu cilvēku klātbūtnē, lai -- kaut nejauši! -- viņiem nekaitētu, jo labi savējie viņus bija katru citā darbavietā paslēpuši, bet "tādus" varēja atlaist bez iemesla jebkurā brīdī, kaut tagad runā, ka tie bijuši Hruščova laiki un esot atkusnis bijis: ne vella, kā jau atkusnī, dažviet bija i sniegs, i ledus un "pilināt" nozīmēja arī neatlaidīgi kādam stukačam censties, lai labus cilvēkus iegāztu...
70.-to gadu vidū bij izcēlies Voss, izsūtot uz Krieviju šoreiz nevis cilvēkus, bet gan visu Latvijā iegūto gaļu... Mežā suķu pietika, bet šaut bija ieteicams vienu reizi, lai otra trokšņa nebūtu... Lempīgākie šāvēji sauca palīgā prasmīgus virpotājus, kuri pa klauso apvirpoja mazkalibrenes stobru, ko iebāzt bises gludstobrā, ja nu piešaujams sivēns troksni taisa. Tos, kuri bez licences, sauca par malumedniekiem un stulbākos no tiem, vai lielākos dzērājus un dzēruma pļāpas noķēra, tiesāja... Vecais definēja vienkārši: malumednieks ir huļigāns ar ieroci mežā, -- lai viņus ķer. Īstu mednieku noķert nevar, -- tie paši noķers, ko viņiem vajadzēs... Par me’dibu panākumiem un trofejām ārpus mājas netika runāts, jo ne vienmēr bij droši zināms, kas šauts ar oficiālu atļauju, kas -- bez... Šāvēja mājās medījumu nekad nedīrāja, -- kaimiņi atvēlēja savus stallīšus un šķūnīšus: tas pašas aborigēnu totālās konspirācijas dēļ... un... tieši tādēļ mūsu tālajos un provinciālajos laukos nekad netrūka nekādas gaļas, arī veterināri bija savējie, par gaļas barteriem, jo mežasuķa pārnēsāto zarazu dēļ drošāk, ja veti uztaisa analīzes...
Kungu/valdības mežniecībā Zūrās ziemā mežacūku piebarošanai no Ventspils ostas veda arī puvušos mandarīnus, -- cūkām palika tikai īsti puvušie un apsalušie, jo pirms cūkām mežā labākos mandarīnus izlasīja mežinieki saviem bērniem pie Jaungada eglītes, ko vienmēr izpušķoja jau pirms Ziemsvētkiem un partizāniski viena eglīte tika abiem svētkiem, -- ja senčiem bija tāds darbs, ka gadījās, ka mājās var meklēt kāds svešs, eglīti lika pēdējā istabā un tās durvis pa eglītes laiku vienmēr bija ciet: mazāk lieku acu, mazāk problēmu... Un paralēli ļoti laba dzīves skola: ne viss, kas redzams, zināms, dzirdams, ir arī skaļi apspriežams... :)
Kad 1965. gadā Arvīds, jptm Janovičs (!) Pelše aizliedza Jānus svinēt un kompartijnieku labais tonis neļāva pieminēt jāņogas, partizānu folklora radīja sarkanās upenes, jo mellās jāņogas bija tikpat "pretvalstiskas". Toties Tērandes mežniecībā tovasar Jānus svinēja, jo latviski runājošais, vietējo cienītais, jo nedumais krievs Ivans izziņoja savas vārdadienas svinēšanu... Un gandrīz katrā rajonā tolaik bija pa kolhoza priekšsēdētājam vai agronomam, kurš neizara sarkano sēklas āboliņu, vienīgi visi par to loģiski klusēja, -- dabiski bija uzskatīt, ka oficiālā Rīga par lielu muļķību uztaisa katru mazo dum’biu, kas nāk no Maskavas... (Tagad tai apvidū rīkojas līdzīgi, vienīgi Rīga nu jau pastiprina no Briseles nākošos idiotismus.