Uzkūlos, man domāt, simpātiksi domājošas/reālas "učenes" starpausu telpai ar labu pelēkās vielas ražu, atbilstošu tēmai, pavērojot citos leņķos, turklāt pietiekamā vairumā:
"Pagājušajā gadā, 1. septembrī es viņus saņēmu - raibu kompāniju no visām Latvijas malām. Un te nu ir bēdīgais rezultāts. Nolikuši jau ir visi. Ja atzīmi liktu es, nevis kompjūters, tad nez vai dažam labam tā būtu sekmīga. Vienīgais mierinājums, ka lielākā daļa, tomēr, blēņas nerakstīja un tie, kas strādāja pie barikāžu projekta, zina, Baltijas ceļš nebija remontdarbu akcija un, ka 1991.gada janvārī Bermonts nebija pie vainas.
Lāčplēša diena nav tāpēc, ka kādu būtu saplēsis lācis.
Rīga bija straķēdisks mērķis.
20. janvārī vācieši šāva ar neona lodēm, kas naktī spīd.
Baltijas ceļš:
Ceļš bija drausmīgā stāvoklī un ieradās meistari, lai to salabotu.
Lielu izbrīnu izraisīja, kad tika pavēlēts latviešu specvienībai iebrukt TV ēkā, kur tie nošāva Krievijas miličus.
Latvieši veidoja aizcietinājumus.
Barikāžu laikā no visas Latvijas brauca pavāri, lai pagatavotu ēdienu barikāžu aizstāvjiem. Bet, ar laiku Rīgā izbeidzās visa pārtika.
Bernonts bija tāds kā kņazis.
Bermonts bija PSRS pārstāvis. Liktenīgajā 20. janvārī bermontieši bija tikuši līdz Rīgai. Vienīgie latvieši, kam bija ieroči, bija miliči. Viņi ar saviem nedaudzajiem ieročiem aizstāvēja latviešu prezidentu, politiķus un valdību. Bermonts pasaulei bija teicis, ka ievieš jaunu reformu un visi viņam uzticējās. Bet, kad bermontieši bija Rīgā, to filmēja un translēja tiešraidē pasaulē. Līdz ar to 20. janvāris ir barikāžu diena. P.S.
Izlasot šīs rindas rodas jautājums: kas par skolotāju/iem māca šos bērnus? Tā esmu es, jūsu padevīgā kalpone. Vai varat iedomāties, ka vēl dienu pirms eksāmena es sīki un detalizēti skaidroju gan par Bermontu, gan par barikādēm. Arī tas jefiņš no latviešu specvienības, gan tas ar neona lodēm un, protams, tas, kurš sacerējis lielākos murgus, ko man dzīvē nācies lasīt... visi bija klāt un it kā atradās vienā telpā ar tiem, kas, dīvainā kārtā ne tikai klausījās, bet arī dzirdēja un, galvenais, saprata.
Es gribu uzdot citu jautājumu: kas par vecākiem audzina šos bērnus? Kāpēc viņi nezina nekā par to, ka vecāki stāvēja rokās sadevušies dzīvajā ķēdē? Kāpēc nezina, ka barikādes nebija pavārmākslas konkurss, ka mamma un tētis tur bija gatavi pat mirt un par kulināriju nez vai domāja...
Ko var gribēt no maniem nabaga jefiņiem, ja kolēģe ( ķīmiķe) izbrīnā iepleš acis un saka: "Vai tad jaunlatvieši un jaunstrāvnieki nav viens un tas pats?" Un lielākā daļa skolotāju, kas nemāca vēsturi, uzskata, ka tas ir ļoti viegls priekšmets - nu, izlasi kaut ko un kaut ko pastāsti... Tā viņi acīmredzot ir mācīti iepriekš, jo domāt... Nu tāda greznība ir rets viesis mūsdienās.
Man ir tik daudz rūgtu vārdu tāpēc, ka darbojoties ar visiem iepriekšējiem sliņkiem, slaistiem un atpūtniekiem, es tomēr panācu rezultātu. Ne jau zināšanas. Esmu svēti pārliecināta, ka dot zināšanas nav mans uzdevums. Es radīju vēlmi tās iegūt. Radīju interesi. Šogad nē. Šogad kā pret sienu."