Jā, atceros pat ļoti labi - nekā tik rožaina nebija... laimīgā bērnība ir mīts... Tagad jūtos labāk: beidzot ir foršas attiecības ar vecākiem, brāli un māsu, beidzot protu sevi aizstāvēt, beidzot protu neņemt galvā to, kas nav galvā ņemšanas vērts, beidzot protu krist, lai uz ceļgaliem nav kreveļu kreveles, nelietoju pat zāles pret klepu, un jūtos labi savā sievišķībā - i drēbēs, i bez drēbēm, un zinu, ka jebkuras ardievas ir relatīvs jēdziens, visu nosaka attieksme...
Tak zinu arī to, ka būtiskākais ir tieši tāpat kā bērnībā priecāties par vasaras lietu un spēt bradāt pa peļķēm, saredzēt dabas radīto skaistumu, ieklausīties vējā, sarunāties ar sevi, un ar mīļuma pilnām acīm raudzīties citos, ar mīļumu teikt vārdus un pieskarties... vienkārši būt pašai... un... iepūtiet man, ja domājat citādi ...

Inkkognitoo, viss -- pārsvarā! -- lieliski un precīzi, cilvēciskām emocijām garnēts... Atliek vienīgi tiem potenciālajiem iepūtējiem vietu ierādīt pietiekami drošā attālumā no sava izpūtēja... Ignorē tos pūstgribētājus, kamēr pakaļējo tiktu neapdraud... A, ja apdraud, patte teici, ka zini, kā aiztāvēties...

Visu rītiņu lasu Tavu teikto, Inkognitto Tu proti sajūtas vārdos ielikt Vienkāršos, siltos un dzīvos vārdos. Par mīļumu

inkognito... dzīves pieredzes bagāta cilvēka spriedums... jauki, mīļi, patiesi

Varbūt ļoti, ļoti nevietā. Varbūt ļoti, ļoti neiederīgi. Varbūt bābiski un varbūt smieklīgi, bet... man tas kaut kā sasaucās ar Ugunsgrēka priekšpēdējo sēriju... Par Leonu un Elizabeti... Kad divi cilvēki īstenībā tik ļoti mīl viens otru... bet lepnums, bet pārpratums, bet spītība un kas vien tik vēl ne... Tad vajag tik maz... tikai pastiept roku, pieskarties... sajust to glāstu... vajag klusi un sirsnīgi pavaicāt... saprast, ka tiksi sadzirdēts... un sabrūk tie aizsargvaļņi... nogrūst tas ilgi krātais smagums... iestājas miers...

Kā jau mums ikvienam...

... laikam, esmu skopa, ja veelos savas izjuutas teikt tikai vienam, ne visai tautai...

es nenovecoju-es nobriestu, līdz ar to kļūstu vel pievilcīgāks, un kur labi ka Sievietes neprāts, man, nu jau ir pilnībā saprotams un izprasts.

Es gan vairāk to saprotu kā dzīves ceļu, kurā katrā tās posmā ir savi pārbaudījumi, sāpes un uzvaras. Kas bērnībā likās pasaules gals... tagad liek tikai skumji pasmaidīt. Saka - mazi bērni -mazi kreņķi, lieli bērni - lieli... Un viss jau pamatā ir ļoti relatīvs.

Un kā pieauguši daži ir iemācījušies aiz skaistām frāzēm paslēpt savus kompleksus, ka nu neticu es tām frāzēm. Es labāk sevī saglabāju arī to bērnu, kas nemēģina visu skaisti izskaidrot, bet vienkārši jūt.

Man no bēŗnības gribētos atpakaļ to nestedzīgo laika plūdumu. Tāda vasaras diena šķita miljons gadus gara. Ne tā, ka garlaiciga, nē.

lūdzu tulkojumu. visi jau neprot ( )

Nesteidzīgo laika plūdumu tagad var noķert esot atvaļinājumā.
Es šorīt pamodos ar domu - kurš ir izdomājis to glupo teicienu "aiks ir nauda".
Laiks ir laiks un nauda ir nauda. Manuprāt, tie, kas šādi dzīvo var ļauties arī bērnam sevī, saglabāt pozitīvās emocijas vairāk.
Es neidealizēju savu bērnību un jaunību, īsti izziņas džungļi. Un visi gribēja kļūt pieaugušāki.

pasmīkņā par tik-tak... bet ne ļaunprātīgi

pasmiiknjaa liidzi, arii ne ljaunpraatiigi..principaa - nekad -ljaunpraatiigi.

Ko smīkņājat? Vai tad tā nav?
dumpi... kad zvejo zivis vai našķojies ap saldējumu, par ko domā? Ka laiks ir nauda?

kad 4.klasē pīpoju aiz šķūnīša... vot tad bija laiks

Ir jau daudz taisnības tajā tekstā, gana atbildīgi un precīzā, labā tēlainībā teikts, tomēr -- visulaik ar degunu uz leju un tikai uz atpakaļu vien... Ķivere galvā tagad? Nu noder saimniecībā pret pavirši krītošiem ķieģeļiem un ķieģelenēm... Bet zem ķiveres tai galvā viss iepriekš piedzivotais labais var taču labi uzglabāties, to pašu, te bieži apķiķināto, starpausu strāvas akumulatoru uzlādējot šodienai un nākamdienām! Man visa mūža garumā, jo īpaši mazotnē, veicies ar fantastiskiem cilvēkiem apkārt, -- tie gan lielākoties bija pieaugušie ar vareni bagātiem darbu un emociju, kaislību mūžiem. Kā ģimenes albūmā: kad 5 gadu vecumā redzi to bildīti, atceries dažas lietas, parādības... vēl pēc 5 gadiem, uz to pašu bildi "lupījot", redzi to pašu bildi, bet izpratnes, atmiņu un emociju jau ir pulka vairāk: akumulatora jauda palielinās: process pošol un turpina "iet"...

Ōmīte bija 3 apkārtējos pagastos labākā skābmaizes cepēja arī svešu cilvēku godiem un tās maizes garšu atpazinu pēc 20 gadiem, kad ļoti līdzīgu recepti -- ar sūkalām -- atpazinu no Zemgales vestā klaipā? Mātestē’s bija stingrs, saukts par Papu, un varēja uzšaut ar grožiem pa ciskām? Nu, un? Toties viņš arī bija audzinājis un uzturējis 4 bērnu famīliju cauri karam ar mūžam izsalkušiem vācu un krievu armijniekiem, krievu un latviešu bēgļiem abos virzienos, viņam bija 2, kolhoza jau atņemti, paša audzināti zirgi gudrinieki, viens kartupeļvagu juvelieris un otrs vilcējs, kas vilka siena vai gaterējamu baļķu vezumu un pie viena arī to juvelieri, kam tik grūtas lietas ne pēc spēka un svara... Fāters ar milzīgām ķepām, kam laulībsriņķī pilna colla, bet ap to kepu bišudārzā esmu redzējis bišucimdus un pa ceļam no meža -- bišukreklu: spietu aiz aizpogāta, jūlija versmē aizpogāta, lai bindžiņ(i) neapmaldās, caursvīdušā kreklā bez neviena dzēliena kilometros līdz mājām un gabaliņu vietējās satiksmes autobusā... Hi-hi... Un mana meita paspēja... : "Mēs Ōpi Otro briedīti atlaidām"... Mīļs tas mēs... -- skuķis drošā attālumā uz dambja aiz resnas priedes aizrunāts, paša brālis tramīgs tuvāk, a šis pats grāvī padsmitžuburu bullim no zemādas loba ārā ap ragu pamatni savilkto maliķa troses cilpu, un pilsētas meitēnam briežubullis par briedīti likās vienīgi tādēl, ka no augās uz leju -- grāvī -- skatīts... Un zem zemes/vai uz mākoņmalām i maizes Ōmīte, i Bišudārza Kuiļugans... un, kas to būtu domājis... he-he... :) paša uz akmeņiem izaugušais skuķēns gana mazdēlu, gaida mazmeitu un gaidīdams un ganīdams, jopcik, iemanījies tā-ādus sklandraušus smeķīgus izcept, ar visu mozes pazoli, pēc īstās suitu un tērandnieku, sembenieku receptes, ko izrādās izvilcis no manas Mammas "failiem", kaut pirms 40 gadiem Mammai, pilnas dienas grāmatvedei tolaik, gaļasmērci pataisīt pats iemācīju un skuķis likās siltumnīcā audzis un pa televizōru barots... Neviss ir tā, kā izskatās. Kalendāri tikai dzeltē, bet ļauži mainās kā mākoņi, uz kuru malām sēž mūsējie, savējie, neatkarīgi no tā, kāds pašam šodien tas mākons izskatās -- va drūms, va lustīgs... Uz augšu jau iet ne tikai slikti grafiki, -- labi to dara klusāk. Klus-s-s-sāk...

Atcerieties, kad jūsu tuvu draugu kļūst svešiniekiem, saldumus uz kociņa pārvēršas cigaretes, nevainīgu tie pārvēršas padauzas, mājas iet trash, soda kļūst degvīns, skūpsti pārvēršas seksu? Atceros, kad iegūt augstas nozīmēja šūpošanos uz rotaļu? Ja aizsardzības nozīmēja valkājot aizsargķiveres? Kad Sliktākais jūs varētu saņemt no zēniem bija cooties? Tēti pleci bija augstākā vieta uz Zemes, un mamma bija jūsu varonis? Jūsu sliktākā ienaidnieki bija jūsu brāļiem un māsām, rases jautājumi bija par to, kas bija ātrākais, tikai narkotiku jūs zināja klepus zāles, valkājot svārki nav jums slampa, vienīgā lieta, kas ievainots jums ir nodīrāti ceļgaliem un goodbyes paredzēta tikai līdz rīt?

Un mēs nevar gaidīt, lai augt

iemetu googles tukotaja

Labs Anksunnamunisms, bet kā pati Anksunnamuna Googles tulkotāju spētu rediģēt/laviskot? Nu čo, tautietes latvietes, par’diet sevi! Draudzīgā kolhoziņā ar valodas precīziju un garšu, bez demagoģiskām atrunām, bez krievu un lietuvju, krievu un latviešu, vācu un latviešu pēcnācēju hibridizēto un "svešo" pusatutiešu, 1/4 un 1/16daļtautiešu palīdzības. Pozitīvi un ar sieviešu neapstrīdamajām un vienmēr vienīgi slavējamajām prasmēm un apķiķināto starpausu telpas kā pelēkās vielas noliktavas vareno enerģiju! Uz priekšu! Forwards, Ladies!

Mariin< ja godīgi Jums arī pirms saglabājat te savus tekstus nenāktu tos kaut reizi tomēr pārlasīt, jo saliktie teikumi ir par daudz salikti... Bet tā jau visu cieņu... uzrakstiet un izdodiet kādu grāmatu. Jums ir talants. Un tautas lēdijas tad arī to metienu izpirktu, jo cerētu, ka būs tur pieminētas.