Ielike tēmu, bet ielicēja pati pie tēmas nespēj pieturēties kā tikai kautko nebūt uzsvērt par riešanu.

Kad beidzas argumenti sākas nesmukumi. Izlasīju tā uz fikso visu, bet nesaskatīju rejas citos dalībniekos izņemot vienu, kas mēģina pierādīt to, ka ir pats pats interesantākais un pareizākais. / garāmejot vajadzēja ieklabināt :p /

Beibīt, man "palagu" vīruss, Tev = "pretpalagu". Každij po-svojemu s uma ...

Mocca... arī tev par tēmu šoreiz ... laikam ... jau nekas nesanāca... Vai ne?

Vēl nezkapē uzausa atmiņā tas, ja vēlies lai tavs reksts gūst atsaucību tad runā visiem saprotamā valodā. Nav nekāda jēga pielietot tādu valodu ko tomēr daļa nesaprot un tad vēļ ņemt un šņākt par to, ka cilvēki nevēlas tulkot.

Marins4X4..
Man tik patiik ziidainie <palagi>, jo pa vinjiem var sliideet jebkuraa virzienaa... Ceru uz sapratni..:D

Mocca, Tev šodien žirafīgi garš kakls? Visi citi tulkošanas probzas jau vakar pārcieta...

Nu nē taču, nerēja, nē Tikai dauzījās, tikai nevainīgi izklaidējās, tikai atpūtās netā svētdienas vakarā. Un tā nemanāmi par visiem nofrizēja un nonivelēja tēmu identisku visām pārējām. Nu, tā kā Tautā piederas

Beibīt, mē-ē-ē-ēs tās sapraynes reizēm savstarpēji varētru pamanīt... Vai tad Tev bērnības/mazotnes nebija? Vienmēr biji liela dusmīga tante slidenos palagos?

K.l. sapratnes mainīt -- protams...

Tik tiešām man tas kakls izstiepies tik tagad pamanīju, kad vispār tēma ielikta. Bet man jau piedodami, jo necenšos to fiksēt. Sākot lasīt beigas man tomēr bija radusies interese palasīt par ko tad te akmeņi tiek mētāti.

versija Nothing personal, but her pictures look excellent
not the pictures, she her own selve!
mice Par bildēm... Harim noteikti taisnība, viņš profiņš.
paldies, tak tas nav kā zakons!

Mariins
Man bija visskaistaaka beerniba, kaada vien vareeja buut.:)))Un, peec kuras, tagad ilgotos katris... :)...

Beibīt, nu kādēļ nepadalies -- tieši par tēmu? :) Ja jau par netēmām varēji, -- pārmest man konstruktīvi nevarēsi: es i tēmās, i tēmās "pa-palagoju"...

Mariins
Ko, man Tev staastiit visas savas bleenjas??? :D Vienu varu pasaciit, kaa tas visas ir ar labaam beigaam ...

Nu man bija drusku brīva laika, izlasīju Marīna atmiņstāstu. Bet... Nē, ne dēļ kašķa, tik dēļ pārdomām... Mēs abi taču apmēram vienos gados. Kā tas nāk, ka no visa Tevis rakstītā man pat nojausmu ēnas nava bijis? Ka mana bērnība tā rāmi un bērnišķīgi, nevis partizāniski ritējusi? Vai mani vecāki vēl krutāki partizāni par Taviem partizāniem bijuši, ka es par to visu uzzinu tikai tagad no Tevis? Un nevis kaut kādos septiņdesmitajos? Vai arī Tev jau tad patika uzkruķīt diversiju cienīgus sižetus. Tur, kur tam pamats bija. Un arī tur, kur nebija...

Versij, īsti man vēl nedalec, uz kur pusi Tu klani, bet es jau iepriekš biju teicis, ka augu bez bērnudārza, starp peiaugušajiem, Tu savulaik mazliet no augšas esi izteikusies par "mazajiem vecīšiem", bet tie jau ar paaugas un izdzīvo.

Man apkārtesošie pieaugušie runāja, nebaidījās runāt manā klātbūtnē, jo zināja, ka mūsu famīlijā muti nepalaiž. 1965. gada Jānos, man bija 7 gadi, biju beidzis pirmo klasi un arī mežniecībā nekautrējās vecie mežinieki cits citu brīdināt par ugunskuriem, ko kurt un kurināt bez lieliem dūmiem, bez slapjas malkas, jo čekisti un partijnieki braucot apkārt un kāpjot paši ciemos ugunsnovērošanas torņos skatīties, kur ugunskuru dūmi varētu būt, jo ugunssargiem, kas uzmanīja meža ugunsgrēkus tie partijiskie stukači jau vairs neuzticējās -- ugunssargi ta vietējie, bieži vien pašu mežinieku bērni, kuri aizstāja pieaugušos, kuri algu sarakstā...

Versij, es neko nevaru pārmest Taviem vecākiem, -- es nezinu, kādēļ viņi Tev neko neteica, ja paši zināja. Un nezinu, ko tolaik viņi darīja. Vai ar savu aizdomīgumu Tu nepārspīlē. Droši zinu, ka neesmu vienīgais, kas līdzīgus faktus vēl nav aizmirsis: lielai daļai to zinātāju gan nav interneta.

Es klanu uz to, ka maybe Kurzemē tas bija izteiktāk, sāpīgāk. Es klanu uz to, ka tiešām biju bērns un bērnišķīga un bezrūpīga. Nu jā, 65-tajā man bija knapi, knapi četri... un jēgas maz... bet ne jau "mūsu famīlijā muti nepalaiž"... vnk, domāju, nebij to situāciju tādu. Tāpēc i nestāstīja. Tāpēc i nerunāja. Un neko nepartizānēja. Dzīvoja.

A mazais vecītis biju es pati arī Tādā nozīmē, ka bērns ar trim pieaugušiem...

Ir, versij, ir starpība, kur mūsu bērnība ritējusi... varu salīdzināt ar Zemgali - esmu izpratusi, kāpēc arī no manis viss tika slēpts - tak jau dēļ drošības un pat jau otrajā paaudzē... vienkārši Zemgalē sēta kā uz delnas kilometriem tālu ziņkārīgiem kaimiņiem pāredzama - cik reiz dienā kurš ķemertiņu apmeklē, ko nes iekšā - ārā klētī, tur nav tik dziļu mežu un izolētības, tur lielo kūti vienkārši pielika pillu ar kolchoza lopiem, un visu dienu vazājās sētā sveši cilvēki, slēpjamo slēpa radu tālo māju bēniņos un vēl bērnus aizsūtīja pie radiem dzīvot... bet bērni izauga ar aizvainojumu sirdī pret vecākiem - nevienam jau nekas netika paskaidrots, kāpēc... to tik ļoti vēlāk saprata... ka bija jāizvēlas starp drošību un tuvību... un klusēšana vilkās paaudzēm cauri - mutes par daudz stipri tika aizsitas ciet ar cietuma kamerā iebaidītu laiku ...

... ir bijis jāpaiet gariem gadiem, lai noklusēto apzinātu, izprastu, izrunātu un pieņemtu, piedotu...

... tāpēc ir tā, ka es savā bērnībā prasīju vecākiem - kuri filmās ir labie, kuri sliktie, bet mariins jau tad zinājis, ka labie un sliktie mēdz būt jebkurā pusē...

... es tik studiju gados, ar laivām flederējot, esmu iegriezusies Zlēkās... bet tā īsti izpratusi todienu traģēdiju tikai nesen, ieraugot nodevības nežēlību... un daudz ko virspusēji esmu izpratusi tieši tāpēc, ka vēsture nav bijusi acu priekšā dzīvu cilvēku, apkārtnē sošo maju, leģendu, kapu kopiņu veidā, bet baltās lapās melniem burtiem rakstīts "kaut kas"...

Versij, visiem partizānēt nav obligāti, vienīgi tiem, kurus dzīve piespiež. Gunāra Priedes "Centrifūgā", kas bija Jaunatnes teātra "dižpārdoklis"/betsellers 80.-to vidū ar lielisko Andra Freiberga scenogrāfiju, kur vāciem nākot, latviešu ķekatu Nāve vijoli spēlēja, bet parādoties krieviem, latviešu ķekatu dzērvei galvas vietā bija sarkans zābaks, bet rokās -- lielās bungas, izrādes vecajai Agnēzei bija prototips reālajā dzīvē, manu netālu radu tante...

Puzē, vectēvam zināmi pagasta latvieši par vācu polšiem bija šāvuši Ventspilī dažādu tautību cilvēkus, bet lielījušies, ka tikai "žīdus", Amelēm tuvā šķūnī citi amelnieki un pužiņi slēpa izbēgušu "krievu" karagūstekni, ko tie šāvēji -- slēpēju netiešie kaimiņi -- izsekoja un nosita ar bērzu galotnēm, kam mazie zari tikai apkapāti, vienkārši malciknī, sišanu ar dzeršanu pārtraukumos apvienojot...

Manas nu jau mirušās klasesbiedrenes mātestēvs pa dienu ar SS un SD vīriem Ventspilī dzēra šņabi, pa nakti ar veļļuku brauca uz Popes, Rindas, Puzes Ances mežiem un ar info apgādāja "Sarkano bultu", kur sarkanajos partizānos bija arī latvieši, kuri nebija izmukuši ne no vieniem, ne otriem...

Ziedoņa Kurzemītes pirmajā grāmatā pirmoreiz tika pieminēta Anahite, tagadējie Stikli, kur man tēvatēvs, vācu un latviešu hibrīdu pēctecis 13 gadu vecumā ap 1905. gada "revolčijas" laiku stikla fabrikā strādāja par stikla masas sagatavotāju, sikla fabrika bij piederējusi angļiem, kuri rentabilitātes dēl to vēlāk nodedzinājuši un no LLoyd’s saņēmuši apdrošināšanas atlīdzību, par kuru tika uzcelta cita fabrika Rīgā, Sarkandaugavā, bet Stiklos palika "angļu vasarnīca", kurā vācieši pirms nošaušanas spīdzināja kureliešus, kuri gribēja sist i utainos, i zili pelēkos... Tai pašā angļu vasarnīcā vēl arvcien ir Stiklu palīgskola, kur mūža lielāko daļu par darbmācības skolotāju nostrādāja manas mammas māsīca un vēl arvien stāsta, ka tai angļu mājās naktīs spoki rādās gan palīgskolas skolniekiem, gan skolotājiem...

Gar manis paša, no tēva vectēva mantotajām, mājām Tērandē caur Sembu 1944. gada rudenbī veda viens no galvenajiem latviešu bēgļu ceļiem -- uz Jūrkalnes stāvkrastu, kur tagad nerūsējošā tērauda bura stāv patr piemiņu gan izdzīvojušajiem bēgļiem, gan tiem, kuru laivas krievu no gaisa sabumboja un ar ložmetējiem apšāva un nogremdēja, be tpēc kara no maniem toreizējiem Baložiem pa kreisi, "Laucniekos", "nacionālie" partizāni izmuka no latviešun un krievu čekistiem, kad tie dzērumā aizmiga, bet, kad čekisti aizbrauca, atgriezās un izslaktēja Krontālu ģimeni ar bērniem, kuriem ar "nacionāļu" ķeršanu nebij nekāda sakara, jo "Laucniekos" viņi vienkārši dzīvoja, Krontālu kopiņas sakopjam mēs, ko Krontālu piecgadīgais puika guļ vistuvāk manai tēvamātei mazos "Leišu"māju saimnieka savilaik izpirktos kapiņos un vienos kapusvētkos augustā, kad man bija 8 gadi, uz jaunākā Krontāla mazās kopiņas tieši galvgalī bija izaugusi brūni braša baravika un radu tantes apkārt sačukstējās, ka pats Dies’ to kapiņu pušķo, jo 5-gadīgo taču nošāva neparko...

Shit-o mežģījumu sarakstu/auditu, inventarizāciju varētu turpināt, konkurējot kaut pat ar Ginteru Grasu, ne velti man tuvākā filma par WWII ir Folkera Šlendorfa "Skārda bundziņas", filma ar bizes kompozīciju -- pusduci sižeta šķipsnām, kas prasmīgi pītas, karafilma, kurā, ja daudz, izšauj 2 vai trīs reizes, varbūt pat tikai vienu...

Visu, pat tikai te minēto dažu, piemēru dēļ Kurzemē nebija citu iespēju kā augt, klausīties, neaizmirst ... :)

Versij, dzīvoja ne tikai Tavējie vien, arī manējie dzīvoja, turklāt sulīgi un interesanti, arī labi spēlēja un smuki dziedāja, toties kārtējo radu bērēs neviens nebrīnījās, kad vectēva māsa, ventiņos zināmais, vēl arvien neaizmirstais Māliņammels pa priekš aplasīja rokamo, bet, mājās atgriežoties, -- kamēr viena daļa pie galda arī šņabi dzēra, -- ar mums, sīkajiem dārzā ap jāņogu krūmiem jautri ķeriņus spēlēja: bērn toks nav vainig, ka mums te šogad ceturtes bērs pa kārt! ...