Versij, visiem partizānēt nav obligāti, vienīgi tiem, kurus dzīve piespiež. Gunāra Priedes "Centrifūgā", kas bija Jaunatnes teātra "dižpārdoklis"/betsellers 80.-to vidū ar lielisko Andra Freiberga scenogrāfiju, kur vāciem nākot, latviešu ķekatu Nāve vijoli spēlēja, bet parādoties krieviem, latviešu ķekatu dzērvei galvas vietā bija sarkans zābaks, bet rokās -- lielās bungas, izrādes vecajai Agnēzei bija prototips reālajā dzīvē, manu netālu radu tante...
Puzē, vectēvam zināmi pagasta latvieši par vācu polšiem bija šāvuši Ventspilī dažādu tautību cilvēkus, bet lielījušies, ka tikai "žīdus", Amelēm tuvā šķūnī citi amelnieki un pužiņi slēpa izbēgušu "krievu" karagūstekni, ko tie šāvēji -- slēpēju netiešie kaimiņi -- izsekoja un nosita ar bērzu galotnēm, kam mazie zari tikai apkapāti, vienkārši malciknī, sišanu ar dzeršanu pārtraukumos apvienojot...
Manas nu jau mirušās klasesbiedrenes mātestēvs pa dienu ar SS un SD vīriem Ventspilī dzēra šņabi, pa nakti ar veļļuku brauca uz Popes, Rindas, Puzes Ances mežiem un ar info apgādāja "Sarkano bultu", kur sarkanajos partizānos bija arī latvieši, kuri nebija izmukuši ne no vieniem, ne otriem...
Ziedoņa Kurzemītes pirmajā grāmatā pirmoreiz tika pieminēta Anahite, tagadējie Stikli, kur man tēvatēvs, vācu un latviešu hibrīdu pēctecis 13 gadu vecumā ap 1905. gada "revolčijas" laiku stikla fabrikā strādāja par stikla masas sagatavotāju, sikla fabrika bij piederējusi angļiem, kuri rentabilitātes dēl to vēlāk nodedzinājuši un no LLoyd’s saņēmuši apdrošināšanas atlīdzību, par kuru tika uzcelta cita fabrika Rīgā, Sarkandaugavā, bet Stiklos palika "angļu vasarnīca", kurā vācieši pirms nošaušanas spīdzināja kureliešus, kuri gribēja sist i utainos, i zili pelēkos... Tai pašā angļu vasarnīcā vēl arvcien ir Stiklu palīgskola, kur mūža lielāko daļu par darbmācības skolotāju nostrādāja manas mammas māsīca un vēl arvien stāsta, ka tai angļu mājās naktīs spoki rādās gan palīgskolas skolniekiem, gan skolotājiem...
Gar manis paša, no tēva vectēva mantotajām, mājām Tērandē caur Sembu 1944. gada rudenbī veda viens no galvenajiem latviešu bēgļu ceļiem -- uz Jūrkalnes stāvkrastu, kur tagad nerūsējošā tērauda bura stāv patr piemiņu gan izdzīvojušajiem bēgļiem, gan tiem, kuru laivas krievu no gaisa sabumboja un ar ložmetējiem apšāva un nogremdēja, be tpēc kara no maniem toreizējiem Baložiem pa kreisi, "Laucniekos", "nacionālie" partizāni izmuka no latviešun un krievu čekistiem, kad tie dzērumā aizmiga, bet, kad čekisti aizbrauca, atgriezās un izslaktēja Krontālu ģimeni ar bērniem, kuriem ar "nacionāļu" ķeršanu nebij nekāda sakara, jo "Laucniekos" viņi vienkārši dzīvoja, Krontālu kopiņas sakopjam mēs, ko Krontālu piecgadīgais puika guļ vistuvāk manai tēvamātei mazos "Leišu"māju saimnieka savilaik izpirktos kapiņos un vienos kapusvētkos augustā, kad man bija 8 gadi, uz jaunākā Krontāla mazās kopiņas tieši galvgalī bija izaugusi brūni braša baravika un radu tantes apkārt sačukstējās, ka pats Dies’ to kapiņu pušķo, jo 5-gadīgo taču nošāva neparko...
Shit-o mežģījumu sarakstu/auditu, inventarizāciju varētu turpināt, konkurējot kaut pat ar Ginteru Grasu, ne velti man tuvākā filma par WWII ir Folkera Šlendorfa "Skārda bundziņas", filma ar bizes kompozīciju -- pusduci sižeta šķipsnām, kas prasmīgi pītas, karafilma, kurā, ja daudz, izšauj 2 vai trīs reizes, varbūt pat tikai vienu...
Visu, pat tikai te minēto dažu, piemēru dēļ Kurzemē nebija citu iespēju kā augt, klausīties, neaizmirst ... :)
0
0