Bija dziesmiņa ar vārdiem - "nu beidzot viņas mūža lāsts ir mīlas cienīgs tapis" un tāpēc aiznes puķīti.

Agrākos laikos jau šķiršanos nepieņēma, nepieļāva, tad nu bija jāmocās visu mūžu tiem diviem cilvēkiem kopā, bet cieņa tak aizgājējam jāizrāda.
Savu vecāku kapus tak cilvēki tomēr atminas un sakopj ar prieku.

Atceros vienas bēres 90-os gados, kad ciemā tikko mācītājs parādījās. Cilvēki pārsvarā gados jauni, īsti nesaprot, ko tas mācītājs tik ilgi tur penterē. Vienā brīdī tāds apsviedīgs, valdonīgs vīrs pasaka - tagad pietiks - un liek, lai zārku laiž iekšā kapā. Bet mācītājs vēl nebija beidzis! No pārsteigums mācītājs paliek ar vaļā muti, bet zārks jau tiek ielaists kapā, un ko tad tur vairs. Diena bija karsta, un cilvēki jutās atviegloti, ka viss ātrāk beidzies.

Ete... :) Vēl viens labs piemērs dzīvo cilvēku neprasmei normāli sazināties un saprasties pat kāda relatīvi neliela mērķa/uzdevuma labad.

marīn, vai tiešām tu vienmēr un visur saredzi tikai slikto?

.. nevis vienkārši smieklīgo...

Ete, nekā tamlīdzīga. Redzu visapkārt daudz laba, turklāt ļoti interesanta un laba. Man publiski nerādāmos apcirkņos pat ļoti daudz pierādījumu ļoti labiem atradumiem un redzējumiem. Un -- tie fantastiki palīdz dzīvot, un -- ne man vienam vien.

Nu, atvaino, tik ļoti cītīgi jau es tavus tekstus neiegaumēju, ja vispār var izlasīt, kas tur sarakstīts.
Vispārējs iespaids ir tāds, ka tev vienmēr viss ir slikti. Drausmīgs negatīvisms. Man radies tāds iespaids.

ete! "Drausmīgs negatīvisms"! Nu gan pateici...

skat. Antonu Pavloviču Čehovu!
tantuks sajaucis kapličas vai laiku - skatās, biezo bērē - ap kaklu tāda kā govs ķēde, bet zelta. tantuks tā pie sevis: "živut že ļudji, a!".

ha, man kā dullai Paulīnai. ..gribētos tajā pēdējā izgājienā forši izskatīties gan... bet negribu garās runas ... tak zinu jau ,ko teiks bet gribu ,lai visi priecājas,jo dvēselītes svētki

harald -

Ete, Ete... Nu kur Tu ieraugi manu negatīvismu? :) Un vēl drausmīgo? Vai manos vērojumos, kas tiešām vērojumi, izdzīves pamanījumi, kaut kas nereāls, --- tāds, kas apkārt ik dienu nenotiek? Nu, ja ne ik dienu, tad ik pārdienas? Tavi iespaidi taču Tava problēma: ij nesaprotu, kā Tu no mans info pamanies vienīgi negatīvismus samanīt, -- varbūt Tu tos īapši meklē: ja meklē, no-teik-ti atradīsi... Re, es pat kapos daudz labu atradu un turpinu atrast, bet Tev tie labumi kaut kā ac-c-cēs nekrīt...

Katrā cilvēkā var atrast kaut ko labu, ja viņu kārtīgi pārmeklē.

Nu re, -- kādā varenā ātrumu labumu meklēšanas progress attīstās! Un ne tikai kapos, morgos...

Nu, re - atkal tu redzi tikai slikto.

par to teritorijas iežogošanu man cits stāsts, apglabājot pirmo, tiek paredzēta blakus vieta jau nākamajam, tāpēc tā teritorija arī tiek ierobežota un vai tās būs tūjas, puķes vai metālisks žogs, tas viens pīps

metālisks žogs,kaut kā ienācis mūsu kapu kultūrā laikam vairāk no austrumiem.pieņemamāks tomēr šķietas kāds dzīvžodziņš.

Ete... :) Katrā cilvēkā... kaut ko labu... , ja kārtīgi pārmeklē: atbilstoši tēmai dzelžaini un šoreiz bez pozitīviem labumiem...

Pirms pāris gadiem pie viena no lielveikaliem vieglajam auto priekšā izskrēja viens Rīgas ostā savulaik labi zināms uzņēmējs, apmēram tāds, kam īpašumu kopsumma vismaz ap pirmo miljonu grozās noteikti... Nepaveicās ne vīram, ne auto īpašniekam/vadītājs. Vīrs beigts pats, autovadītājam apskādēta manta un dabiskas izcelsmes kreņķi... Protams, pirmie klāt mediķi -- strauji: konstatē nāvi un prom, nākamie CePešnieki/Ceļu Policijai, pamatīgi tuvu apkārt līķim mērījuši un ņēmušies... Kad lieta nonāca līdz atpazīšanai, morgā sieva konstatēja, ka -- ne jau zemāko cenu -- Rolex-a nav, zelta biezķēdes ap kaklu -- vairs nav, zīmoggredzena -- arī nav: biznesvecis bija krieviski runājošais Rīgas armēnis, tiem attieksme pret zelta juvelierizstrādājumiem kā nacionālā raksturiezīme -- masveidīga... Tā nu... kāds taču vienā no trim dienestiem bij ma-a-akten labs pārmeklētājs...

... varētu padomāt,ka sieva jau nu baigi zināja,cik ķēdes viņš uzlicis no rīt varbūt nācis no mīļākās un "aizmirsis uzlikt",vb.kādā zaudētavā atstājis uz laiku u.t.t... dzelteni izklausās šadi stāsti

Jā, Pressumit, tie stāsti skan strīpaini -- melni dzelteni. Tomēr arī fui-teicēji un visādi citādi maigtautiskie bāleliņi savā zemē marodierismu nav atcēluši. Kam stiprāki nervi, arī morgā saviem radiem pat pēc apģērbšanas iemanās muti pārbaudīt, vai zelta kronīši un tilti savās vietās. Protams, tādu stiprinieku nav daudz. Pārmeklētāju un izmeklētāju ir vairāk.