ja latvi tagad visi kremēsies, tad nebūs vairs parasto ezeru un jūru, bet svētās Gangas visās malās:))

sab nekremeesies ,jo diezgan konservatiivi ir..bet taalakaa nakotne taa bus nepieciseamiiba..

nu par kremāciju es arī esmu noskaņota pozitīvi,tikai tā kaisīšana man nešķiet pareiza,labāk to pašu urniņu tomēr zemītē apglabāt-ne tik daudz vietiņas vajag un ne tik dziļi jārok,paši var izdarīt,tā ka labumi biezā slānī.esmu jau arī nosacījusi,ka tā gribētos,kad pienāks mans laiks... sevišķi izdevīgi,ja ziemā gadās nomirt,tad to urniņu var līdz pavasarim paglabāt un tad aizvest uz kapiņiem,nav zeme jālauž un jākausē... arī ja kāds dzīvo tālumā,bet konkrēti zin,kur gribēs gulēt-arī tādos gadījumos šī ir vienīgā ideālā izeja-transportēt urniņu vai zārku... ir atšķirība.

Kapusvētki IR svētki!!!! Balti linu galdauti stūros, atkalsatikšanās - neviltota, sirsnīga, bez rūpēm ar dzīvajiem... un arī ar zemē dusošajiem... Galdi kā pa kāzām. Un pirmais tosts vienmēr par godu aizgājējiem. Pateicoties viņiem - esam šajā pasaulē un par to tad tā godināšana.

es savus radiņus no mātes puses pazīstu un atceros iz bērnības atmiņām tieši no kapu svētkiem(arī pēc fotogrāfijām )mums tie kapiņi bija Palsmanē - tur bija tiešām, kā svētki, vismaz man bērnam ... bija bufete, dažādi gardumi , kas ikdienā nebija dabujami, lielie dzēra snabīti , cepa šaslikus etiķainus... mums bija jāiet uz aku , jāmazgā vāzes, jānokasa smuki ar grābeklīti smiltis, arī benķiišus deva krāsot ... bērnībā tas bija varbūt savādāk, jo nepazinu nevienu kas gulēja tajos kapiņos ... vienīgais , kas nepatika, ka man bija jārokojās ar tiem radiem un radu radiem, jātaisa kniksis un jāskatās acīs, uz visu dzīvi nepatika pret to rokošanos ...
vēlāk ... sanāca no mākslas skolas uz māju doties caur kapiem ... es skatiju piemineļus , skatiju akmeņus ar citu aci ... valmieras kapos ir mākslas darbi ... domāju būšu baigā tēlniece un uzriktēšu ko tikpat atpazīstamu ,kā "strādnieks un kolhozniece" - tādas domas bija padomju meitenei staigājot pa kapiem ... ir kapi pa kuriem patīk pastaigāties, pa kuriem ne

Tie v divi vārdi kopā savienotie man kautkā šķiet diezgan nepareizi, bet ne man par to diži spriest. Es eju uz kapiem sakopt tuvinieku kapus un vēl šad tad nekoptus sakopju lai nav aizauguši. Es būšu pavisam no dīvaino zortes, bet kapos man patīk tur tāds miers klusums un laiks apstāties un padomāt par to, kas esi un ko esi paveicis!

mocca... es no tās pašas zortes, tur domāju , bet valkas kapi man nepatīk kaut kā .

braiduce es zinu Valkā divus kapus ... pie Mironīša un tālāk, ja nemaldos bija Sēļos vai kautkā tā... Neko labi sakopti nav nedz vieni, nedz otri...

Es te vēl tā nedaudz ne īsti par tēmu svētki, bet bēres... varbūt neesmu es vienīgā tāda uz šis planētas kurai nav īsti saprotams kampē ir jābūt bēru mielastam ar rīšanu un dzeršanu... man tas tā īsti nav pieņemams un nespēju es šo daļu nekādi saprast!

man tuvi cilbeki pa 3 kapiem..nu ko tad..ne es tur tikt varu neka..
un no pelnu kaisisanas nekadas lielas skades nav..katra zinja ne lielaka par to kad mironitis zeme sapust

Izslavētā kapu kultūra vai organizēta nekrofilija?

http://www.kasjauns.lv/lv/news/izslav...ws_id=2403 5

..bedrieši par sev tuvu tēmu ...
nu ja- par ko ta citu runās,kad sauli neredz .. ech ..

kaps esot jākopj tik ilgi, kāmēr koka krusts nopūstot...
Būšu laikam pie tiem, kuri ja dzīviem ziedus nenesa, tad neredz īpašu vajadzību tos nest mirušiem.
Bet kapus svētkus uztveru nedaudz savādāk, kā apliecinājumu, ka dzimta vēl turpinās. Tas noteikti nav iespējams daudzos kapos, bet ja kapos vienkopus dus četras aizgājēju paaudzes un pie viņām var sapulcēties vēl četras dzīvās, tad kopības sajūtu, piederību tai dzimtas vietai izjūt labi, apzinies, ka ir uz zemes tāda vieta, kuru nevari ne pamest, ne līdzi paņemt

tas raksts ir smieklīgs. nu, tā - no sirds. der papildus izlasīt minētajā žurnālā Gundara Āboliņa pārdomas par kapu svētkiem. viņš ir pastiprināti par to interesējies un tur ir arī nosauktas valstis, kurās tos svin. ir mazliet vairāk kā Latvija un Lietuva. neatceros - kādas sešas noteikti.
nevajag jau tiešām uztvert to kā nāves glorificēšanu. bet arī man daudz dabiskāk šķiet atzīt savu mirstīgumu un vienreiz gadā apciemot tos, kuri bijuši pirms manis. kas tur tāds. un satikties ar kādiem radiem un paziņām. sen jau vairs tur nedzīvoju, bet visa mammas dzimta ir tajos kapos.

laacimg visi komplimenti,smuki visu sakārtoja,un galvenais-pareizi domā puiks.

jā,es a resmu dzirdējusi,itin kā tas krusts kādus pāris trīs desmitus gadu turoties,un nu tad,kad šis esot nopuvis,laiks dot vietu nākamajam,jo tad jau arī vairs neesot tuvinieku vai līdzcilvēku,kas konkrēto aizgājēju vēl zinātu un atminētu.tā sakot arī piemiņalai nevelkas nebeidzami... tos akmeņus un pieminekļus jau sāka likt vēlākos laikos un lieli kungi no svešzemēm...

http://woman.delfi.lv/relationships/c...id=3287439 5


kapenju staastinji

neparastā:))... briesmīgi mums,bet viņai patika>>>>daudz gan to smaržu nācās izliet:))bet ko mīļa cilvēka labā nedarīsi:))

Bā un es nemaz nav gaidījusi kamēr tas krusts nopūst

Es neko lāga nevaru pateikt par kapu izjūtām, man neviens īsteni tuvs tur nav, kura dēļ sēdētu un raudātu uz kapa kopiņas... Bet kapi man patīk. Tur ir klusums un miers, tur skats no augšas uz dzīvi šeitan. Samierina ar laiku un nāvi un ikdienas bezjēdzībām.
Kapusvētki atgādina dzīvajiem par pienākumu cienīt senčus. Vai tad slikti?
Un ir kur dizainiera talantiem izpausties, ja citur nav kur...