Es arī tikai pa retam aizeju sakopt , tas tomēr ir pienākums. Kapu svētkus es saprotu kā radu kopā sanākšanu dzimtajā vietā , tas labi , lai arī kā to sauc. Personīgi priekš manis tas nav.

tik tagad kartigi izlasiju rakstu,ja protams bik parspiileti bet liela taisniba tur ir..
man jau no bernibas intuitivi nebija skaidrs kaapeec javer zarks valja..(maza biju vecmammas beares)
kapec tie dazi lielie mironi bucoja..
ka labaak buutu ka es spilgti atceretos kads cilveks izskatijas dzivs..
tak ne..pec tam gadiem ilgi murgi radijas..

paldies Dievam ,ka nekadi radi gan vairs nu jau ntos gadus te neierodas uz tiem kapusvetkiem..
neka kopiga mums ar tiem radiem nav..bet ta reize gadaa sad tad bija japarcies..
un man pasai ap to laiku ir dzimsanas diena..
kas sad tad iekrit tiesi kapu sveetku dienaa..
bija kad muku prom..nelaujot sev sabojaat SVETKUS...

Normāla latviešu tradīcija, neko sliktu tur nesaskatu. Sabrauc radi, sajūt savas dzimtas kopību. Patiesībā, tiešām, svin, ne raud... priecājas satikt sen neredzētus radus un draugus, ar labu vārdu atceras aizgājušos... Tagad jau modē visām latviešu tradīcijām atrast kādu psiholoģisku, reizēm galīgi stulbu izskaidrojumu. Nupat tāds bija arī par Dziesmusvētku tradīciju, kas arī bija galīgi garām. Es, protams, nerunāju par kādām, tiešām, redzamām, pārspīlētām novirzēm no normas.

tas ir gadijuma ja ir veelme satikt konkretos radus..
un tie dargie akmenji tantukas nav naudas operacijai bet kapakmenim ir..
un vienmer prata lieliskais kadrs no filmas "Mans draugs nenopietns cilveks"..
paskas,paskat cik stikaniete iemeta

Nu nezinu, nezinu... tas, protams, katram savādāk. Man nav tādu radu, kurus es nevēlos satikt. Bet tantuki ar saviem tekstiņiem ir visur un vienmēr... Tāpēc jau nevajag noniecināt tradīciju. Un šī tieksme vienmēr paņirgt par savu tautu arī ir zināma veida fetišisms.

neparastā, tur jau ir runa par konkrētiem tipāžiem, ne tradīciju. ja kādam kremt, cik tā stikāniete iemeta, nu tad pats vainīgs.

man patika tas stāstiņš žurnālā In Memoriam. stāstīja viens no kapu pūtējiem. esot jauna izvadītāja bijusi, laikam pirmo reizi izvadījusi. un visu laiku putrojusies ar runāšanu, šo to gana aplami izteikusi. tā, brīdī, kad jānoliek puķes, viņa teikusi - apsveiciet aizgājēju. pūtēji tik saskatījušies. tad aiz žoga piebraukuši nākamie bērinieki. saksofonists, pūšamo lūpu kaktiņā turēdams, tik noteicis - reku, vēl vienu jubilāru atveda.. pats pūš tālāk, a kolēģi no smiekliem bez elpas.

mice -

a, es neesmu bijusi nevienos kapu svētkos... kaut kā nav sanācis...

man ir savi<<kapeņu stāstiņi>>... ko piedzīvoju pagājušo vasaru.. .atzīstu,ka mums ir interesanti pieminekļi kapos,sava veida vēstures elpa. ..uzskatu,ka cilvēkam jāatdod mīlestība,dzīvam esot,tā kapu svētku būšana lielākajā daļā līdzpilsoņu ir tikai kārtējā spilgtā izrāde ,bet man tas ir vienaldzīgi... es eju uz kapiem ļoti reti,mirušos nav lieki jātraucē... galvenais ir sakārtot savas attiecības gan ar dzīvajiem,gan ar mirušajiem tajā plāksnē ,kur tiek skarts piedošanas jautājums,lai abām pusēm mierīga dusēšana(iz savas pieredzes)

bez izrādēm nedzīvosim.

jā,atceros,ka vīramātes bērēs ar nepareizo segas pusi abas ar otru vedeklu uzklājām uz zārka(kā man to zināt... neiedeva radiņi instrukciju)... turpat kapos jau sākās grēka pieminēšana un tā asaru liešana... nu ko darīt ,ja viss jau izraudāts... jāaicina tad raudu sievas biju vienās bērēs ,kur speciāli šīs vilka...

Man gluži nesanāk, ka izrāde. Tur tomēr aizbrauc arī jau galīgi vecie cilvēki, kuri tāpat vien no mājām nemaz neizkustās. Satiekas, aprunājas. Nu tāda pagasta kopābūšana. Es zinu, ka cilvēku prātos pat divu domu nebija, ka varētu kapusvētkos nepiedalīties. Tas bija tik pašsaprotami, ka nemaz neviens to neapsprieda.

Ak, par bērēm man arī ir savi "kapeņu stāstiņi", jo ir šad un tad gadījies bērēs spēlēt... un arī kolēģu piedzīvojumi... līdz asarām smieklīgi. Bet nu dzīvē kā jau dzīvē, notiek dažādi...

Mice54! Precīzi.
Šais laikos modē nākusi it kā paradoksāli negatīvo jaunatklājumu maksimāli publiska izteikšana: cenšanās pēc publiskās atpazīstamības iegūšanas ar tikpat publisku nekaunību, -- tā, manuprāt, i par kapusvētkiem, i par dziesmu un/vai deju svētkiem.
Normālgaumīgā, bez pārspīlējumiem, kapiņu uzkopšanā nav itin nekā slikta, -- kamēr nesākas pārspīlējumi. Tikko/šopavasar nācās palīdzēt vienu paziņu, kam vīrs nesen miris atrunāt no pieminekļa vispār un melnā -- bazalta -- kapakmeņa. Līdzēja frāze: pižonisko bandītu stils. Atraitne samierinājās un palika pie iesarkana granīta laukakmeniskas plāksnes apmalētas kopiņas vietā: var pietrūkt veselības un iespējas regulāri to dobi pucēt, -- saprata, piekrita. Priekš kam pieminekli, ja dzīvu visulaik trenkāja kā Sidorova kazu? Tikpat mietpilsoniska izrādīšanās ar ppieminēto līķa bučāšanu atvērtā zārkā, -- pa pate diez vai atceras, kas pēdējoreiz bučāja dzīvu? Toties kapiņu sakopšana un uzturēšana, tikšanās kapusvētkos, radu lokā parunāšanās = arī izdevība daudz ko par dzimtas vēsturi dažādos laikos uzzināt, jo pašu zinātāju skaits sarūk: tas, protams, attiecas vienīgi uz tiem, kam tadas vēstures kaut cik saistošas.

Tik-tak! Atkal precīzi. Tiem vecīšiem ne tikai tālos aukos vien, arī miestos un pilsētās, tikt līdz tiem kapiem ne vienmēr vienkārši: daudziem pat ar maršruta busiem vienatnē pārvietošanās par smagu. Un būšana kopā ar tādiem vecradiem reizēm iespēlē arī daudz sulīgas, pat pārsteidzošas informācijas.

Un vēl. Kapu vides kultūra = arī vērā ņemams stāsts. Ja gadās sastapt zinātājus, daudzos Latvijas kapos, pat mazos lauku -- kādreizējo savrupsētu saimnieku izpirktajos -- kapiņos var uziet interesantus pieminekļus, krustus, uzrakstus, ja īstos atrod, var lasīt kā aizraujošas esejas, veselu literatūru. Un -- vēl arī atsevišķu kapu lieliskais ainaviskums... Arī uz kapiem var ļoti dažādi skatīties, -- ne tikai egoistiski no biedējošām, neizprotamām problēmām un parādībām bēgot: nemiršanai neviens divkājainis vēl nav paredzēts.

tieši tā,saules mūžs mums nav paredzēts,un visi tur būsim-tādā vai citādā veidā...

ja kas, laukos nav ne teātru, ne večukiem piemērotu koncertu, uz disenēm viņi vairs neiet, tie kapusvētki ir visu gadu giadīti, kur jauno lakatiņu uzsiet un tālo kaimiņieni satikt.