Ņiva Latvijas apstākļiem idejiski un teorētiski ir lielisks aparāts, ja vienlaikus jābrauc ne vairāk par 2 salonā un ja ikdienā nav nepieciešami garāki pārskrējieni arī pa gludiem ceļiem: gludajos ceļos, ja gribas turēties ap neformāli pieļauto simtu, tā par nestabilu, toties, ja jādzīvojas pa rajona novada nomali ar mazkoptiem lauku -- grants, māls -- ceļiem un jo īpaši pa mežu ar mšu mīkstajām augsnēm, Ņivu pārspļaut pagrūti: viegla, augsta, pat vienam, kur nu vēl 2 vīriem relatīvi ērti iekustināma, ja sīki stigt gadās... Parasti Ņiva gan atbaida ar krievu proletāriešu attieksmi pret darbu. Ja izdevies tik pie laba eksporta varianta, vai arī, ja tuvumā/pa rokai kāds fanātiski cītīgs un draudzīgs automehāniķis, tad ar Ņivu konkurēt grūti. Par Ņivu gan pārāki tehniskajā uzticamībā un īsta apvidnieka iespējās ir 2 "operatīvie mazuļi", kuri neder kā ģimenes auto, bet ikdienas darbam vienatnē vai divatā gan: Suzuki Jimney, īpaši ar jaunāko 1,5 dīzeli, kam 86 ZS (!!!), kā arī pie mums nepelnīti par dāmu auto saukātais Mitsubishi Pajero Pinin -- īpaši ar 2,0 l benzīndvēseli, kas palielina ekspluatācijas izdevumus, toties pārnesumu kārba tam varena -- ar pazeminātājiem, difera bloķēšanu, galu galā -- apdomīgi pielāgota/samazināta Super Select kārba.
0
0