Man šķiet, ka diskusija palašinājās un faktiski šadas lietas tika apspriestas:
- slikti ceļi,
- lietojamie auto,
- braukšanas prasme un kultūra.
Uzskatu, ka slikti ceļi var gadīties vienmēr, jo daba var vairāk kā ceļu tīrāmā tehnika. Pie visa jāpierod. Patreiz Britu salās cilvēki sēž mājās, jo viņiem vispār nav sniega tīrāmās tehnikas (tas uz konkrētu reģionu attiecas). Tai pat laikā gribētu jautāt cikiem no mums ir ķēžu komplets bagažniekā? Droši vien, ka tikai retajam, jo mūsu ceļi ir mazāk riskanti kā daudzviet, jo sevišķi kalnainos apgabalos.
Atbilstoši, mūsu auto tiek izvēlēti tādi, kas domāti līdzenumiem un pietiekami gludiem ceļiem. Problēma tik tā, ka tie ne vienmēr ir gludi, un ka mēs diezgan nihilistiski izturamies pret kompleksu ceļš - auto. No drošības viedokļa esmu pāliecinājies, lielie auto nelaimē glābj pasažierus vairāk kā mazie.
Kaut jāpiemin, ka vareno džipveidīgo visvarenība ir krietni pārspīlēta, ko dažkārt grāvmalās var redzēt.
Braukšanas kultūrā mēs esam krietni labāki kā piem. daudzi Krievijas braucēji, bet tālu no Skandināvu kultūras. Tas attiecas gan uz braukšanas ātruma izvēli, gan joslu izvēli, gan braucēju sadarbību (piem. Latvijā ne pārāk bieži var novērot t.s. rāvējslēdža principu ievērošanu.
Viss jau mūsu pašu rokās - braucu es tāpat katru dienu, ne pa Rīgas maģistrālēm, ne ar džipu, un nekas traks nenotiek, tik reizēm jāļauj, lai tas pa priekšu braucošais aiztūļojas, jo es jau viņa vietā pie stūres nesēžu, un viņš atbild pats par savu un līdzcilvēku drošību.