anita,es domāju,ka nav stabilas vērtību sistēmas,ar to viss pateikts   ,nav sakņu izjūtas..tā vienkāršoti..mēs kosmopolīti,aiz mums kaut ūdens plūdi... tas viss arī atspoguļojas attiecībās...

tā ir visur pasaulē.vai sliktāk-nezinu.
Tik pie mums vēl ilgi pieaugušie bērni turās vecāku paspārnē,jo bieži vien nav īsti kur iet,bet tad ,kad ir kur -vairs negrib iet,jo pārāk pierasts pie vēcāku aprūpes.

atceros pie mums ciemos zviedri atbrauca, cēlām šiem priekšā peldošās salas... par vaniļas mērci viņi bija tādā sajūsmā... un prasīja, kuras firmas gatavojums tas ir... vieņiem nekādi nepielec, ka ko tādu mēs taisām mājās...

Norvēģiem tā nav... tur bieži 3 paaudzes dzīvo vienā mājā...

jā,mans dēls vēl arī dzīvo pie manis,bet strādā,palīdz ar naudiņu,pats rūpējas par sevi..meitas atsevišķi dzīvo..tā izveidojās... tikšnās prieks arī ir vērtība   
mūsu bērniem vairāk vai mazāk vēl ir tās mājas,kur viņus sagaida,tas ir ļoti svarīgi..bet vai mūsu bērnu bērniem tā būs   

Ir jau atkal jaunas vērtības ,viss plūst ,viss mainās ,par vecajām īpaši nenoskumstu. Atceros ,uz ielas stūra bija pončiku sieva ar siltiem pončikiem un blakus gāzētā ūdens automāti.Tikai nezinu ,vai vairs būtu ar mieru tur padzerties.   

saldējums,ko pildīja vafelēs turpat uz ielas... ne salīdzināt ar šodienas..jūtu vēl to garšu..un pašās beigās vafeles kraukšķēšanu starp zobiem   

O-oo, Pienene47! Peldošās salas rullē īsti... tā ir īsti smalka būšana... Vēl jau viena otra saimniece, kam pašai ar savu lauku memmi savulaik veicies, māk...

man ar vaniļas mērci ir īpašas attiecības... vienās kāzās kanna ar to mērci bija noklīdusi... atradās vien otrās dienas vakarā pagrabā, tad nu pēc tam man ilgi negribējās..   

Te jautājumu varētu uzstādīt tā. Kas būs tas, ko mūsējie paņems no mums. Pēc mums. Ja vispār kaut ko...

Ņjā - gastranomiskās vērtības bija visādas, kaut kur tā saldumu pieejamība mazliet piegandējusi... Atceros ņammīgās mammas ceptās maizītes, kad baltmaizei ar āboliem, krējumu, kanēli un cukuru pa virsu... Vai arī cīsiņi uz panas cepti ar sieru pa vidu... Un tās pašas peldošās salas vai debesmannu...
Un tad nāca snikeri, marsi un bounty          , un daudzi letiņi aizmirsa kas ir plīts...
Nesen gan mēģināju peldošās salas sameistarot uz svētkiem - bij tā neko...

Bet runājot par gastronomiskām vērtībām... Ja padomā, kādreiz tak kotletes un karbonādes bija svētku ēdiens... Tagad dažiem cilvēkiem visa dzīve pagalam, ja dienā šo savu gaļas gabalu nav dabūjis...

mana nelaiķa vīramāte kafiju uzskatīja par svētku dzērienu(tagad bieži iznāk par to aizdomāties)..viņa nesaprata,kā varam pļumpēt to kafiju..un vēl ,kā var piekost klāt, piem,ķilavu maizi ar olu,pie kafijas -tad nu tikai kūku... gribas piekrist,ka svētkiem ir jābūt... lai arī tikai kafija ar kūciņu   

... jā,bet tad īsta malta pupiņu kafija turpat uz vietas ... un tas aromāts... kā priekšspēle svētkiem   

Tur jau tā lieta - ja tā padomā - tie paši saldumi - nu bija kas īpašs, labi ja reizi nedēļā, un ja ciemiņi brauca tad zināju - o gan kāds kādu konču uzdāvinās... Tagad viss ir pataisīts par ikdienu... Un nav tā īpašā sajūta... Tā pati Coca Cola... Reti kuram bērnam viņa ir atļauta tikai svētkos... Vismaz vēl pirms milleniuma tas tomēr skaitījās īpašais svētku padzēriens   

Nu re kā izkristalizējās doma "svētku priekšspēle" mums mūsējiem jānodod... jāatstāj..

Kodmaņ, kāpēc bērnu svētos jāindē?    Ar Coca cola vajag rozes un tomātus miglot pret kaitēkļiem, katlakmeni no tejkannam atmazgāt...

Pirmi reizi fantu dzēru Maskavā 1984. gadā. Neatceros kas tā bija par vietu, bet to pildīja glāzēs no automāta. Līdzīgi kā tagad alu.   

Versija - nu nav jau tik traki    ... Lai gan pati nesmēķēju, man tomēr patīk tas teiciens :" no smēķēšanas var saslimt, bet no dzīves var arī nomirt"    Kaut kas līdzīgs ir ar to Coca colu...

P.S Nesen izmēģināju to eksperimentu ar naglu un colu - no rīt abija tāda pati kā vakarā... Tad nu mīts, vai arī ne to Colu nopirku         

bija tāda luga<<Gaidīšanas svētki>>...

Laukos ugunsplīts, -- nu īstā, ar malku kurināmā... Vakarā plītsriņķi allaž karsti... Sasēņojies, zortē uz lielā ķēķgalda sēnes, izmeklē labākā lieluma podiņus, iesmērā viducī nažgalu sviesta, uzber mazliet sāls un uztaisi tādiem parādi kādās pāris rindās: bez svilpiena un bļaušanas visi mājnieki klāt...