Mariin , he, bet pašam visas vasaras garumā viņus kopt ir kas cits nekā vienreiz aizbraukt un pabarot    

Negribu - tas labi, ka tā ir vismaz pāris ģimenēs, tāpēc ar rakstu, ka ne visi, bet daudzi...

Katram bērnam/pieaugušajam savas intereses! Ne katram ir interese nodarboties ar lauksaimniecību-barot; dažiem pietiek ar paglaudīšanu!      

Kodmanj, vismaz pa TV vien uz šiem nav jāskatās... Protams, kopšana lieliski der disciplīnas treniņiem, -- tam pūkaiņam jāed katru dienu un ne 1 reizi vien... Real life praktikums ir laba lieta...

Ne tikai jāēd, dzīves vietiņa ar jāsakopj... S****** tai skaitā   

Kodmanj, iemācīties sūdus pārvietot ar’ nav slikti, -a kolēģim meita gadiem ilgi katru dienu no Rīgas uz Siguldas staļīem brauca zirgoties un sāka dienu un beidza ar sūdu šķūrēšanu, turklāt zirgs par trusi mazliet lielāks, sūdi -- arī.

He    , tās tiešām labas vērtības,kas dzīvē pēc tam labi noder      un kas daudziem zudušas!

taisos sajas dienas cept maizi..nu ja nav jau istas krasns un tomeer

>neparastaa
Tas tak štrunts,arī mālu var pamīcīt neprotot neko īsti uztaisīt - būs vienkārši atslodze smadzenēm    

Annās Maizes svētki Āraišu dzirnavās bija, sabrauca/saveda tur zinātājas/mācētājas, bērniem deva no mīklas pašiem kukulīšus būvēt: kas par šovu un apetīti/garšu sīčiem bija! Viena no lielajām mācētājām ikdienā lielas firmas grāmatvede, -- brauc izklaidēties, mācēšanu/zināšanu uzturot.

dažus gadus atpakaļ sanāca Mārtiņus nosvinēt... tā pa īstam... dažbrīd nevaru vien saprast, kas it kā mākslīgi tiek uzturēts, kas pa īstam, bet ja iziet caur sirdi, tad tak pa īstam    

a man gribas tiesi to maizes miiklu pamiicit... smarza viss.ta braucu iepirkt miltus un raugu..

Ir labi un pareizi atcerēties katram savas vertības ,ģimenes tradīcijas ,kuras bija raksturīgas tikai un vienīgi ģimenei .Es piemēram mūžam atceros to Jāņu sieru ko sēja mana ome.Tādu nekad vairs neesmu ēdusi.Un žēl ,ka pašai tads vairs neizdodas...
Bet nievājošus vardus izteikt ir visvieglāk... tas nozimē ,ka dvēselē tukšums... un kamēr cilvēks pats nenonāk pie apziņas kas viņam dārgs tikmēr citiem nav ko censties parliecinat.

ja nevar maizes mīkly mīcīt,var mīcīt pīrāgmīklu

Merilina-x... Ja neiznāk kā toreiz, -- jārēķinās, ka Ōmei varbūt bija cita govs ar citādu pienu, salīdzinot ar to, no kura sieru nākas mēģināt izdabūt Tev...

Nevis varbūt, bet tiešām bija cita govs    ...

Labam sierapienam tagad labu govi atrast -- celaja na-uka... Tais senlaikos gove bija gandrīz kā ģimenisks radinieks... Nav grūti saprast, ka ciniskie eiropeīdi brīnās, ka pie mums arī dažas tagadējās saimnieces vārdus zina pat 30 savām govīm, -- vienkāršāk taču numurēt... To, ka vienkāršāk, to jau mēs visi zinām, bet cilvēciskāk, vērtīgāk?

mēs katrs nākam no savas bērnības... man atklāti sakot nostaļģija pēc dzjeda(vectēva) medus kārēm,pec lauku rupjmaizes ar medu un pienu vai medus ēšanu no kāres   
prieks par darba tikumu,kas tika ieaudzināts   ,tajā laikā gan likās,ka tikām dzīti tajā siena pļavā un biešu vagā ,gan kolhoza laukos vasarā,lai pelnītu brīvpusdienas... daudz ko nevarētu paveikt tagad ,ja nebūtu tā rūdījuma   

ar lauksaimniecību nav jēga noņemties, bet gudras,čaklas omes maniem bērniem patrāpijušās 
 būtu labi,ja sieru un pīrāgus mācētu pagatavot jebkura latvju sieviete   

domā šolaiku paaudze vārgāka,tāpēc ,ka nav siena laika un biešu vagu rūdījuma?

es protu... un agrāk, kad ģimenē bijām 6..tad pirkām miltus maisos un sestdienās cepām plātsmaizes, baltmaizi... utt..visi nopērušies, milti pa gaisu... mana māsas meita prasījās uz mūsmājām, jo tur dodot mīklas bļodas laizīt :-))
Tikai tagad to daru tik reti...