Rakstot ar roku sanāk rakstīt lēnāk un uzrakstīto uzreiz redzi, rakstot ar datoru ne redzi, ne reizēm pārlasi...

Rozeroze! > :) Viens sviestpodiņš no manas plītskantes Tev! ...

Pienene47, pieminēja pašā sākumā jaunpiena sacepumu/karsējumu... I Rītņam Vincentā par īsu, i Dreibantam Kaļķu vārtos nepietiek.

sho brinumu reiz gadijaas Centraltirgu pa retam atrast...    

mariin   
jaunpiena sacepums arī atmiņas   

..bet to gan gribētos turpat laukos un no cepeškŗāns   

Mednieki ar tagad izlaidušies, -- pusi gaļas atdod kā samaksu gaļaskombināta nekaunīgajiem desu meistariem, kas sev pievāktu i vairāk, BET ... Mēs savulaik pēc aļņa nogāšanas pievācām visas garās kājas, ņēmām arī galvas, ko citi jau suņiem nesa, -- nu nezinu labāku buljonu par aļņakaulu buljonu un labāku galertu par aļņagalvas galertu, visvairāk galerējošo vielu ir aļņa lūpās... Dīrāšana gan mazliet krāmīga... Nākamajās medībās citi ņēma tēju termosā, mēs ar Tēvu -- uzkarsētu aļņa buljonu: energy drinkiem nav ne smakas no tā tonusa, ko dod tā-ā-āds buljons.

Ak, to pavisam biju piemirsusi... arī medījumu ēra man beigusies... man gan lūdzu mežacūku...
Jaunpienu es neminēju gan, vismaz šodien ne... bet kad strādāju fermā, kur bija 200 govis, tad tā labuma bija daudz ... un jā gardi gan bezgala..

Lapzemes siers pēc garšas līdzīgs

anita,ne tikai pēc garšas,pēc izskata arī

Sorry, jaunpienu Haijam-x minēja, -- arī Tev, Haijam-x, viens podiņš no manas plītskantes, lūdzu! Ui, uzmanies tokš, -- viš i kārsts!   

pienenei šī diskusija ir izdevusies..smaidiņi, bučiņas, puķītes, laikam nostaļģija tā pozitīvi ietekmē cilvēkus    

no ne tik senām lietām menbalto bilžu kopēšana dzeltenzaļajā AGFA 113 filtra gaismā.    

Paparacci1! = :) Kādēļ gan ne! Pienene ģenerēja labu ideju, kas ieinteresēja un parāva cilvēkus, kam nav sklerozes/ir, ko atcerēties.

Nu man pašai prieks... par jūsu un savu prieku... bet patiesībā jau dēls ar savu prieku par kombainu un kulšanu...

.. par atmiņām, saskaņu, noskaņu,...
arī Mariiņu var paslavēt, viņa padalīšanās ar karstu jaunpienu piešķīra diskusijai īpašu siltumu...
un Haralda darbi ar noskaņu...
   

paparaci1, paldies! (rekur vēl!)
pienene47 - Nu man pašai prieks... par jūsu un savu prieku
man atkal prieks par Tavu prieku par mūsu prieku un par Tavu prieku par savu prieku! un par savu prieku par Tavu prieku par mūsu prieku un par savu prieku par Tavu prieku par savu prieku!    

oi, nolādēts ar 1 aci! iebraukt ar motoreni niedrēs (polšs līdz!) (visas laivas sen nozagtas!), ūdensslēpošana pa Vecdaugavu, stopēšana un Tallinu un Viļņu, brauksāna uz Bākūzi luģēt (nu, ar slēpēm pie pakaļkājām braukt lejā no kalna!), baldēt līdz 4.00 rītā pie tējiņas un Džima Morrisona muzona un labas grāmatas, oi.    

Nu jā, nostalģijai it kā nav ne vainas.   Taču nedaudz skumīgi , būs atgriesties pie naturālās saimniecības 21.gs. ! Konservēšanai, truškopībai, maizes cepšanai un tt. tas par ko tika minēts šajā diskusijā, domājams, šajā gadsimtā būtu jābūt hobiju līmenī, nevis iztikas nodrošināšanai.    Drausmīgi,ka iespējams cilvēks ar savu darbu (atalgojumu) nevarēs nodrošināt sev vajadzīgā pakalpojuma vai produkta iegādi. Pfff... Izskatās, ka te pat ārstēt pašam sevi vajadzēs...

Klasika40 ... Visas vieglākās vainas daudzi jau tagad ārstē, turklāt veiksmīgi un arī -- taupīgi. Ja parēķina, cik izmaksātu pasmagas saaukstēšanās izdakterēšana oficiālā ceļā, sākot ar staigāšanu/gaidīšanu pieenes ārsta, no kuriem daudzi i sistēma, i Dieva doti, vērts celt savu kvalifikāciju. Turklāt savu mājinieku īpatnības un kaites zinu labāk un precīzāk, nekā lielākā daļa māsu ierakstījušas pacienta kartītē. Šī noteikti būs maksimālas pašapkalpošanās un naturālās saimniecības ziema.

nu, es sen ar paš- (un ne tikai!) ārstēšanos nodarbojos. kā šodien atceros - Lauras mamma ar draudzeni Lolitu saatcerējās rozīnes šokolādē un dzērvenes pūdera cukurā. sarūpēja dzērvenes, samala kafijas dzirnaviņās cukuru un ripināja pa to dzērvenes.
tagad jau atkal ir, tikai nevar jau piepirkt biezā kārtā.
no tādām jebitovoi padarīšanām man neliela nostļģija pēc gāzudeņa automātiem, vidēja pēc "īsta" saldējuma "īstā" vafelē, kurš izkūstot izrādās pirns vai krējums esam, nevis sakults HVZ-kas ar mazliet želatīna un mazliet krāsas. un kur tad vēl svaiga (tikko no nesen atvērtas 3 l burkas!) granātu sula - sarkana (venozo asiņu krāsā, ne arteriālo), ne brūna!
nu, man domāt, m/b bildi joprojām prātīgāk taisīt uz filmu, bet tā jau izprieca un dārga, tāpat kā dzērveņu ripināšana pa pūdercukuru.
pie pavisam naturālo saimniecību nevaidzētu atgriezties, kaut izskatās, ka uz to iet.
bet galvenā nostaļģija ir pēc rekādu zaudētu vērtību - ka vari kā cilvēks un ka nav visu laiku jādzīvo ar rokām līdz elkoņiem sūdos, lai izvilktu kailo dzīvību. ka vari kā cilvēks pasēdēt ar leišu, igauņu, krievu un vācu draugiem pie tējas vai polša, parunāt par dzīvi un mākslu, stāstīt sūdu stāstus un stāstus par to, kā 1X bija, lamāt valdību un stāstīt aņukus, par kuriem gadus var dabūt. valdību jau var lamāt drošāk, tak prieka no tā nekāda - padumjajā laikā bija cerība, ka tas murgs varbūt tomēr beigsies, tagad ņe figams.