siipol,novecot sākam no piedzimšanas brīža   

anita - tas tik tāds neizdevies teiciens :) novecošana drīzāk sākas ar brīdi, kad atpakaļ skatieni tiek mesti biežāk, kā uz priekšu :)
man nesen nācās saskarties ar cilvēkiem gados, kuri negrib un laikam arī nevar pieņemt neko jaunu... visam jābūt tikai tā, kā bija viņu jaunībā un spēka gados... un ne citādi... ja dotu šiem varu, tad pagrieztu laika ratu atpakaļ uz psrs laikiem :)

es nesatraucos par sīpola komentiem... principā ir jau taisnība,ka sākam uz to vecuma pusi gremdēties atmiņās,piesardzība var būt ne,bet izpratne un miers,palēninātas kustības manā izpratnē nozīmē to,ka vnk nesteidzos ,neauļoju pa galvu un kaklu,tāpat visu nepaspēsi..jāuztver viss vienkāršāk   ..es to visu vairāk uztveru kā garīgo nevis fizisko aspektu un tad nav problēmu satraukumam,ko <<jaunuļi>> domā

siipols - un nevajag te norādīt citiem, kur doties un kurās runās iesaistīties :(

tieši tā, tāpat nevajag norādīt, par ko runāt, par ko nē, kuru komentāru dzēst, kuru nē. vīrieši ir pragmatiķi, sievietes romantiķes. nevajag viņām liegt to prieciņu. vēsturiski ir vienmēr bijis, ka vīrietis lauž jaunos ceļus, kamēr sievietes saglabā un kopj uzkrātās kultūras un citas vērtības. abiem vienlīdz būtiska nozīme. tāpēc mani reāli besī vīriešu augstprātība šajās lietās, uzsverot tikai un vienīgi sava virziena nozīmību.

un arī man ir tiesības uz savu viedokli, ja mani kas besī. un tiesības šo viedokli paust tāpat kā Tev, dārgais Siipol.

un kas ir slikts tajā, ka novecojam? nu - un kas? tā ir realitāte!!! dabisks process, nav nekā īstāka par novecošanu, kad skrējiens "pēc kaut kā", "kādam pa priekšu", "lai apdzītu kādu", "lai panāktu kaut ko" - šis skrējiens pierimst. nu nafig tas vajadzīgs?

Bez pagātnes nav nākotnes, bet, ja cilvēks dzīvo pagātnes atmiņās, nākotne solās būt vienveidīga.

šodien jauka diena... tā arī vērtība.   ..smaids... tas jau kaut kas arhaisks ,bet tomēr patīkams   

varbūt,ka arī aizķēra tas vārds par novecošanos,ja tā mierīgi padomā   

Pagātnei nav nozīmes, tā ir pagājusi, nākotne nav zināma, to nevar novadīt. Paliek šodiena. Dzīvot vajag tā kā šodien var, grib un ir patīkami   

spar, bet vai tad šajā diskusijā stāsts par to... ?

Lai jau katrs izsaka savu versiju... bet ... es arī ļoooti uzmanīgi skatos uz tiem, kuri nekādi nevar šķirties no mīļotā žiguļa... reiz bija runa par kādu vadošu amatu, tika ieteikts vīrietis, kurš joprojām brauca žiguli... un ne gluži nabadzības dēļ...
Es teicu, ka uzmanītos ar tādu, kurš ir uz Jūs ar jaunākām tehnikām, tehnoloģijām... būs varbūt labs izpildītājs, bet progresu tajā amatā, nozarē sagaidīt būs grūti...

Man arī no mantām grūti šķirties. Jawiņa stāv garāžā kaut ar viņu netiek brauks, bet atdot citam žēl. Kā nekā pats pa vasarām rukājot sapelnīju   

Ne par to ir stāsts... ka žēl šķirties... bet dzīve tomēr iet uz priekšu... es arī ne uzreiz pieņēmu mobilo telefonu un draugi.lv man likās liela muļķība..   

spare1 - Pagātnei nav nozīmes, tā ir pagājusi, nākotne nav zināma

nu, gan tagadne, gan nākotne atkarājas no tā, kāda bijusi pagātne. domāt par to, "kā būtu bijis, ja... " gan jēga tikai "dlja upražņeņija v ostoumii" un lai līdzīgus fēlerus nepieļautu nākotnē.

es a par daudz pie’;keros priekšmetiem, bet ne viņu pašu dēļ - dēļ viņu vēstures, nu, dēļ tā, kas ar tiem saistās.    

Es guļu sava vectēva gultā, kurai ir kādi 100 gadi ne jau tāpēc, ka nesanāk jaunai...    

nu jā. toreiz tā taisīja, ka varēja bērniem un mazbērniem atstāt. tagad, vispasaules pamperizācijas laikmetā, kad "ātrāk, vairāk, lētāk, sūdīgāk" tas neiet cauri. man patīk lietas, kuras taisītas tā, kā Tava vecfātera gulta. tā joprojām taisa "Zeiss" optiku.

Harald. fotomāns, tā ir Tava diagnoze       ... Tu jebkurā diskusijā par to parunāsi... un es jau sāku ieklausīties    

... dzīves un gadu laikā zaudētās vērtības...    

Nelasīju visus komentārus... bet, man sanāk, ka nekas nav zaudēts. Tas viss ir bijis, tagad ir kas cits. Jā, bija mājās cepta maize, siena pļava un runkuļu lauki, bet es galīgi nevaru teikt, ka pēc tā esmu noilgojusies vai skumstu. Reizēm padzīvojos atmiņās un viss. Un jā... nesen piedalījos mājas maizes cepšanā... process tas pats, bet sajūtas pavisam savādākas.

Process ne tajā vietā ne tajā laikā ir kas pavisam cits... es nekādi nespēju iedomāties putraimdesu cepšanu (to putraimdesu cepšanu) elektriskajā cepeškrāsnī...

pienene47 - Harald. fotomāns, tā ir Tava diagnoze

specially for You - variants bez foto pieminēšanas:

nu jā. toreiz tā taisīja, ka varēja bērniem un mazbērniem atstāt. tagad, vispasaules pamperizācijas laikmetā, kad "ātrāk, vairāk, lētāk, sūdīgāk" tas neiet cauri. man patīk lietas, kuras taisītas tā, kā Tava vecfātera gulta. ko tā joprojām taisa, droši nemāku teikt. skat. kaut sūda "Aidas" - elektrolīķi izžuvuši, skan kā no buļļa pakaļas (josla no laika gala 12 500 Hz!), kā saka speciālisti "basene pirž", neviens zolīds cilvēks uz tāda lentu virsū neliks un karst un kā apštopē, tā lenta uz triacetāta pamatnes saplīst, lenta uz lavsāna pamatnes izstiepjas, bet motors joprojām griežās, kur "Bākai-203" 1/2-ceļā dabūju mainīt.