marīins,sakārdināji riktīgi,jūtu to smaržu   

Nostalģija pēc pagātnes jau nav nekas jauns. Nesen filma( dokumentāla) par ASV pirmo ieceļotāju dzīvi šodienās tika rādīta. Dzīves stils un veids kā 18 gs vidū... bet, vai patiesi mēs gribētu tā laika piem.medicīnu ???
Viss te romantizētais ir tik ilgi jauks, kamēr tevi pašu neskar tiešā veidā, ka tu vari pagātnē kā muzejā ieiet un pēc laiciņa iziet.
Ne jau visi gadsimtiem veidotie sasniegumi ir viennozīmīgi labi, bet lielākā daļa patiesi tāda ir.
Kuram no jums nav mobilais telefons??   

Jā, Spare, kā nepazaudēt to smaklo robežšķirtni, kur saniegumi par trūkumiem pārvēršas. Kā, laikam ejot, spēt pieņemt jauno, vajadzīgo, neizmetot vērtīgo arī no pagātnes... Kompromisu māksla...

Nu slimnīcā drīz arī iesim kā uz muzeju... jo tagad ir tā, ka patiesībā ir nepieciešama operācija par 1000 latiem, bet atļauties vari vien par 200...    un labi, ka vēl to vari ...

sāksim rūpēties par īstajām vērtībām-veselība taču ir pati galvenā vērtība,varam taču vēl piedomāt pie tā,ko ēdam,ar ko kontaktējam,kādos apmēros,vai mums vajadzīgi tie un šie sakari un attiecības,kas mūs izsūc un pēc tam izmet mēslainē... sākam <<lielo tīrīšanu>>   

savādi, nesaprotu, kāpēc tas viss jāpavērš tā, it kā te kāds tiektos atpakaļ. runa ir tikai par atmiņām, ja es pareizi sapratu pieneni. tas, ja man patīk un ir mīļi kaut ko atcerēties, nepavisam nenozīmē, ka es mēģinu citiem iestāstīt, ka šoodien joprojām tā jādzīvo.

Un ko teiksiet par šo... mūsdienu tehnikas laikmeta sabojāti un neizkopti rokraksti???   

Un kurš novērtēs materiālā izteiksmē, cik zaudē, vai cik iegūst bērns un viņa vecaki, ja šūpļadziesmas vietā fiksi uzliek kaseti ar multeni?

katru dienu ar to saskaros darbā..uzskatu,ka glītrakstīšana jāievieš atkal sākumskolā... ir pat kolēģes skolotājs,kas palūdz uzrakstīt viņu vietā,jo tā arī pasaka,kopš rakstot ar datoru,rokraksts vairs neesot tāds

kā pretargumentu varu minēt,kā tika strostēti skolās kreiļi,kā visiem bija jāraksta vienādi slīpi šķērsvītru burtnīcās

Jā, Haijam, es arī brīnos par šādu sarunas pavērsienu. Nenoliedzam taču attīstību, sasniegumus, ērtības un laika ekonomijas labad radītas foršas lietas. Bet... visu nevar izteikt naudā, laikā vai kādās citās mērvienībās. Ka tad mērīsiet cilvēcisko attiecību siltumu un māju sajūtu???

versija,es jau arī grēkoju šajā ziņā savu laiku,bet parunāt centos pirms aizmigšanas,centos uzlikt roku uz galvas... tas esot ļoti svarīgi bērnam katru dienu   

pretargumentu glītrakstīšanai.   ..kreiļus lauza toreiz,piekrītu,es tajā laikā vēl bērnudārzā strādāju... tagad skolā pat pārsēdinu bērnus,jo kreilītim iznāk tā rakstīšana ačgārnāk un traucē blakussēdētājam

tur jau ir tas <<joks>>,jo vairāk darba mūsu vietā veic tehnika,jo mazāk mums paliek laika cilvēciskajām attiecībām... kur atbilde..,vai ne tikai mūsu pašu nevēlēšanās   

divejadas izjuutas paarnjem senjojot, atceros savu teeti
Seenju maniaks          rudens sezona regulari uz skolu sestdienaas negaaju, bastoju... jo ar pirmo gaismu bij mezhaa jaabuut

Protams, kreiļu laušana un lauzīšana bija muļķība/tumsonība, bet glītrakstīšana trenēja gan koordināciju, gan acumēru -- manuālā darba kultūru! :) --, kas nevienam netraucē, pat palīdz. Man palaimējās vēl pamatskolā ar darbmācības skolotāju, kurš prasīja rakstīt maksimāli precīzā tehniskajā rakstā, un visu savu kursu iesāka ar mācibu, kā tehniski pareizi asināt zīmuli un izmantot zīmuļgrafītu cietības & mīkstuma atškirības... Akurātība, ko prasīja tušas rasējums... Vai bija jēga? Bija, jo viena daļa cilvēku ikdienā reizēm nevar iztikt bez kādas shēmas, -- sadzīves topogrāfijā, piemēram: kā saprotami uzzīmēt paziņam shēmu, kā uz kādu vietu aiziet/aizbraukt, protams, Tom-Tom autombīļos jau ir daudziem, bet uz veļļuka ar Tom-Tom sarežģītāk...

Vai pilsētā viss ir tik moderns, kā pilsātniekiem pašiem izskatās? Ne toreiz, ne tagad. Protams, tagadējās tumsonības izpausmes mums vēl nav īsti zināmas, -- savulaik cilvēki, 60-to saķumā DDT indpulveri bēra palagos pret blusām. Toties 60.-tajos un 70.-lauku biteniekiem, kaut ne visiem, bija skaidrs, cik ārstniecisks un dziedinošs ir propoliss/"bišulīme"... 70.-7o vidū, viduskolā učenes apkaroja košļeņu žļembātājus, -- tikko saaukstējos, iemetu mutē labu bumbuli propolisa tīrmantas un... protams, žļembāju tāpat? Tai uzmācīgajai karotājkazai, kas ar Staļingalvu uz sarkanā diploma beigusi universitāti nekas cits jau prāta nav, tikai viena doma, - a es saku zāles pret saaukstēšanos... A šī man -- parādi: protams, mutē zaļi melns tas bumbulis! Vē-ē!/Fui! ... Pati gribējāt, -- varu pacienāt, kas saslimsiet, vai -- diebt uz aptieku pēc ķimikālijām... Uhhh, kas par jandāliņu! Grūts tas apgaismības darbs... Vai kaut kas mainījies? Ja līdzīgā situācijā nonāktu tagadējā skolotāja, -- kas notiktu, cik atšķirību karikatūrā?

shobriid skjiet ka pietruukst elementaras rakstishanas iemanjas, jo skjiet ka ar fikso pogu spaidishanu viss atrisinaats...
kaada tur vairs glliit -rakstishana

sascha- man tagad arī ir ierobežoti līdzekļi, jo krāju ceļojumam rudenī. Bet, formu saglabāt gribas, tāpēc izvēlējos pārs dvd ar aerobikas vingrojumiem, striptīza elementiem (baigi labie stiepšanās, lokanības vingrojumi) + hanteles, lecamaukla, rinķis... laba mūzika vai TV un viss kārtībā!    

Dzele! > :) Jā, -- un compis pilns ar dažādiem fontiem/šriftiem, bet, tikko ieraugi izsmalcinātu, kaligrāfisku rokrakstu uz kāda grāmatvāka, gandrīz nekļūdīgi vari pateikt autoru tam vākam, jo tādu specu Latvijā palicis maz... Real hand-made/roku darbs tomēr ir vērtība, kas garu silda.

nu ir mīļas man tās grāmatas ar skolotāju ierakstiem   ar tušu rakstītās īpaši