Savlaik tieši Purvciemā šitāds atgadījiens iz dzīves ar bij: Tanīs laikos dikti modē tiem sievišķiem bij kažoki, nu ne jau dūnu praciņas- šodiendienas bļāviens, bet tādi pamatīgi īsti zvērādnieki- nūtrija un lapsis! Tais daudzstāvenēs tak vēl vienu modes lietu dāmas bij ieviesušas- katrai kārtīgai kažokzvērēna īpašniecei, arī zvērēns pie pavadas... suns, vienai klēpju, bet citai ar tāds druknāks- buldogs, ņufītis, sanbernārs vai citas sugas kažoka sargs.
Nu tak no rītiem, agri pirms darba, tie visi suņi jāved pačurāt uz pagalmu. Dāmas uzmet aši savus kažokus, virs naktskrekla vai pidžamas un ar saviem suņiem uz mājas kāpņu telpas liftu prom
... tik, redz uzradušies bij tur kārumnieku bandiņš, nu ne tak to dāmu plikumus zem naktskrekliņa čamdīt, bet kāri uz to dāmu kažokiem. Ta nu taisni liftā, turpat sargsuņu acu priekšā, tika ar viņas izģērbtas... un ta kā spoki, kliegdami un bļaudami, naktsreklos plivinājās skriedamas pa kāpņu telpu, bet suņi riedami nopakaļ. Tā to kārumnieku bandiņu ar nenoķēra, bet dāmas savus mīļuļus sāka vest čurināt laukā, vecajos mētelīšos ģerbtas, kažoku modes skati atstājot uz gaišāku rīta stundiņu.