Kādreiz patika. Laikam tā sajūta, ka visi pagalam, a man paveicies ;o))) Bet tad reiz atskartu, ka man nepatīk vērot, ka kādam dara pāri... un tā vairs gadus 12 vairs neskatos

Tapatvien , nu tak par kūlu!!!

Tapatvien, es par to zemdeķu šausmeni tai komentā 14.04.2012.-11:15:09! , riktīgi paspruka smejamais.

ube | 14.04.2012. - 11:18:02

Laba Galkinam parodija par šausmenēm...

Tu par to parodiju kur viņš apraksta kā bēg no miroņa un nekā nevar aizbēgt????


Es arī teikšu, ka nav veselīgi, ka tīk šausmenes, jo tad ir vieta padomāt par cilvēku kā tādu. Es neskatos, bet tomēr, ja kara filmas pieskaita šausmenēm tad tās gan es skatos!

Dzīvē dažreiz ir patiesas šausmas. Tās labāk nepiedzīvot

Tādas mistiski dīvainas lietas ar ceļu satiksmes negadījumiem, kādā konkrētā ceļa posmā, reizēm tak liek aizdomāties un tā arī līdz galam neizprast. Latvijā esot uzskaitīti, vismaz 7 šādi ceļu posmi, kuros avārijas gadījumos nopietni cieš un atņemtas tiek neskaitāmas cilvēku dzīvības. Viens šāds bīstamais punkts ir Lestenes krustojums, it kā ļoti labi pārskatāms no visām debess pusēm, uzbūvēts pēc visiem drošības noteikumiem, pat ar norādi par uzmanīgu braukšanu un pat lieku braukšanas ātruma ierobežojumu, jebkuram auto mīlim dzirdēta vieta. Esmu dzirdējusi, ka daudzi autobraucēji izvēlas labāk mest līkumu šim krustam, izvēloties garāku un ne tik labu braucamo ceļu Ventspils, Rīgas un lidostas virzienā, kā arī Saldus un Dobele. Cilvēki ir pieņēmuši, ka visa bēda esot tā, ka šis krustojums uzcelts uz sensenas kapu vietas, it kā šī nu esot viņsauliešu kāds brīdinājums vai sods.
Ko par to domājat?

O, moins... vē ltak ir arī Bermuds ... bet nav pat laivā jākāpj, šitais jau ir tas centrs!

ube!
Vispār jau nebaidās tikai muļķi un idioti:)
---------
Ja par sapņiem, tad esu nelaimīgs/laimīgs :)
Sapņoju, bet jēgu tam neredzu.Tā dzīve laikam ir bijuse kruta, ka joprojām murgi rādās:D

Te jau reiz diskusija bija par to.

Skaidrs, te esmu ar novirzēm, pie tam vēl muļķe... Dzīvē šausmas nepiedzīvoju, tāpēc šausmenes skatos bez bailēm. Saatan, vai tad tu baidies, skatoties šausmenes ? Kas tad ir muļķīgāk ?

Olīv!
Nu es šusmernes neskatos:).Arī jaunības gados viss bija pofig:)
Ja vien Hičkoka filmas šad, tad palūru:)
A tā biežāk sabīstos no sevis spogulī :)

Olivia, es arī esmu ar novirzēm , skatos šad un tad šausmenes. Parodiju šausmenēs smejos, birdinot baiļu asaras vēderu turēdama, bet psiholoģiska rakstura šausmu filmām pārdzīvoju arī līdzi, nopietni arī satraucos un baidos, gan salecoties, gan arī iekliedzoties. Ir redzētas patiesi labas šī žanra filmas, kaut viena no tām - <Jēru klusēšana>, kuru pirmo reizi skatoties, visas spalvas celās stāvus.

Es diskusijas sākumā izmetu to tēmu par šausmenēm vairāk jau kā jokam, ne nopietnam apskatam
Patiesībā jau cilvēku bailes, nopietnākas vai arī ne tik nozīmīgas pavada ikdienā, reālajā dzīvē. Baiļu pārvarēšana un iemācīšanās sadzīvot ar tām, ir nopietna, sevis izglītošana psiholoģiski. Par to es varētu rakstīt daudz un dikti, bet man vairāk gribējās par šo lietu ar Jums it kā papļāpāt vienkāršā valodā, par tām bailēm, kuras protat ielikt rāmjos un valdīt pār tām.

Cik nu man tās šausmenes ir gadījies redzēt, tik esmu skatījusies bez bailēm, jo pieaugušam cilvēkam jau tā kā būtu jāsaprot, ka tas ir tikai kino Ar bērniem ir savādāk, bet arī tās bailes ir pārvaramas. Man ir konkrēts piemērs - mans jaunākais dēls apmēram 6 - 7 gadu vecumā tās šausmenes bija saskatījies, jo tas kā reizi bija tas laiks, kad tādas sāka brīvi rādīt televīzijā. Rezultātā viņam bija posms, kad viņš baidījās gulēt, man bija jāsēž klāt, kamēr viņš aizmieg, kaut abi ar vecāko brāli gulēja vienā istabā. Bailes izbeidzās tad, kad viņam radās izdevība nofilmēties vienā no pēdējām Rīgas kinostudijā uzņemtajām bērnu filmām. Kad viņš redzēja un izprata kino specifiku, pārgāja arī bailes.

Šausmu filmas traumē bērnu psihi. Kam vieglāk, kam smagāk. Zinu pietiekami daudz domājošus cilvēkus, kas bērniem neļauj skatīties ne tikai šausmenes, bet TV vispār, līdz zināmam vecumam.

Ube, tagad es arī to zinu, bet toreiz tas viss bija jauns un neredzēts. Pati skatījos Nu jau viss ir kārtībā, neviena psihe nav satraumēta. Mazmeita gan tādas neskatās.

Junona, esmu izbaudījusi šo nemieru arī uz savas ādas, bija laiks, kad bērnu ņēmu blakus sev gulēt diezgan ilgstošu periodu, meitiņu ne pa jokam bija nobaidījis kaimiņu suns. Pagāja ilgs laiks, līdz bērns iemācījās pārvarēt bailes no suņiem. Ir sastopami pieaugušie, kuri paniski baidās no suņiem, kaķiem, pelēm, bitēm, zirnekļiem utt., bez psiholoģiskas iejaukšanās, cilvēks pat nav spējīgs šis bailes sevī pārvarēt. Un patiesi, klausoties cilvēku bailes, ne kādi smiekli nenāk, jo tā patiešām ir ļoti nopietna problēma.

... nopietna problēma, bet šausmenes mīlam... vairāk kā dīvaini.

Nu, Jēru klusēšana gan ir nopietna, smaga, bet kapitāla filma. Un nebūt ne no tā plauktiņa, kur produkcija, ko apzīmē ar "šausmene".

Ube, Tu atkal par to pašu! Nu labi, izsaki- par ko Tu izjūti bailes, kā proti ar tām sadzīvot, kā kontrolē savas baiļu izjūtas?

Dyn, Tu jau nu nebūsi mans psihoterapeits...