mīlestība var būt kā vērtīga dāvana tikai no harminiska, iekšēji sakārtota cilvēka. Jā, no cilvēka, kurš prot sevi mīlēt, kuram pašam ir skaidrs, kas viņam nepieciešams, kurš prot pats to sasniegt nevis gaida no citiem. Ja cilvēkam primārais ir attiecības, agri vai vēlu iespējams zaudēt savu identitāti - izšķīst otrā, attiecību nākotnes vārdā darīt visu, lai otrs būtu apmierināts, burtiski kā suņuks no acīm nolasīt, pamazām atsakoties no sev svarīgā, nepieciešamā. Tādā gadījumā šī jau vairs nav dāvana - tā pārvēršas vajadzībā - man ir nepieciešamas šīs attiecības, šis cilvēks, jo man ir bail palikt vienai/ - am.
Taču, ja primāra ir sava iekšējā harmonija, pašrealizēšanās, tad cilvēks iemācās kontrolēt savu egoismu (tas, būsim atklāti, piemīt mums visiem) būt pašpietiekams, un tad arī attiecības, mīlestība, otrs cilvēks ir nevis kā salmiņš lai izdzīvotu, radītu laimi, bet patiess prieks, brīvi plūstoša enerģija, kas iekrāso dzīvi. Šādā gadījumā cilvēks spēj otram dāvāt mīlestību: jūtas, emocijas, atbalstu, prieku, sapratni utml.
Un šadā gadījumā arī viņa darbs jeb pašrealizācija tikai iegūst, jo cilvēks ir iekšēji brīvs, viņa smadzenes nenomāc "zaķu, vāveru medības" (atsauce uz Krotu).
Tā es to saredzu. Ir citi varianti?