Mani vērojumi: ja vīrietis atļaujas būt ievainojams, vairāk uzdrīkstas eksperimentēt, kļūt muļķīgs, kļūdīties, un rezultātā attiecībās ir mīļāks, spēj iepriecināt pat ar it kā niekiem, jo viss nāk no sirds; taču, ja vīrietis ir sava prāta vergs, tad tas viņam arī sasien gan sirdi, gan mēli, gan rokas, gan uzdrīkstēšanos, gan fantāziju...

Un man visi mazmeitiņas dāvinātie zīmējumi ir saglabāti, pat ja tās ir tikai divas švīkas, jo tā taču bija dāvana man

Junona ! Tikai svētu patiesību iz personīgo mazbērnu un radinieču pieredzes . Tikai nerunāsim par dāvaniņām no ārzemju braucieniem - tas neskaitās . To visi praktizē - arī es . Bet ir runa par ikdienišķiem apciemojumiem ar obligātajām apdāvināšanām bez vajadzības . Un savā apdāvināšanas apmātībā cenšas atnest tādus našķus no kuriem cenšamies atbrīvoties kā kaitīgiem veselībai . Argumenti ??? Bet man taču ir tiesības apdāvināt ko gribu un kad gribu ...

versij

Un vēl es nekad neaizmirsīšu kā vīrietis nakts vidū skrēja pa Viļņu un meklēja puķes, kad uzzināja, ka man ir dzimšanas diena

Vīrieša un sievietes attiecības ir īpašas un kā sacīt "no citas Operas" nekā bērnu, vecāku un vecvecāku attiecības .

Savā ziņā īpašas ir kā vienas, tā otras un trešās. Un es tomēr uzskatu, ka... kurš jau nu ir gauneris un izpausmēs nabags, tas tāds ir pret visiem.

Jā, te es gribu piekrist Versijai

Mīlestības apliecinājumi, kas nāk no sirds, ir vienādi visās attiecībās, un bērni mācās no vecākiem: ja redz viņu starpā dāvināšanas - saņemšanas prieku, tad arī paši to prot novērtēt un baudīt... vienalga, vai šī uzmanība ir nemateriāla via materiāla, taču TAI JĀBŪT REDZAMAI
Tak nav jākrīt grāvjos ar dārgām un veselību maitājošām lietām...

Es esmu par lutināšanu, jo dzīve jau tāpat <pamocīs>.
Tad nu labi, ja ir kāds, kurš palutina.
Lutinātie cilvēki mācēs lutināt arī citus.
Esmu dzirdējusi, kā skarbi cilvēki saka, - mani neviens nelutināja, kāpēc lai es to darītu...

Ai!

Bābieši paliek bābieši:)

Uzdāvinās triperi, nez tad ar smaidīs?:P

satan, vai tiešām tava pasaule ir melnbalta?

Nevaram mēs visu vispārināt.Zinu gadījumus, ka skarbums ir no baidīšanās kļūdīties, būt smieklīgam, būt nesaprastam.Tāpat arī mīlēts, lolots vīrietis nu ir izaudzis un ir kļuvis tik mīksts un uz visu pasauli abižots, jo par maz viņš tiek lolots, mīlēts.Ne tā, kā bērnībā.Tātad jau otra galējība.Kurš zin pateikt, kad mīlestība, ko dodam bērniem tiem pieaugot kļūst par postu ?

inkognitoo | 20.10.2011. - 17:56:17

satan, vai tiešām tava pasaule ir melnbalta?

Kāpēc tā domā? O_O

he, rau redz to lutināšanu katrs izprot pa savam... bet es saku par, un ne tikai gribu bet vajag... tas palīdz lauzt to stereotipu, ka viss ir janopelna, lutina tāpat vien, tapēc, ka gribas redzēt to smaidu kas atplaukst, vai sasarkušos vaigus... dāviņāšanas un iepriecināšanas prieks...

... un bērns ļoti labi prot izmantot un jūt, ka vajag tikai pačīkstēt un "mīkstie" un akli mīlošie vecāki darīs visu ko viņš grib . Un reti attaisnojas, ka pārmērīga lutināšana un mīlināšana bērnībā tiks kompensēta ar tādu pašu atdevi vēlāk . Bērns pierod būt tikai par ņēmēju ... un prasītāju .

Da visas tās omes ir vairāk vai mazāk vienādas ar savu uzbāšanos.(pa tiem uķi/puķi mīļumiņ, vajadzētu pa dirsu sadot)
Ja es būtu zinājis, ka mana ome ar savām dāvanām dzīvi var padarīt tikai grūtāku, tad nevienu dāvanu nebūtu ņēmis.Lai iestāda puķu dobē.
Mazums šitādas dāvinātājas ir redzētas.Tie sīkpirži, kuriem dāvina dafigā reizes mazāk, ātrāk sagatavojas dzīvei un turpmākā ģimenes dzīve ar būs stabilāka.
Sākās ar sīkumiem, beigās bez maz vai miljonu sīkpirdis gaida kad uzdāvinās.Vienai otrai omei pašai nav sajēga ko dara, bet liekas ka viņa ir viss pareizākā.
Es savai sievas mātei aizliedzu piekopt šo dāvināšanas modi.Savai mātei tā pat.
Izauga normāli bērni, kuri jēdzīgi var lielajā dzīvē ieiet.Palīdzību no manis prasa reti.
Abas omes kapos.Tā kā miers un bērziņš:P

tikaj par !

merkur- ir tāda smalka, netverama robeža starp to, ko dodam tādēļ, ka mums pieprasa, un starp to, ko dodam lutinot.

Ja iet runa par bērniem, viena nianse, ka biškiņ jāiet laikam līdz, lai bērnam visas vajadzības neatdurtos pret to, ka citiem ir, bet viņai nē. Katra lieta, kas paša bērnam būs pirmajam, atsvērs vismaz 10 lietas, kas ir citiem.

No bērna puses tas izklausās apmēram tā, ka, man, lūk, ir šitais, Pēterim ir tas, bet Annai lūk vēl kaut kas. Bet, ja viņai nebūs tā sava lieta, tad lūk tam bērnam vajadzēs gan to, kas ir Annai, gan to, kas Pēterim, gan arī to kas Pašai un Mašai, rezultātā tāpat visu nesapirksi un bērns vienalga čīkstēs. nu, labi, kaut kas no tā jau arī ir jānopērk, galu galā, patērētāju sabiedrībā dzīvojam, pērkam, pērkam, pērkam...

Droši vien jau atkārtojos. Lutināšana NAV nopirkšana. Lutināšana ir ar savu attiksmi pret otru izrādīšana, cik viņš man ir ļoti svarīgs, mīļš un neaizstājams. Īpašs.