Es vispār nevaru iedomāties, ka varētu aiziet pie mazmeitas un neko viņai neaiznest. Man ir prieks, ka bērnam ir prieks. Un kad es esmu kaut kur ārzemēs, es vienmēr kaut ko atvedu visiem ģimenes locekļiem, ne tāpēc, ka šeit to nevarētu nopirkt, kaut gan ir lietas, ko tiešām nevar, bet tāpēc, ka es par viņiem piedomāju un gribu, lai viņi priecātos. Manuprāt, tas ir pats par sevi saprotams.

vieni saņem dāvanas ar patiesu prieku, apzinoties, ka dāvanu spēja dāvinātājam var mazināties, toties citi/citas, ņemot šīsdienas davanu jau štuko par nākamo...

Vieni sniedz dāvanas ar patiesu prieku, toties citi nesniedz, apriori pieņemot visas par izmantotājām.

Guntass, ja ōme sāk apliecināt sevi/priecāties par sevi kā dāvinātāju, tad mazbērnu vecākiem ar laiku var rasties problēmas, -- jo viņi paši tā nespēj, piemēram...

junona, pilnīgi Tev piekrītu.Un nevajag mums gaidīt kautko pretī.

mariin, es rakstīju, ja prieks ir pašam dāvinātājam nevis prieks par sevi kā dāvinātāju.Atšķirību redzi?

Versij, nu gan Tu brutāli sašaurināji dāvināšanas priekus, iespaidus un samērības...

brrrrrrrrrrrrrr..noskurinos..par tadu reķinašanu..

Tiešām, Marīn, kurā vietā Tu saskati priecāšanos par sevi kā dāvinātāju? Tev laikam vēl nav mazbērnu

mariin, TU vispar spēj KAUT KO uzdavinat tapat vien...

Reizēm tā brutāli sašaurinot, vispārinot un pārspīlējot, kāds pamana beidzot kaut ko, ko līdz tam normālā varantā nav spējis ( nav gribējis ) saskatīt. Tā gadās. Vai negadās. Ja pārāk bieza āda

..tiešām brr..jānoskurinās... par attieksmi... ja redzēšu, ka ar mīlestību pasniegts, tad pat sakaltušu smilgu pušķītis sagādās prieku.
... Bet no Marīna neņemtu neko, jo skaidri saredzams kalkulators kabatā!!

mana dzive ir bijis viens virietis kas pa visu laiku ko satikamies neuzdavinaja NEVIENU pukiti..
par neko citu ij nerunajot..
jasaka sexa vinjs ari bij 0...

Te neliels ieskats vīrieša loģikā, kas sievai vakarā nes ziedus... jo lielākas ziepes sastrādātas, jo lielāks ziedu pušķis tiek uzdāvināts.(piedotiet ja kādu no vīriešiem esmu aizsskārusi).Tas no anekdotes un kā zināms visas anekdotes rodas iekš dzīves.

Vai nav tā, ka vīrietim jau vēsturiski ieprogrammēts "atnesīšu mamutu, visi priecāsies, bet atnesīšu tikai zaķi, prieka nebūs"? Līdzīgi arī šodien - vienkārši zemapziņā ganās "tarakāns", ka gaida no viņa nez ko svarīgu/dārgu/iespaidīgu, un, ja to nevar, tad labāk nedod neko... Tās ir bailes būt nenovērtētam, smieklīgam, bailes "aplauzties"? Un šajās bailēs dzīvojot, pat neieklausīties, nepieņemt, ka sieviete spēj novertēt vienkārši uzmanību, kas izteikta pat ar dzirdamiem, redzamiem, sajūtamiem sīkumiem?
To, ko iekšā jūt, jau kaut kā arī uz āru jāizrāda...

Tad labi, ka visi nav bailīgi

Marin ! Tu trāpīji kā naglai uz galvas par nevienlīdzību lutināšanā . Ja viena puse cenšas ievērot savas iespējas un samērību apdāvinot un lutinot, tad to visu izbojā tās viešņas, kuras uzskata, ka bez dāvanām vispār nedrīkst apciemot mazbērnus . Pati vecmāmiņa vairs nav vērtība, bet gan tikai viņas dāvaniņas ...

Pilnīgas muļķības Tu tagad runā, Merkur

Merkur... tad stādies priekšā... ka uz manu svinamreizi mazdēliņš atbrauc... un platu muti smaidīdams un laimīgs... pasauc mani maliņā un čukst... OME, ES TEV PUMPERMIĶELI ATVEDU!!!!!... un atver plaukstiņā sažņaugtu salveti... ar pusapēstu paša kārumu iekšā...

merkurs | 20.10.2011. - 14:43:04


/māj ar galvu/

Feini, Versij..man gandrīz bimbiens uznāca..to vizualizējot!!