Versij, kāda rakstura uzņēmumā tu darbojies?
"Man reiz bija paziņa, dakterīte- neiropatologs. Pēc viņas teiktā toreiz tālajā 2004. g. Gaļezerā tā nebija reta parādība, kad tika ievesti grūtdieņi, kas salietojušies sazin-nezin ko, uz glābšanu. Citiem pacientiem, kas ne savas nolaidības pēc tur nonākuši, tiek atrauts laiks un daktera uzmanība. Bet par to, kas darās Sociālajos (?): ne jau tas kam patiešām vajag, būs tas dedzīgais prasītājs, un, galu galā, cik nu man tā pieredze ir bijusi, secināju- labāk neiesaistīties, citādi iegrāmatos tevi tajos pašos sarakstos, kur hroniķus, infantīli pasūtīs tālāk aiz stūra, kur saulīte taisās spīdēt kaut kad nākotnē, un tu, kas vēl līdz pastardienai nenonācis, tapsi līdzatkarīgais, gan no saraksta biedriem, kurā esi tapis iegrāmatots, gan arī no līdz pasaules malai nevarīgi iejūtīgo darbinieku administratīvajām peripētijām, kuras, mēdz būt, tajā viņu nevarībā ar viņu pašu agresiju un psiholoģisko teroru pārmijas. Jei bogu iekšām jābūt, lai tam ietu cauri un galā ne par zombiju bet par cilvēku noturētos un paliktu..
Tas, ko es gribētu piedzīvot, tā no malas raugoties, ir to sociālo darbinieku iziešanu ielās, kuru apgaitās tiek apsekoti ikkatrs grūtdienis, kas ubago. Kāpēc, kādi apstākļi, kā varam palīdzēt. Pie tām saistībām, proti, ļaudīm nodrošināt cilvēcīgu sadzīvi, ko šī valsts ir uzņēmusies, cilvēkiem nebūtu jādiedelē. Es tik pat kā neesmu sastapis tādus ļaudis, kas strādāt vai kaut ko iemācīties nevēlētos, cita lieta, kādā veidā tas viņiem tiek piedāvāts.."- teica ulditis, un "Bērnu Pasaules" rotaļu ieroču stūrītī, kur teju sodu izcietušie recidīvisti, izejot soc. reabilitācijas kursu, policistu-Snjeguročku uzraudzībā pa SantaKlausiem piestrādāja, tapis uzklausīts, piecēlās no kāda labi grimmēta vecīša klēpja..
0
0