Pastāstīšu, kā manam paziņai- ļoti tuvam draugam dzīve iegrozījās pirms šķiršanās:
Pāris gadus bija jau kā precējies, bet laimīgs sevišķi neizskatījās. Uzdrīkstējos pavaicāt, ko šis ne tāds ne šāds, kā mieru neatradis, apkārt staigā. Vai mājās viss labi, ar sievu vai mierīgi sadzīvojat. Draugs atbild: -pat pārāk mierīgi! Jau laulības naktī sieva paziņoja: -nu, tā, medusmēnesis mums jau bija (atceries tos neskaitāmos dažus vakarus, kad pa parkiem klaiņojām, uz soliņa sēdējām un līdzi paņemtos pīrādziņus ēdām, bet vienreiz pat stacijā pirkto belašu izlasi), tagad bērni jāgaida. Vēlāk, jau nedēļām un mēnešiem ritot, līdzko sievai gultā tuvojos, tā manāmi satraukta bez maz vai kliedz: „Tu ko, slims esi! Tiešām šizofrēniķis kaut kāds. Tev taču pie daktera jāiet!” Tā arī nesapratu, kāpēc. Ņēmu un liku reklāmu avīzē iekšā- kādā vīzē man tā jācieš! Atsaucās man sieviete vārdā Taņa, satikos, parunājos, viņai sarkanais teicamnieces diploms kaut kādās tur sarežģītās padomju tehnoloģijās, bet mani tas sevišķi neaizkustināja. Vēlāk kādā izbraucienā uzrunāju citu svešinieci, kas izrādījās nulle kā topošā modele- arī vārdā Taņa. Iedevu savu telefona numuru. Gāja laiks, un vienu dienu- tiešām,- paceļu klausuli, un atskan: -te Taņa! Es, aizkustināts no atmiņām par sarunu ar modeļu skolas skaistuli, iesaucos: Taņa! Kur tad tik ilgi kavējies, ka nezvanīji!? Dzirdu tādu kā mulsumu otrā vada galā, un tikai tad attapos, ka man ir piezvanījusi ne jau tā Tatjana. Pieklājīgs būdams, tomēr sarunu uzturēju, un gadījās tā, ka sarunāju jaunu randiņu, bet nu jau pie sevis mājās. Galu galā nenožēloju- tiešām izārstējos.