vai mums ir bail no vecuma? / 60
16/04/2009 09:30 | Diskusija lasīta 11057 reizes
Laikraksta The Times žurnālists Ei Ei Džils domā, ka mūsdienu sabiedrībā izplatītais jaunības kults ir galvenais iemesls tam, kādēļ sabiedrība nonākusi tajā punktā, kur "nāve bez ņemšanās" tiek uzskatīta par veca cilvēka pienākumu pret tuviniekiem. "Mēs spirināmies pretī dzīves pulkstenim gluži kā mazi bērni, kas negrib iet gulēt. Mēs stiepjam, saldējam un stiķējam savus ļenganos ķermeņus, lai piemānītu sevi un savus gēnus — tā, it kā lēcu, biešu sulas, pozitīvās domāšanas un hiphop slenga kokteilis mūs padarītu par mūžīgiem trīsdesmitgadniekiem." Bailes no novecošanas iet roku rokā ar bailēm no veciem cilvēkiem — viņi tiek nolemti baisai vientulībai, nogrūsti nost no acīm, jo "sastiķētie" nespēj pieņemt, ka arī paši kādreiz kļūs veci. Žurnālista spriedums par mūsdienu britu sabiedrību ir iznīcinošs: "Lielākā daļa cilvēku šajā valstī mirst izmisīgi vientuļi. Tas ir mūsu laikmeta un sabiedrības lielākais kauns un lielākās šausmas."
Vecie cilvēki apzinās, kas viņus sagaida dzīves pēdējos gados. Un, kā rāda sabiedriskās domas aptaujas, viņiem no šādas nākotnes ir bail. British Medical Journal pētījums rāda, ka astoņas no desmit austrāliešu sievietēm vecumā virs 75 drīzāk gribētu mirt ar vēzi vai sirdstrieku, nekā nonākt veco ļaužu pansionātā. Ekspertu secinājums — pansionāts atsevišķos gadījumos, iespējams, ir neizbēgama izvēle, taču ir svarīgi cilvēkiem dot iespēju piedalīties lēmuma pieņemšanā par to, kur viņi grib pavadīt mūža nogali. Savukārt vēstulēs The Guardian lasītājai tiek atgādināta arī tradicionālā, bet Lielbritānijā piemirstā iespēja — uzņemt gados veco māti vai tēvu savās mājās.
Vecie cilvēki apzinās, kas viņus sagaida dzīves pēdējos gados. Un, kā rāda sabiedriskās domas aptaujas, viņiem no šādas nākotnes ir bail. British Medical Journal pētījums rāda, ka astoņas no desmit austrāliešu sievietēm vecumā virs 75 drīzāk gribētu mirt ar vēzi vai sirdstrieku, nekā nonākt veco ļaužu pansionātā. Ekspertu secinājums — pansionāts atsevišķos gadījumos, iespējams, ir neizbēgama izvēle, taču ir svarīgi cilvēkiem dot iespēju piedalīties lēmuma pieņemšanā par to, kur viņi grib pavadīt mūža nogali. Savukārt vēstulēs The Guardian lasītājai tiek atgādināta arī tradicionālā, bet Lielbritānijā piemirstā iespēja — uzņemt gados veco māti vai tēvu savās mājās.
Atbildes (145)
=>malipka
" Man liekas, ka nekas cits neatliek kā tieši tagad pašai sākt radīt un veidot tādu vidi, lai bērni negribētu no tās aiziet kaut kur, mani atstājot vienu... Tas pagaidām nozīmē tikai vienu - ja ko darīt, tad visiem kopā, tā lai visi ir apmierināti un iesaistīti. "
Viss jau ļoti pareizi bet šaubos, vai ar laiku bērni negribēs veidot savu personisko laiku un telpu, kā arī darīt kaut ko paši, lai cik ļoti Tevi mīlētu. Vai arī sagaidi, ka bērni visu laiku Tevi stieps līdzi, lai kur dotos, vai tieši pretēji- nekur neatļausies doties, lai tikai Tu nepaliktu viena? Izklausās jau nu baigi egoistiski. Baidos ka šādā " konstrukcijā" iesaistīti protams būs visi, bet apmierināts būs tikai viens- Tu
Es saprotu- ir ģimenes svētki, tradīcijas, kopā darbošanās, abpusēja atbalstīšana un rūpes, tas viss piederās pie lietas, pie tā noteikti jāstrādā, tomēr vienu jau laikam derētu ielāgot - mūsu bērniem un bērnu bērniem ar laiku sāksies sava pastāvīgā un aktīvā dzīve, kurā mēs nevarēsim piedalīties. Un tas ir tikai normāli. Ar to jārēķinās. Mīlošā ģimenē bērni ir kopā ar vecākiem, vecvecākiem un otrādi, bet... ne jau visu laiku un bezgalīgi. Pat vairāk- lielākoties viņiem būs savas darīšanas. Ja vien vēliet viņiem labu.Pat ja vienā mājā dzīvosim.Pat ja vienu tīrumu kopsim. Katrā ziņā ja neesam egoisti, kas uzskata, ka bērni ir radīti tikai mūsu ērtībām, nevarēsim no viņiem paģērēt, lai dienas garumā tiktu kliedēta mūsu garlaicība un vientulība, kad vairs nevarēsim " tikt līdzi" . Nu beidziet! Priekš tā mums ir sava vecuma un domubiedru kompānija, un pansionāts nav tas sliktākais variants. Protams arī ne vienīgais, bet noteikti ne sliktākais Galvenais lai veselība turētos un gaišums sirdī.Tad jau arī pašiem būs pilnvērtīga noņemšanās un bērni ciemos nebūs aiz matiem jāvelk
" Man liekas, ka nekas cits neatliek kā tieši tagad pašai sākt radīt un veidot tādu vidi, lai bērni negribētu no tās aiziet kaut kur, mani atstājot vienu... Tas pagaidām nozīmē tikai vienu - ja ko darīt, tad visiem kopā, tā lai visi ir apmierināti un iesaistīti. "
Viss jau ļoti pareizi bet šaubos, vai ar laiku bērni negribēs veidot savu personisko laiku un telpu, kā arī darīt kaut ko paši, lai cik ļoti Tevi mīlētu. Vai arī sagaidi, ka bērni visu laiku Tevi stieps līdzi, lai kur dotos, vai tieši pretēji- nekur neatļausies doties, lai tikai Tu nepaliktu viena? Izklausās jau nu baigi egoistiski. Baidos ka šādā " konstrukcijā" iesaistīti protams būs visi, bet apmierināts būs tikai viens- Tu Es saprotu- ir ģimenes svētki, tradīcijas, kopā darbošanās, abpusēja atbalstīšana un rūpes, tas viss piederās pie lietas, pie tā noteikti jāstrādā, tomēr vienu jau laikam derētu ielāgot - mūsu bērniem un bērnu bērniem ar laiku sāksies sava pastāvīgā un aktīvā dzīve, kurā mēs nevarēsim piedalīties. Un tas ir tikai normāli. Ar to jārēķinās. Mīlošā ģimenē bērni ir kopā ar vecākiem, vecvecākiem un otrādi, bet... ne jau visu laiku un bezgalīgi. Pat vairāk- lielākoties viņiem būs savas darīšanas. Ja vien vēliet viņiem labu.Pat ja vienā mājā dzīvosim.Pat ja vienu tīrumu kopsim. Katrā ziņā ja neesam egoisti, kas uzskata, ka bērni ir radīti tikai mūsu ērtībām, nevarēsim no viņiem paģērēt, lai dienas garumā tiktu kliedēta mūsu garlaicība un vientulība, kad vairs nevarēsim " tikt līdzi" . Nu beidziet! Priekš tā mums ir sava vecuma un domubiedru kompānija, un pansionāts nav tas sliktākais variants. Protams arī ne vienīgais, bet noteikti ne sliktākais
Galvenais lai veselība turētos un gaišums sirdī.Tad jau arī pašiem būs pilnvērtīga noņemšanās un bērni ciemos nebūs aiz matiem jāvelk 
0
0
=> dzimumzīmīte
Pāris gadus atpakaļ es bēniem pateicu, ka līdzko viņi beigs skolas, es paņemšu kompasu, nostellēšu dienvidu virzienu un došos pasaulē, lai paši tiek ar visu galā. Un tiktu jau ar. Man galīgi nav bail palikt vienai, un ne prātā nenāk kādu ar varu turēt! Bet toreiz es tomēr nekur neaizgāju. Laikam sāku domāt par nākotnes ērtībām, kuru nebūs, ja tās neradīs. Negribētos dzīvot ar bērnu ģimenēm kopā, turklāt šaurībā. Abi bērni arī bija sataisījušies braukt prom, bet neaizbrauca, domāju, ka tieši tāda paša iemesla dēļ - pa svešatni dauzoties, te viss stāvēs uz vietas. Iespējams, ka viss, ko tagad daram kopā, viņiem kādreiz kļūs nevajadzīgs, paši sev cels, ko gribēs, kas to lai zin...
Tad viņi vienkārši būs palīdzējuši man radīt tādu vidi, kurā būtu apmierināta es viena pati, arī labi. Bet es zinu kā paša stādīts koks pieaug pie sirds...
Pāris gadus atpakaļ es bēniem pateicu, ka līdzko viņi beigs skolas, es paņemšu kompasu, nostellēšu dienvidu virzienu un došos pasaulē, lai paši tiek ar visu galā. Un tiktu jau ar. Man galīgi nav bail palikt vienai, un ne prātā nenāk kādu ar varu turēt! Bet toreiz es tomēr nekur neaizgāju. Laikam sāku domāt par nākotnes ērtībām, kuru nebūs, ja tās neradīs. Negribētos dzīvot ar bērnu ģimenēm kopā, turklāt šaurībā. Abi bērni arī bija sataisījušies braukt prom, bet neaizbrauca, domāju, ka tieši tāda paša iemesla dēļ - pa svešatni dauzoties, te viss stāvēs uz vietas. Iespējams, ka viss, ko tagad daram kopā, viņiem kādreiz kļūs nevajadzīgs, paši sev cels, ko gribēs, kas to lai zin...
Tad viņi vienkārši būs palīdzējuši man radīt tādu vidi, kurā būtu apmierināta es viena pati, arī labi. Bet es zinu kā paša stādīts koks pieaug pie sirds...
0
0
Nu nezinu, vai es gribētu, lai mans bērns tā pasaka Mums atkal bija cita runa, mans vīrs ilgu laiku bija bez darba un kaut kā sanāca runa par pensijām un nodrošinājumu vecumdienās. Abi dēli vienā mutē teica, lai par to nu gan mēs savas galvas nelauzot, par to domāšot viņi. Prieks, ka esmu tādus dēlus izaudzinājusi.
Mums atkal bija cita runa, mans vīrs ilgu laiku bija bez darba un kaut kā sanāca runa par pensijām un nodrošinājumu vecumdienās. Abi dēli vienā mutē teica, lai par to nu gan mēs savas galvas nelauzot, par to domāšot viņi. Prieks, ka esmu tādus dēlus izaudzinājusi.0
0
Pašlaik mēs izmantojam tikai tehniskās sīkdatnes (cookies), lai nodrošinātu pareizu vietnes darbību. Vairāk informācijas
© Tauta.lv 2024
Kontakti |Reklāma |Lietošanas noteikumi |Privātuma politika |Lejuplādēt lietotni