Laikraksta The Times žurnālists Ei Ei Džils domā, ka mūsdienu sabiedrībā izplatītais jaunības kults ir galvenais iemesls tam, kādēļ sabiedrība nonākusi tajā punktā, kur "nāve bez ņemšanās" tiek uzskatīta par veca cilvēka pienākumu pret tuviniekiem. "Mēs spirināmies pretī dzīves pulkstenim gluži kā mazi bērni, kas negrib iet gulēt. Mēs stiepjam, saldējam un stiķējam savus ļenganos ķermeņus, lai piemānītu sevi un savus gēnus — tā, it kā lēcu, biešu sulas, pozitīvās domāšanas un hiphop slenga kokteilis mūs padarītu par mūžīgiem trīsdesmitgadniekiem." Bailes no novecošanas iet roku rokā ar bailēm no veciem cilvēkiem — viņi tiek nolemti baisai vientulībai, nogrūsti nost no acīm, jo "sastiķētie" nespēj pieņemt, ka arī paši kādreiz kļūs veci. Žurnālista spriedums par mūsdienu britu sabiedrību ir iznīcinošs: "Lielākā daļa cilvēku šajā valstī mirst izmisīgi vientuļi. Tas ir mūsu laikmeta un sabiedrības lielākais kauns un lielākās šausmas."

Vecie cilvēki apzinās, kas viņus sagaida dzīves pēdējos gados. Un, kā rāda sabiedriskās domas aptaujas, viņiem no šādas nākotnes ir bail. British Medical Journal pētījums rāda, ka astoņas no desmit austrāliešu sievietēm vecumā virs 75 drīzāk gribētu mirt ar vēzi vai sirdstrieku, nekā nonākt veco ļaužu pansionātā. Ekspertu secinājums — pansionāts atsevišķos gadījumos, iespējams, ir neizbēgama izvēle, taču ir svarīgi cilvēkiem dot iespēju piedalīties lēmuma pieņemšanā par to, kur viņi grib pavadīt mūža nogali. Savukārt vēstulēs The Guardian lasītājai tiek atgādināta arī tradicionālā, bet Lielbritānijā piemirstā iespēja — uzņemt gados veco māti vai tēvu savās mājās.