Lasot šo diskusiju, ienāca prātā divas filmas - "Dziedoņi ērkšķu krūmā" un "Minesotas apgabala tilti".
Domāju, šī sieviete, kas pieminēta pieteikumā, uztver ļoti nopietni laulību kā tādu. To jau iespaido vide, audzināšana, apkārtējā pieredze, ticība Dievam. Iespējams, viņa vēl aizvien mīl to cilvēku, ar kuru devās pie altāra, ne to, kas izveidojās pēc tam. Sadalīt šos cilvēkus ne katrai izdodas, lai pieņemtu kādus radikālus lēmumus. Kaut ko mainīt?
Izskatās, ka viņai pilnīgi pietika ar platonisko iemīlēšanos, lai turpinātu ierasto dzīvi. Un neviens jau nezin kāda būtu izveidojusies dzīve, ja izšķirtos. Ja šādi dzīvo ilgstoši, tad pie tā pierod. Lai kaut ko pa īstam mainītu, jāmainās pašai un tas nav viegli. Citādi, arī nākamais vīrietis izrādītos tāds, kas "nodrošinātu" tādu dzīvi, pie kādas viņa jau ir pieradusi, citādi nemaz neprot dzīvot.