Tēmu nošpikoju no Delfiem, bet mani ieinteresēja ne tik daudz mūžīgā tēma par sānsoļiem laulībā, cik kādas sievietes komentārs. Iekopēju:
Varbūt kādai no Jums, mīļās sievietes, noder šis mans modelis: Mūsu laulība ilgusi 30.gadus. Ar daudzām klizmām utt. bet mans moto visās draņķīgajās un arī jaukajās laulības situācijās ir bijis:
1. kaut arī mans vīrs nav to pelnījis, ka būtu viņam uzticīga, es esmu uzticīga savam dotajam solījumam Dievam pie altāra. Ja es to lauzīšu, cietīs mani 3 bērni un viņu nākotne un dzīve.Šī mana pārliecība mani ir pasargājusi kā arī saglabājusi manu laulību.
2. Esmu bijusi iemīlējusies arī citos vīriešos, taču, neesmu sev ļāvusi kļūt fiziski neuzticīgai vīram. Un ziniet, tās mīlestības ārpus laulības (platoniskās) beigu galā pāriet...
3. Neklausīties draudzeņu (arī mammas) padomos, attiecībā uz manu ģimeni.Kā es jūtu, tā daru.
Lai mums visām veicas un ir pacietība saglabāt savas ģimenes! (c)

Un tātad mans jautājums - vai tas ir to vērts, ziedot sevi nelaimīgai laulībai, saglabāt uzticību cilvēkam, kurš to nav pelnījis? Es nerunāju par šķiršanos, kas viennozīmīgi ietekmē bērnus. Mani pārsteidza tieši šie vārdi - es neesmu ļāvusi sev kļūt neuzticīgai. Vai šī sieviete ir laimīga? Es domāju, ka nē. Kā domājat jūs?