No zemes, tpū, no olas Tu esi nācis, par olu Tev jāpaliek...    

            
labie stāsti:)

tādas dikti lielas šaizes..laikam bijušas nav...
uz plātsmaizes puskrēslā cukura vietā sāls uzkaisīta:) tā pamatīgi... jo nav jau žēl!!!         
..jā,stāsts par vārītām aizmirstām olām ir patiess - tikai bez smirdēšanas dažas bij pamanījušās uzsprāgt un pielipt pie sienas un griestiem:)
ai,jā!!!!! nemācēju (un nemāku!) vārīt piena zupas un mannā! tikko biju apprecējusies un jaunais vīrs vienu manniņu palūdza:):) pie galda instrumentiem varēju nolikt āmuru un kaltu            
no pad.laikiem kuriozs bija sena liellopa cepšana:) tur varēja darīt jebko, bet tas lops kā palika ciets,tā palika... atceros,ka sautēju kādu pusi dienas un vēl nākamjā dienā ar... ņifigā-varēja izsniegt kā kožļenes patentu:)
      

Vienreiz /vairs neatceros kam par godu/ taisijām rosolu-lielu varžu bļodu! A bijām galīgajā pālī ... un kad visa tā massa jau bija jāiecilā - izdomaju-jopcik-sinepes tak ar vajag ... bet- neko nejēdzot/laikam trešo dienu jau biju lopā/ visiem labumiem pa virsu -marsa līmi uzgāzu ! Ēst jau ēdām/kas mums-dzērājiem/-bet tā garša mēnešiem šad tad uzplaiksnija..pēēē..fui!:)))

   Iecerēju vārīt skābeņu zupu... pēc sen iestrādātas receptes... lūdzu zēniem no veikala atvest skābenes burciņās... uzticoties atvestajiem produktiem nepievērsu uzmanību burciņas etiķetei... darīju visu kā pienākas..kartupeļi, grūbas, kausēta žāvētā gaļiņa, olas un skābenes... kad viss bija gatavs, tikai paziņoju lai iet un vakariņo... pēc kāda laika pavērās durvis un tika izteikts negaidīts jautājums :"Vai tā ir skābeņu zupa vai zāļu novārījums ?????uz ko pikti atbildēju :" Domāju ,ka tā ir zupa... kas jums nepatīk???:))))
Procesa gaitā bija nopirkts skābeņu koncentrāts... kuram deva zupai daudz mazāka nekā Spilves ražotajām skābenēm..variet saprast ,ka tas garšoja trakāk par zāļu novārījumu..tagad pērku pati... neuzticos citiem:)) un etiķetes izlasu...  

iešu, ka nu uzcept, karbonādes, man iznāk vienmēr jādomā ko dari, ja cieni to kam gatavo!   

Dieva dēļ neņem to personīgi, 118, bet es vienmēr lasu un ilgi domāju par Tevis rakstīto. Spriežot pēc pieturzīmēm, "karbonādes" ir uzruna. Tikai... kurām?   

             bingo:)))   

Man viss trakākais pārdzīvojums un milzu krenķis bij kādus 10 gadus atpakaļ, kad cepu kāzu kūku saviem draugiem... kad biju sacepusu biskvītu un nolikusi to atdzists, izlēmu atvilkt elpu un kafiju iedzert, bet pa to laiku runcīts (nu tā pa 10 kg smags) bij izdomājis,ka siltais biskvīts viņam kā radīts punča pasildīšanai...       

nu, stāsti tālāk!

oga!!!!                  

un cz,par pārdomām pieturzīmju sakarā...    

atcerējos,ka mūsu suņuks Džeris,kuram briesmīgi garšoja vārītas olas, pa kluso nolasīja no zakusona maizītēm visas,kuras varēja dakacēt       un vienreiz izstrēba papam alus glāzi:) - kad vairs nevarēja tikt dubenā palikušajai šļukiņai klāt,protams,ka apgāza un dabeidza iesākto:) nākamajā dienā no guļvietas augšā necēlās -laikam pohiņas bija:) teikt gan neko neteica-laikam kautrējās par padarīto   

Nu ko runcīts bij sagulējis visu biskvītu un tas vairs nebij izmantojams... un tai laikā dienakts veikali nebij un produkti bij sagādāti tik cik nepieciešams...    
bet par laimi man radi laukos, nu tad nakts vidū triecos es uz laukiem pēc oliņām... viss beidzās labi, kūka ar otro piegājienu tika izcepta un viss bij godam...    

..un košaks droši vien ka iespundēts telpā ar vislielāko slēdzeni         
a iedomājieties - kas šim bij par kaifu!!! -silts,smaržīgs, pūkaini mīksts biskvītiņš!!! mmmm... kaut kas līdzīgs ka mums būtu silta piena vannā gulēt!   

Es īsti nezinu ko un kā viņam uzķercu, jo kad to ieraudziju biju tuvu afekta stāvoklim, bet runčuks nedēļu no manis turējās pa gabalu...          

torte nebija spalvaina   

sab..
Torte tika izcepta jauna...    

Reiz sadomaajaam izvaariit biezpiena bumbinjas elljaa. uzliku karseeties ellju, istabaa mazais pasauca, domaju - ashi aizskrieshu. Sanaaca ilgaak, jo aizmirsu, attapos, ka koridoraa jociiga gaisma atplaiksnaas - nu protams!!!! Elljas katlinjsh liesmaas, liesmas liidz griestiem, meegjinaaju noslaapeet uzliekot katlinjam vaacinju, bet netraapiiju, ellja izshljakstiijaas uz pliits, un dega veel trakaak - meegjinaaju ar uudeni dzeest - akal garaam! Beigaas aatrumaa istabaa pakjeeru vienu no segaam, uzmetu visam virsuu un noslaapeejaam, peec tam siikais veel uzgaza mutesbljodu uudens.

Vairaak mees biezpiena bumbinjas elljaa nevaaram. Peerkam veikalaa.

Ēdiena dejas uz plītsvirsmas, piedeguši katliņi un sāls/cukura maiņa- man kā diezgan izklaidīgam cilvēkam ir normāla parādība.
Patreizējā dzīves periodā katlos un uz pannas metu to, ko var atrast ledusskapī, un pārsteiguma brīžus šajā procesā piedzīvoju reti.
Ar eksperimentiem pavārmākslā nodarbojos, kad mācījos pamatskolā. Tā reiz gatavoju "karamelizētos kartupeļus". Normāli runājot, tie bija ar cukuru sabrūnināti tupeņi. Nu neēdu ne pati, ne Saša, ne pārējie...
Visu mūžu atcerēšos kā vārīju pirmo zupu. Pašā vārīšanas procesā nebija nekā īpaša un galarezultāts arī bija normāls. Interesanti, ka es to vārīju kopā ar kaimiņu, kurš bija ieradies pie maniem vecākiem palīdzēt mājas remontā. Bet vecāki kaut kur kavējās, un man šķita, ka cilvēku vajag pabarot... Un tā mēs vārījām... tā bija gaļas zupa ar makaroniem...    

vēl 5 tādas tēmas un veči šitajā pļāpātuvē izzudīs pavisam... proporcija būs nevis 1:3, kā oga-oga-oga-oga konstatēja, bet 1:333... un nebūs tauta.lv, bet cālis.lv... vai pavārs.lv, vai ome.lv... vai pediksmartinsritins.lv... man jau ar retumis patīk gatavot ēdamo - nu tā, reizi nedēļā apmēram,no gaļas... bet šite nu gan nav īstā vieta, kur to procesu un receptes apspriest...