Brālēn bērnībā sadomāja izcept keksu. Normālo miltu vietā tika paņemti kartupeļu milti. To keksu pret sienu akmens vietā varēja sviest...
Bet garšīgām pankūkam ir vērts Dobeles dzirnavnieka maisījumus ņemt - tie noteikti nav pievīluši ne reizi    

Un... ja drīkst... neliela atkāpe. Vīrieši... nu lūdzu... please... nedāviniet mīļotajām saimniecībā noderīgas mantas. Tas ir tik štruntīgs stils...    

citazuze zini Tev nav taisnība. Ir sievietes, kuras par tadām lietām arī priecajas. Es, piemēram, nemaz nedusmotos, ja man uzdāvinātu labu virtuves kombainu, jo pati es tādām noteikti vēl ilgi krāšu. Arī labu sulu spiedi par 100Ls nu īsti atļauties nevaru , tapēc nākas pirkt lētāku, kura nebūt nav laba :( Galvenaiz dāvināt labas un kvalitatīvas saimniecības lietas.

Un ko nu... nav brīnums, ka viņi apjūk... šitāds uzskatu plurālisms...       

Lai izstrebtu šo plurālismu teikšu:
Mīļie vīrieši, dāviniet savām sievietēm patiešām vērtīgas un kvalitatīvas dāvanas un nevis kaut kādus lētus niekus. Un ja neesat pārliecināti, vai tas sievieti iepriecinās - nekautrējieties viņai ta taktiski apjautāties, ko viņa teiktu par konkrētu dāvanu.   

man lūdzu mikroviļņu krāsniņu ...

Jā gan. Jo viena grib, lai vīrietis maksā pat par viņas nagu profilaksi. Bet otra šitādus niekus pieskaita saviem sīkiem dienišķiem izdevumiem.

Un Pienenei par atkāpi- sorry...    

Lai ko arī dāvinātu, viss ir gaumes lieta, tāpēc labāk iepriekš apjautāties.

Trakākais piedzīvojums laikam bija, kad uzliku vārīties olas mazā katlinā un pati aizgāju prom. Atgriezos pēc krietni ilga laika, visa māja šausmīgi smirdēja, un vēl pēc tam pāris dienas.    

Ola mikrenē - ar to jau te nevienu laikam nepārsteigt   

A kaa tur iisti ir ar to olu mikrenee, kas notiek? Neesmu dziivee redzeejis    

..sanāca liels pel mens :))

Nnnnnē. Manā variantā gan nesanāca nekas liels. Sīkām, sīkstām un staipīgām šķiedrām pilna kaste. I brīnums, kur no vienas olas tik daudz var sanākt.

Būs jāizmēģina pašai, citādi vienam viens, otram kas cits ( bet vēl pie tās krāsniņas jātiek)...

par cik reti nodarbojos ar pavārmākslu, reti ar sanāk visādi pārsteigumi, reiz gan taisīju aknu mērcīti, nācās miltu vietā pielikt mannu, jo mājā milti bija izbeigušies, viss jau būtu bijis labi, ja es to mannu nebūtu pa pulk iebērusi, kā rezultātā man sanāca mannā biezputra ar cūkas akniņu...    
vēl viens gadījiens, bet ne no manas dzīves, tai dienā kad es dzimu, mammas māsīca vārījusi skābu kāpostu zupu, un uztraukumā par manu dzimšanu, sāls vietā piebērusi cukuru...    

C-zuze<
Es par pelmeņu vārīšanu runāju :)) Iebēru pelmeņus, sanāca pel mens:))
Par mikrenēm runājot : viena tante amerikā iesūdzēja tiesā mikreņu izgatavotājkompāniju, jo viņas kaķis tur bija uzsprādzis. Kopš tā laika lietošanas instrukcijās sākuši raxtīt, ka produktus apvalkā vajagot iepriekš sadurstīt :))

Nu man domāt, tas nekas slikts... biešu zupai es vienmēr pieberu drusciņ cukuru

Vešmašīnas instrukcijā pati lasīju... pirms lietošanas pārbaudīt, vai iekšā nav mājdzīvnieki.

Biešu zupai etiķis jāpielej.    

Es bērnībā nolēmu gatavot pie vecmammas noskatīto debessmannu... Pati!Ļoti garšoja Nu... sanāca viena liela klimpa Labi,ka vēl paspēju no tās atbrīvoties,pirms kāds pārnāc mājās un ieraudzīja manu izgāšanos

Mēs ar māsu bijām vēl pirmsskolas vecumā, nolēmām izcept ūdenkliņģerus. Nolasījām vistiņām kūtī visas atrodamās olas, kādas 20. Tās sakuļam, pielejam ūdeni. Ka milti jāliek, to zinājām, cik, to neatceros. Uguni kurināt neuzdrīkstamies, piekodināts par ugunsgrēku. Nu tad nolēmām, ka cepsim saulē. Sataisījām smukus kliņģerīšus un salikām uz piebūves bleķa jumta, lai cepās un aizmirsām. Visu notiesāja gailis ar savu saimi.