nu, gribās kaut kur piekrist ingmārai... man ar jautājums..kāpēc tā?... nu ar nekad saviem bērniem ar pirkstu neesmu bakstījusi... nemet papīrus uz ielas... palaid vecāku cilvēku utttt., bet viņi paši to tagad dara, bez kaut kādas īpašās borēšanas ... uzņem to kā pašsaprotamu... un tad es vēroju un brīnos, kur šie man tik pareizi

Laikam par šo vairs neko neteikšu... Lai visi aug paši savā vaļā! Tikai nez kur rodas tie, kuriem sveši jel kādi noteikumi, dzīvojot sabiedrībā?

biju Zvaigznes ABC grāmatnīcā... puišels psihoja, bļāva, niķojās... mamma vēsā mierā skatījās grāmatas, visi palika tādi nervozi, jo tas trobels točen deva pa nerviem... mamma reaģēja tikai tad, kad bērns sāka mest grāmatas zemē ar lielu blīkšķi... droš, ka mamma satrūkās, ka viņai to skādi varētu piedzīt...
..bet man tai brīdī no sākta gala bij jautājums, kurš te pie vainas?
vai patiešām nevarēja iziet no veikala un tur to bērnu nomierināt, parunāt ar viņu...
tak tādas aitas audzina bērnus, kurus pašas par tādiem auniem ar pataisa...

Varbūt problēma ir tajā, ka mūsu sabiedriba cenšas pārņemt kādas citas sabiedrības pieredzi, bet pārņem tikai daļēji?
Parasti visi min, ka Japānā, ziniet, mazam bērnam ļauj darīt visu. Viņš ir kā mazais ķeizariņš. Un, paskat, kāda attīstīta nācija!
Bet to, ka tikai līdz 3 gadiem ļauj, bet pēc tam tas bērns atrodas uz pašas apakšējās hierarhijas pakāpiena. Un, ka viņam jāsāk no pašas apakšas un tikai lēnām viņš virzās uz augšu. Un ka visa pamatā ir stingra disciplīna.
To visi ir piemirsuši. Nu, tā, laikam, ir ērtāk. Nevajag pievērst īpašu uzmanību.
Un, Montesori mūsdienās, domāju, arī ir stipri pārprasta. Beigu beigās jāapzinās, ka aizsākumos šī metode bija domāta garīgi atpalikušiem bērniem. Un tā ir nepārtraukta pieskatīšana, nevis ļaušana darīt, ko bērns vēlas, vai nedarīt ko nevēlas. Ja ar galvu viss ir kārtībā, tad jāsaprot, ka dzīvē tas ne vienmēr ir iespējams un katra cilvēka kaprīze kolektīvā iespaido arī citus cilvēkus.

Vot, te nu Beatai ir taisnība. Bet, ja savas domas jāizsaka, tad atkal nekas cits neatliek, kā vien pabubināt, jo ... tā nepārtrauktā svešas "pieredzes" pārņemšana rodas tikai tur, kur pašiem sava nekā nava. Vot, lai visi tie pārgudrie pedagogu tūkstoši sabāž savas gudrākās galviņas kopā, un lai izdomā savu, latvisko, audzināšanas modeli, y pēc tam visus montesori, valdorfus un pārējos ārzemjekļus varēsim, iespējams, trīs mājas tālāk sūtīt. Y audzināt savējos tieši tā, kā MUMS vajag.

aaleluja!!! es jau gaidīju!!!un beidzot sagaidīju skolotājus pieminam!!!pareizi.pie visa vainīgi ir viņi!

audzināšanas modeli????..skolā neaudzina, skolā primārais ir iemācīt attiecīgo māc. priekšmetu... murmīt, pašam vien būs JĀAUDZINA...

Un? Sagaidīji, y kas tālāk? Ko jumsīm tur māca, tai LU Pedagoģijas fakultātē? Un kas tie par tādiem superizglītotiem mārrutkiem, y kāds no tādiem labums? Ir manai sievai bērnudārza audzinātājas diploms - 4 gadus brīvdienās mācījās ... aptuvens priekšstats ir ... Labāk - neizteikšos. Var parupji beigās sanākt.
Vēl viens tāds neliels rādītājs ... Ir man darbiniece, kura LPSR laikā Pedagoģijas skolu pabeigusi (tā NEBIJA augstākā izglītība, LV viņas diploms neder). Atestātā - ap 40 priekšmetos atzīmes (ieskaitot higiēnu, pirmo palīdzību, utt.) Lieki teikt, ka mana sieva ar visu savu smalko LV augstskolas diplomu par lielu daļu to priekšmetu tikai dzirdējusi bija ...
Nav runa par to, ka skolotāji ir vainīgi, vajag IZGLĪTĪBU pieprasīt y noderīgas zināšanas, nevis samierināties ar nopirktu papīrīti.

padomju diplomi paidagoģijā pielīdzinās šodienu maģistram... par pedagoģisko skolu gan nezinu..nuu, maksimā kā jau maksimā

mani mācīja kā mācīt konkrēto mācību priekšmetu, vecumposmu psiholoģiju, jā, arī pirmo palīdzību.varu, murminator, teikt tikai vienu:teorija ir bāze, uz kuras balstās prakse.manā audzināmajā klasē ir 21 bērns.ļoooti sarežģīta klase no problemātiskām ģimenēm. manā kā klases audzinātājas darbā palīdz vien tas, ka zinu attiecīgā vecumposma uzvedības īpatnības vispārīgi, viss pārējais, ar kādu psihisko/emocionālo bagāžu nāk, tas jau ir ģimenes "nopelns", un tad nu man ir "jāieslēdz"intuīcija un pieredze, lai ar problēmu max korekti tiktu galā

mani mācīja kā mācīt konkrēto mācību priekšmetu, vecumposmu psiholoģiju, jā, arī pirmo palīdzību.varu, murminator, teikt tikai vienu:teorija ir bāze, uz kuras balstās prakse.manā audzināmajā klasē ir 21 bērns.ļoooti sarežģīta klase no problemātiskām ģimenēm. manā kā klases audzinātājas darbā palīdz vien tas, ka zinu attiecīgā vecumposma uzvedības īpatnības vispārīgi, viss pārējais, ar kādu psihisko/emocionālo bagāžu nāk, tas jau ir ģimenes "nopelns", un tad nu man ir "jāieslēdz"intuīcija un pieredze, lai ar problēmu max korekti tiktu galā

Neesmu specs, protams, bet Lizettte, vai tas ir normāli, ja cilvēkam, kurš ir 4 (?) gadus mācījies, darbā ir jāiztiek ar intuīciju? Tieši tāpat sievai savulaik BD grupā patrāpījās viens tāds čalītis - varēja savos 4 gados aizsūtīt BD vadītāju nah**. Visus jautājumus risināja, braucot ar dūri ģīmī, utt. A ko BD vadība? "Tev ir diploms, Tev tas ir jāzina ... " Metodiķe neko jēdzīgu pateikt nevar, nekādu ieteikumu, kā rīkoties. Un ko? Vēl papildus pie visa (kā PSRS laikos armijā) nedrīkst tak’ vadība ierādīt priekšniecībai tādus nesmukumus, ka ar vienu sīci galā nevar tikt! A augstskolā neko tādu NEMĀCA. Viena pasniedzēja lekcijās regulāri dalās savos ceļojumu iespaidos, cita - vēl ko citu ... Rezultātā pārējie vecāki iesniedza kolektīvu sūdzību (par ko vēl sieva dabūja pa galvu kā tipa kūdītāja) y grupā parādījās malā sēdošs un vērojošs speciālists, kurš pēc nepilnas nedēļas deva slēdzienu, ka džekiņš ir jāpārceļ uz citurieni.

murminator, māca, ir kursi, kur māca, kā apieties ar problemātiskiem bērniem, ir korekcijas klases. bet visas dzīves patiesības, visas situācijas nav iespējams iemācīt.to taču Tu saproti.

Labi, Lizettte, jautāšu savādāk. Vai pastāv šodien tāds jēdziens kā "Latvijas pedagoģijas skola" (nevis kā institūcija, bet kā sistēma, kā zināšanu, rīcības modeļu kopums)? Es ceru, ka saprati mani pareizi! Pēc analoģijas ar Makarenko, Suhomļinski (?) PSRS laikā?

... es runāju par to, ka kas zina, cik vēl uzpeldēs tādas viņķeles ar visādām pārtulkotām brošūriņām ... Ja iedibinātas sistēmas nav, jebkura tāda viņķele var uztiept sevi interesējošo variantu kā pareizo un neapstrīdamo.

murminators | 10.07.2016. - 18:15:07

Klau, Murminator, Tu bišku pārsīlē. Kāpēc jāizdomā jauns velosipēds? Var jau aizgūt pieredzi. Bet tad to jādara pilnībā, ne pa pusei. Un ja jau Tu gribi īpaši latvisko audzināšanu, tad vnk paņem no senčiem. Tiem pašiem, kurus Tu uzskati par nekam nederīgiem.
Tā kā man pretenziju pret latviešu tradīcijām un kultūru nav (atšķirībā no Tevis), tad es bez problēmām, esmu to pārņēmusi un izmantoju. Un viss ir kārtībā.
Un mūsu bērniem pat ar skolām paveicās. Tā kā, nekādi šausmu stāsti nav bijuši.

Aizgūt, protams, var, tomēr ... pārņemot ko gatavu, nebūs tā, ka galā iznāks tāds puslatvietis, pusfigviņzinkas? Nu, piemēram, šī mērkaķošanās pakaļ rietumiem audzināšanā ... Kas iznāk galarezultātā? Rietumnieks? Da, pēc manām domām - nē. Iznāk ne šis, ne tas.

Bērniem ir tāds vecums, it īpaši no 2 un dažiem pat līdz 5 gadiem, kad vispār nav iewwpējas kaut ko paskaidrot, tas ir ārkārtīgi kaitinoši un nogurdinoši, vismaz es tā jūtos tanī laika periodā. Un daudzas māmiņas ir tik tālu psihiski un fiziski pārgurušas, ka reāls pofigsiestājās, lai bļauj, ārdās, ka tik pati varētu pasēdēt svētāmierā, un ārpus mājas, nevis tajā sociālajā vakuumā, kas par ģimeni saucās

Ai, Murminator! Beigu beigās, mēs visi esam Pasaules pilsoņi. Un neatkarīgi no debess pusēm, audzināšana ir un paliek audzināšana.
Vienu gan var pamanīt, kopumā, pamatmassa degradējas. Novienkāršojas, kļūst primitīvāka. Neņem nu ļaunā, bet Tava ticība, kura sāk plesties plašumā, arī liecina par to. Ja jauni vīrieši par savas nācijas galveno vērtību uzskata spēju vairoties, tad nu... skumji.
Jeb, ienāk prātā iznīcināt vēstures liecības. Un tikai tāpēc, ka to uzskata par sev nevajadzīgu.
Latviešu kultūrā, audzināšanā, pamatā ir darbs. Un stipras ģimenes un paaudžu saites. Un tur jau tā audzināšana notiek.
Mūsdienīgi tas ir tā, ka mans dēls restorānā piestumj man krēslu un palīdz uzvilkt mēteli tad, kad es vēl par to nebiju ar viņu runājusi. Kad vaicāju, viņš atbildēja, ka opīts iemācīja.
Tieši tāpat, kā āmurs, cirvis, lāpsta un slota (jā, slota un lupata), mūsdienās mops.
Visu to mūsu bērni iemācījā mājās, ģimenē.
Nu, polonēzi gan skolā iemācīja:)

Nu cik no studiju gadiem atceros ir arī latviešiem savs pedagogs un psihologs, par kura ieguldījumu māca augstskolās... Jūlijs Students...
Protams Lizetttei ir taisnība - visas situācijas nav iespējams iemācīt. Jebkurš mirklis ir vienīgais un reaģēt nevar uz visiem pēc kaut kāda šablona. Pedagogam tiešām ir vajadzīga, gan intuīcija, gan klasiskās zināšanas, lai viņš spētu reaģēt uz attiecīgo situāciju.

Kas ir mērkaķošanās pakaļ??? Pārāk daudz sabiedrībā ir visatļautība, agresija un vardarbība dažādās formās... Tika organizētas institūcijas, kuras rada vēl lielāku visatļautību augošajā paaudzē... Diemžēl šis bēdīgais fakts notiek ne tikai LV... un lielāko atbildību būtu jāuzņemas ģimenēm... taču ģimene ir izmirstošs modelis...