Tā kā (vai tomēr "par cik"?)
es "neesot iebraucis diskusijas būtībā" (c labsa 2.lpp.), tad mēģināšu braukt vēlreiz un no sākuma.
jādomā tak, ka "kafejnīcā pie ezera, kur sakopta vide un skan jauka mūzika" tai dienā tā nebija vienīgā ģimene ar bērnu (varbūt konkrētajā brīdī vienīgā, bet ne dienā?). Pieņemsim, ka pa visu dienu šo vietu apmeklēja vismaz 20 ģimenes ar bērniem. Vai visi ar kājām pa galdu? Jebšu tomēr redzētais bērns tāds vienīgais? Kāpēc nerunājam par pārējiem?
Bet, lasot komentārus, rodas iespaids, kā tā vienmēr un visur dara
visi bērni (un nu tantukiem (arī onkām) uz soliņa ar semočkām saujā (resp.diskuTantiem) ir radusies iespēja tiem riebīgajiem sīkajiem atriebties, pie kam ne viens vien orators uzstājas ar tādu kā pārākuma sajūtu. Ilgāk dzīvojis, tātad pārāks?
Konkrētajā situācijā jautājums kafejnīcas personālam - vai bijāt gatavi šim mazajam
viesim? Ko varējāt viņam piedāvāt (izkrāsojamais papīrs, zīmuļi, piemēram?), kamēr notiek garlaicīgais pie galda sēdēšanas, ēdiena gaidīšanas, pieaugušo plāpu u.c. process?