Mice, īpašais mans pa-a-aldies Tev par linku ar info par (vēl) neredzamu filmu vispirms jau dēļ šīs nostājas:
"Es vienu gadu mācījos vēsturniekos un no tā laika man ir palikuši labi draugi. Mākslas akadēmijā mācījos ilgāk, bet ar tiem cilvēkiem vairs netiekos, jo viņi ir snobi, wannabe mākslinieki, kas jau iedomājušies, ka kaut kas ir, bet ar lielāko daļu pat nevar normāli parunāt, jo viņiem trūkst tās bagāžas. Taču vēsturniekos bija interesanti cilvēki, kuri man joprojām ik pa laikam izstāsta brīnumainas lietas, kas bijušas mūsu vēsturē."
Nesen un tepat, citā tēmā, divi sieviešveidīgie radījumi, kas parasti karo savstarpēji, vienotā frontē palecās pret līdzīgu attieksmi, kāda režisoram Ivaram pret cilvēkiem, kam bagāžā vēsturiskums: viena prastojās par "memuāru elementiem" viedoklī, otram bija vīzdegunīga, ķipp "kas man par daļu, kas noticis pirms 50 un 100 gadiem". No dzīvu cilvēku izdzīvotā var iegūt priekšstatu gan par Sievietēm, gan par Vīriešiem, ko vērts ne tikai atcerēties, bet arī neaizmirst.
Sieviešveidīgie radījumi apstiprina to wannabe "sievietīšu" tipu, ko režisors piemin, cau mākslas akadēmiju izklibojušos "mē-ē-ēksliniekus/-ces" raksturojot.
Morāle vienkārša: Sievietēm -- Vīriešus, bet sieviešveidīgajiem radījumiem -- vīriešveidīgus radījumus. Citas kombinācijas garantēs konfliktus un nelaimes, un mūžigos kašķus tauta-s.lv diskušos. ("jedem das seine"/katram savs, -- rpotams net tais nozīmēs, kā virs vācu lēģera vārtiem) ...