Pēdējā laikā daudz domāju par tādu kvalitāti kā "ievainojamība" - tieši to jau dēlos mātes mēģina saknē nocirst ar "puikas neraud"... bet ir zelta vidus ceļš starp ņuņņāšanu/padošanos un atzīšanu sev/tuvākajiem cilvēkiem, ka "jā, esmu ievainojams" - es jūtu, ciešu, man arī sāp... un kādreiz arī man nepieciešama mīļa sirds, mīļas rokas, mīļš smaids, rūpes, lai pārvarētu sevi, nedienas...
Manuprāt, šāds vīrietis spēj līdzi just arī sievietei, bērnam, dzīvniekam, jebkam... un atbalstīt, samīļot, parūpēties...
Tāds vīrietis nekļūst ne sauss, ne no dzelzs... spēj saglabāt vīrišķo radošo spēku un uguni... jo apzinās tās vērtību, ka to ir jāsargā gudri, ar sirdi...
... nu ja, sirdis daudzi ir aizslēguši, jo tā vieglāk izdzīvot, bet vai labāk dzīvot???