Man patiesi žēl, ka diskusija par pabalstiem, to būtību un iespējamām formām, nedeva manis cerētos rezultātus.
Jau rakstīju, ka Latvijas iekšējais patēriņa tirgus ir par mazu, lai veidotu Palaiku stila lielrūpniecību.
Esmu jau arī minējis, ka iekļūt pasaules tirgos var caur kontaktiem ar lielo brendu firmām. Tomēr daudzi, tā vietā lai ievilktu investorus Latvijā, paši bēg prom.
Rezultātā - ne šis, ne tas.
Katram savs emociju līmenis, bet ja esi ilgstoši prom tālu, nostaļģija rodas tā vai tā( angliski - homesick). To visu var apspiest un izlikties ka tu jau par īru vai angli esi kļuvis, tomēr realitāte ir drusku skarbāka. Es paredzu apm. 5 gados lielu depresiju lēkmju vilni ar lielām alkoholisma un narkomānijas sekām aizbraukušo vidū.
pat jaunizveidotu jauktu ģimeņu vidū būs iekšēji salauztie, kas to atzīs varbūt tikai savām vistuvākajām uzticības personām.
Ir diezgan labu piemēru no publiski zināmām personām, kas, neraugoties uz lieliskiem materiāliem apstākļiem ārzemēs, atgriežas dzimtenē.
Savukārt - palikušie lēnām( ne jau visi) kļūst par uzstājīgiem ubagiem, kas, kā iepriekš bija kāds koments, uzskata, ka viņiem PIENĀKAS zināms dzīves standarts. Pat Eirodeputāts Kariņš reiz izteicās, ka eiropiešu uzskats ir, ka tiem labklājība vienkārši pienākas.
Tāpēc esmu liels oponents augsta sociālā tīkla veidošanā, kas cilvēkus vienkārši demotivē strādāt ( vakar TV piemērs par Līvbērzi vienkārši vēlreiz nostiprināja jau zināmo).
No manas puses ir noteikts protests, ka par manis nomaksāto nodokļu naudu, kas nudien nav maza, nevis palielina algas piem. medmāsām vai skolotājiem, bet izdaļā sliņķiem.
Ja spētu - atpirktu no igauņiem Roņu salu, un visus veselos nestrādātājus pārvirzītu uz turieni, lai paši gādā par sevi un iztikšanu. Pēc gada paskatītos kādi rezultāti
.
Vai kāds būtu saņēmies un uzbūvējis plostu, lai līdz Vācijai pēc pabalstiem aizirtos, jeb ne...