Vēl ne pietiekami daudz, lai nobiedētu valdību, tomēr ārpusnieki/ārstrādājošie jau izdara loģisku secinājumus un atbilstoši rīkojas:
Janis Sadovskis (Dānija
"Jā, es arī kādreiz sūtīju iespaidīgas summas mammukam uz Latviju, kamēr man tas piegriezās un es viņu aizvedu sev līdzi. Man tas ļāva ieekonomēt visai prāvus naudas līdzekļus, bet mammukam atgrieza dzīvesprieku un iespēju atrast darbu. Es gan gribēju, lai viņa vienkārši bauda dzīvi, jo patiešām ir to pelnījusi, bet viņa nevar mierā nosēdēt, kaut ko vajag darīt. Nu, jā, pensijas vecums arī viņai vēl aiz kalniem. Nu, lai darbojas savam priekam, jo naudu es nopelnu vairāk kā pietiekami. Mums pietiek gan pašiem, gan arī dzimtas vecīšus uzturēt, vēl jo vairāk, ka dzimtā mēs esam daudzi desmiti spēcīgu un labi pelnošu cilvēku. Un prieks, ka arī mūsu vecīši tagad smaida un viņiem vairs nesāp sirds bezspēcībā, ka kādam maz- vai mazmazbērnam nav maizītes.
Tā mēs visi pamazām esam no Latvijas aizvākušies un nu jau vairs nekādu naudu arī turp neiepludinām. Es gan aiz veca paraduma 2 ģimenēm drusku palīdzu, sūtot katrai pa 300 Ls reizi trijos mēnešos. Bet nu, tās ir tik minimālas summas, ka es to pat nejūtu, toties to ģimeņu bērniem tas ir diezgan liels atspaids. Neprasi, nesaukšu, kas tās par ģimenēm, citādi vēl to pašu mazumiņu viņiem izdomās kā atņemt. Un - nē, nedzīvo viņi uz mana rēķina, to zinu labi, jo ģimenes ir kārtīgas un strādīgas, tikai laukos ar darbu ir vēl sliktāk nekā Rīgā. Visu, ko vien var, paši izaudzē, lielākie bērni arī no skolas brīvajā laikā cenšas kādu santīmu nopelnīt, jo apģērbu un apavus par kartupeļiem vēl nekur nenopirksi."
Un, ja cilvēkiem savu līdzekļu gana, redz/izrādās arī citiem un svešiem ļaužiem nav grūti palīdzēt.