neparastā
kā man gribētos visus tos ņaudētājus atvest pie maniem bērniem..ja jūs reizi dzīvē esat redzējuši asaras bērna acīs,kurš piezvana mātei,kura pasaka,nē,šo piektdien nebrauc mājās... vai ..nevaru atbraukt,tevi apsveikt dzimšanas dienā,kā solīju,jo esmu slima(īstenībā piedzērusies),... skolotāj,ārpŗats,tik garš brīvlaiks,ko es viņam došu ēst(ir bijis,ka skola saiņo paciņas līdzi)..un prieku bērna acīs,ka tā mammīte ir atbraukusi viņam pakaļ,bet neturās uz kājām,bet atdodam bērnu... un viņš uzskata,ka viņa māte ir visslabākā... kad meitene saka,ka viņas mammīte nebrauks uz skolu,jo viņa nav smuka..paši saprotat,kāpēc,bet beigās... man tomēr izdodas iepazīties ar to māti..jā ir viņas sejā redzams,ka alkoholiķe,bet es runāju ar šo māti tik nepiespiestā atmosfērā,vienkārša,neizglītota sieviete... bet viņa rūpējas par bērnu,lai kā tur dzīvē iznācis...
... neko jaunu nepateicu,bet nevarēju vnk nepateikt
... padomāsim,vai tiešām ir tik grūti
mums ?